pirmdiena, 2013. gada 23. decembris

Tās beigas. III daļa, BKUS jeb 10.nodaļa

Tā kā man bija iztīrīšanās pirms dažām dienām un pat sakārtoju istabu šodien, pēdējais, no kā man jāatvadās manā saputējušajā traukā, ir tas, ko jums apsolīju. Tātad trešā daļa manam pusgadam.
  Sēdēju tur uz krēsla pie ieejas. Kā jau jaunā vietā ienākot, kautrējos. Es neteiktu, ka nobijos, vienkārši kautrējos, jo jauna, nepazīstama vieta, kura pietam ir slimnīca. Man neteica, ka ved uz onkoloģijas nodaļu, cilvēku valodā runājot - uz vēža nodaļu. Es to sapratu pēc tam.
  Mani tur nedēļu "marinēja". Viņi pārbaudīja pilnīgi visu manu ķermeni no galvas līdz kājām. Biju palātā ar numuru 6. Tur bija runīga māmiņa ar savu meitu. Bija okey, viņa runājās ar mani, jautāja dažādus jautājumus. Sajutos jau vieglāk un drošāk. Tad man pateica diagnozi. Es piezvanīju Gintai. Vēzis. Viņa raudāja. Es nezinu, kas bija apkārt par cilvēkiem viņai, bet viņa izplūda asarās. Mana pirmā doma: "O velns, kādā purvā es sevi novedu." Purvā, jo tiktāl bija organisms aizvests, ka attopos redz' kur. Pēc tam atbrauca vecāki, jo viņiem bija jāparaksta papīri par staru un ķīmijterapiju utml. No sākuma es domāju, ka man nevajadzēs ķīmijterapiju, ka tikai ar stariem iztiks. Bet manas diagnozes nosaukums bija (jā, bija, jo esmu oficiāli vesels cilvēks) Hodžkina limfoma modulārās sklerozes variants, 2. stadija jeb vidēji smags stāvoklis. Cilvēku valodā - limfmezglu audzējs izkaisīts pa dažādām vietām, 2. stadija no 3, kaklā, videnē un plaušās.
Tajā reizē, kad vecāki atbrauca, es pateicu tētim, lai noskuj man matus. Es toreiz nezināju, kāpēc es to daru un kāpēc tā spontānā rīcība bija. Pēc tam es gan sapratu - tas bija tāpēc, lai mani sagatavotu nākamajam. Lai sagatavotu tam, ka mati kritīs. Un krita.
Mēs ar Gintu un vēl divām meitenēm toreiz bijām Kenaparkā. Atbraucu Gintai pakaļ, jo man ir apliecība, ar kuru es un mans pavadonis varam braukt par brīvu. Tāpēc ietaupījām naudu un atbraucu viņai pakaļ. Un tur es ievēroju, ka mati krīt ārā. Žēl bija, protams, bet raudāt neraudāju. Kad bijām Līvānos, atkal aizgāju pie tēta un viņš atkal noskuva man matus. Tikai šoreiz viņi neatauga, jo ķīmijterapija turpinājās. 
Ķīmijterapijas laikā bija jādzer kaudze tablešu, pietam 3 reizes dienā. Vienas no tām tabletēm bija hormoni, no kuriem vielmaiņa "sajūk" un cilvēks pieņemas svarā. Par to gan nebiju starā.
Pēdējā zvana bildē tas ir redzams. Tik neforši. Pirmais un pēdējais 9. klases pēdējais zvans, bet es biju tādā paskatā. Pietam tas ir piefiksēts fotogrāfijās. Lai nu kā, tas ir garām un tātad man arī caur to vajadzēja iziet. Ķīmijterapija beidzās septembrī.
Sākumā, kad man nebija ieoperēts ports (zemādas katetrs), man ķīmiju laida caur vēnu rokā. Tā kā man ir sliktas vēnas, pirmo reizi katetru ielika ne īsti labi, tāpēc ķīmija gāja gar vēnu jeb zem ādas. Tās bija elles sāpes. Tik smagas sāpes es vēl nekad nebija justas. Vēl es elles sāpes cietu tad, kad man nevarēja atrast, kur iedurt katetru, tāpēc dūra visur, kur var iedurt. Šī reize nebija tik fiziski sāpīga, cik morāli. Es vienkārši neizturēju un sāku raudāt. Tad procedūru telpā ienāca visas foršās māsiņas. Viņas metāja dažādus prikolus, tas palīdzēja. Beigās es no procedūru telpas izgāju smejoties. Tieši tas ir vajadzīgs tādās iestādēs - īstais personāls. Pirms aizbraucu no pēdējās staru terapijas, es savām māsiņām uzrakstīju dažus labus vārdus. Es ceru, ka tās lapiņas tā arī nokļuva pie viņām.
  Tur es arī pelnīju atzīmes, nāca skolotāji, uzdeva darbus, kopā ar viņiem izņēmu vielu. Tā kā man nebija citu ko darīt, es pildīju visus darbus. Šādi es arī pabeidzu 9. klasi. Eksāmenus neliku.
  Citi bērni tur bija baigi kaprīzi, bļaustījās, niķojās. Tas, visai iespējams, tādēļ, ka viņi jau rutīnā bija iegājuši. Viņi (vecāki, jo bērni vēl par mazu, lai saprastu lietas pilnīgi) vairāk vai mazāk sevi norakstīja. Ka viņiem tur vajadzēs pavadīt ilgi. Nepareizā pieeja. Kas tāds ir iedots, jo ir jāsaprot lietas. Ja ne bērniem, tad viņu vecākiem. Tur ir daži piemēri, ka vecākiem ir jāaudzina citādāk savi bērni. Lai viņi tur negulētu gadiem, ir jāņem talkā visas pieejas audzināšanā (ar šo nedomāju sišanu), nevis jāļauj bērniem būt kaprīziem un stulbi jāpaļaujas uz medicīnu, ka tā visu izglābs. Ar bērniem ir jārunā, jāsaka, ka tikai darot visu kā vajag, viņi ātrāk tiks prom. Jāceļ labie piemēri priekšā (ne tikai es esmu tāds piemērs), ka ar darīšanu ātri ar visu var tikt galā. Man ir tik daudz dažādu domu, kā varētu izglābt visus tos bērnus, kas nodaļā guļ un paši nesaprot, kāpēc guļ un kas vispār notiek. Viņa (klauns, par ko stāstīts zemāk) man teica, lai es dalos ar šīm savām domām nodaļā. Es nezinu, laikam nav pārliecības par sevi, šķiet, ka pat pirmo reizi. Es vispār ārstēšanās laikā biju zelta pacients. Ēdu tik, cik vajag un kad vajag, pat ja negribējās, visas zāles lietoju tā, kā vajag, nebiju kaprīzais bērns utml. Manuprāt, tas bija viens no iemesliem, kāpēc es tik ātri (pusgads ir mega ātri, citi tur guļ gadiem) izveseļojos. Un vēl, protams, tas, ka man pieleca viss, kam jāpielec.

PATEICĪBAS VĀRDI:
  Pašā sākumā pie manis bija atbraukušas meičas. Tieši tad man tecēja ķīmija, tas lielais maiss ar aparātu. Tā nu mēs tur sēdējām, runājāmies. Viņas teica, ka nekad nevarēja iedomāties, ka es, mūždien skrienot un esot pozitīvais tēls, jelkad vispār gulēšu slimnīcā ar pievienotu tādu aparātu. Viņas atveda daudz visādu labumu. Tur bija arī plakāts ar visādiem klases prikoliem, blociņš, kurā citi sarakstīja dažādus labus vārdus un vēstules no draugiem. Es sajutos īpaši. Viņi man pat naudu saziedoja. Tikai stulbi, ka man to naudu nācās atdot par dzīvokli, lai mums neatslēgtu elektrību mājās, tas jau cits stāsts... Bet fakts tāds, ka es cilvēkiem rūpēju tad. Paldies viņiem! Paldies par katru labo vārdu, ko toreiz saņēmu!
  Par personālu runājot - lai arī es tur pavadīju salīdzinoši maz laika, es pieķēros dažām māsiņām. Man tur ir arī sirdsmāsiņas. Pirmā, ar kuru man izveidojās labs kontakts (sākām prikolus mētāt), bija Olga. Vasarā viņas jau tur vairs nebija. Kā teikt, jauni horizonti un perspektīvas viņai parādījās, tāpēc viņa aizgāja. Es bēdājos. Taču zināju - viņa tātad ir izdarījusi visu manā dzīvē, ko viņai vajadzēja izdarīt. Un man taču palika personāla sirdis - Zoja un Nataša. (cik interesanti, bet lielākā daļa personāla ir tieši krievu tautības; laikam tiešām man sirdij tuvāks ir krievu humors) Par viņām es saku simtprocentīgi - viņas ir manas sirdsmāsiņas. Zoja vienmēr izcēlās ar saviem prikoliem. Paldies viņai par to! Tas man lika labāk justies tajā atmosfērā. Nataša - lieliskais piemērs, ka māsiņa var būt arī ar izskūtiem sāniem, neierastu matu krāsu, vairāk kā vienu auskaru ausī (starpcitu, man liekas, ka viņa tagad staipa tuneli, jo, ja nekļūdos, bet baidos samelot, viņai vienā caurumā ausī bija ielikts pīrss), krutu telefonu un to, ka viņu droši varu sveicināt ar "čau". Neizpaliek arī viņas humors. Paldies arī viņai par to! Un, protams, paldies arī Renātei, kura man pierādīja, ka tajā iestādē ir veselais saprāts; Aņai, kuras prikoli man arī lika smieties; Madarai, jo viņa ir tas cilvēks no personāla, kas pirmais ar mani tur runāja un ka viņa ir lielisks piemērs, ka arī no ratiņkrēsla VAR piecelties (īsumā - viņa arī bija tajā nodaļā uzveikusi visu, kas jāuzveic, un tāpēc var staigāt). Kā arī paldies visiem māsu palīgiem!
  Visu oktobri man bija paredzēta staru terapija. Tas nozīmēja, ka man tur gulēt vajadzēja visu to mēnesi, atbraucu mājās tikai nedēļas nogalēs. (tas mijās ar to, ka koledžu kavēju mēnesi, tāpēc programmēšanā esmu kā pret galdu sists āmurs) Un nodaļā, lai bērniem uztaisītu labāku atmosfēru, tiek aicināti klauni. Viņiem vēl tur sava biedrība vai kā tamlīdzīgi. Ja nekļūdos, tā bija trešdiena. Es garlaikojos tur uz dīvāna, gulēju un kaut ko lasīju. Tad pie manis pienāca viņa. Vispirms viņa mētāja prikolus kā klauns, bet tad mēs kaut kā aizrunājāmies un runājām kā vienkārši cilvēki. Viņa man pēc tam teica, ka pa visu viņas klauna karjeru tāda saruna ir bijusi tikai vienreiz. Man bija prieks. Neatceros, par ko tieši mēs runājām, bet tas nav svarīgi. Galvenais, ka tā saruna bija tā vērta. Atceros, ka vēl domāju, kāpēc man tur jānīkst garlaicībā. Bet tad sapratu - nekas nenotiek bez iemesla. Tātad man tur vajadzēja garlaikoties, lai liktenis sataisītu tādu pagriezienu. Vēl pēc tam, pēdējā staru dienā, viņa atnāca pie manis. Es šaubos, ka mēs ar viņu vēl kādreiz satiksimies, bet tas arī nav svarīgi. Svarīgi tas, ka viņa bija īstajā laikā un vietā. Paldies viņai par to!
Paldies arī māmiņām, kuras bija atraktīvas un lika gan man, gan mammai justies labāk, jautrāk un palīdzēja izprast visas sadzīviskās lietas, atrodoties nodaļā!
Paldies arī pilnīgi VISIEM, ka bija ar mani gan man zinot, gan vienkārši domās! Bez jums es to nevarētu. Es esmu es tikai tāpēc, ka tas ar mani ir noticis. Gribēju būt tāds cilvēks, kāds esmu tagad, skarba cena, bet es jau sevi zinu - ar mani citādāk nevar, citādāk nepielec. Jo viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Un tā tas notiek arī ikdienā. Neaizmirstiet to! Jaukus svētkus jums visiem.
~ sveicinot visu ko pārcietušais un liktenim pateicīgais citplanētietis
Bučuki!

otrdiena, 2013. gada 26. novembris

Tās beigas. II daļa, Saurieši.

Šodien luste uzrakstīt par nākamo pieturas punktu mana pusgada laikā. Citādāk baigi sasolīju un tā arī neko nepublicēju tālāk.
  Nākamā vieta, uz kuru devos, bija Sauriešu tuberkulozes centrs. Tur bija gan bērnu, gan pieaugušo nodaļa. Bērnu nodaļa atradās citā mājā. Mani ielika vienā istabā ar vienu meiteni, kura bija ļoti klusa, noslēgta sevī un maz runāja. Man bija vienalga, jo es gandrīz ar visiem varu sadzīvot. Baroja tur 5 reizes dienā. Es nekad līdz šim neēdu tik daudz, kā tur. Viņiem bija arī savi noteikumi, kā gultai ir jābūt saklātai un istabiņai (jo tur nebija kā slimnīcā, tur bija mājīgi) sakārtotai. Es pirmo rītu biju ne tā sakārtoju gultu, dabūju rājienu. Dusmojos uz savu jauno istabas biedreni, ka viņa man nepateica, kā ir jāklāj gulta. Es vēlāk to nožēloju, pastāstīšu pēc tam, kāpēc.
 Ikdienā es tur ļoti daudz žurnālu lasīju, klausījos mūziku. Es arī biju klusā radība tur. Pēc tam sāku skatīties televizoru kopā ar pārējiem. Televizors bija gaiteņa galā. Krēsli, uz kuriem sēdējām, man nelikās ērti, bet neko darīt - kaut kā jau sevi bija jāizklaidē arī citu sabiedrībā.
 Tā kā bērni tur atrodas mēnešiem, tur arī bija audzinātājas. Tika arī taisīti pasākumi. Es biju tur tieši uz Valentīndienu. Bija diezgan jauki. Tas vispār ir jauki, ka tā ir ārstniecības iestāde, bet visu cenšas izveidot mājīgi.
  Tīri medicīniski man tur tika veikta pirmā narkoze. Procesu, ko man tur veica, sauc par biopsiju. Tas ir tas, kad paņem paraugu no kāda orgāna, lai saprastu, kas tieši pacientam ir. Man viņu uztaisīja bezjēgā, kā pēc tam izrādījās, jo paņēma pārāk mazu paraugu no plaušas, tāpēc nevarēja saprast, vai man tomēr ir tuberkuloze, vai nav. Pirmo narkozi es pārcietu tīri labi. Tikai bija dīvaina sajūta, ka atgriezos no citas planētas un neko nesaprotu, jo pāris stundas no manas dzīves bija pazudušas. Bet pat bez visas bezjēdzīgās narkozes, manai ārstei jau no paša sākuma likās, ka šeit ir kāda cita tēma, nevis tuberkuloze. Un tāda tēma, kas ir BKUS 10. nodaļas cienīga. Bet man to neteica, pat nezinu, vai mammai uzreiz teica.
 Tā kā bija daudz laika domāt, es simtu reižu pārcilāju to vērtību skalu, par kuru minēju blogā, kad uzrakstīju to eksāmena domraksta treniņu. Bet tieši šeit es sapratu, ka nevajag cilvēkus iedalīt pa atrašanās vietām. Šeit es sapratu, bet rīkoties, protams, sāku tikai 10. nodaļā. Un šeit man arī pieleca ļoti svarīga lieta sakarā ar to meiteni, par kuru teicu sākumā.
Bija atgadījums, kad tā meitene tā nedaudz agrāk, ap kādiem 9:00, jau ieslēdza televizoru. Televizors bija uzgriezts skaļāk. Un no blakus istabas izgāja sadusmota meitene, jo viņa pamodās no televizora skaņas. (Īsumā - tajā istabā dzīvoja meitenes no Kurzemes. Jaukas viņas nebija, bija arī viens puisis, tāds pats, bet viņš dzīvoja citā istabā. Es tādus saucu par cietsirdīgiem.) Tā meitene nomurmināja kaut ko līdzīgu: "Te kāds kurls ir, ka tik skaļi jāslēdz?" Un tagad kroņa fakts - mana istabas biedrene arī BIJA vājdzirdīga. Viņai ģimenē tas ir iedzimts, viņi sarunājas zīmju valodā utml.
 Tad, kad šis notikums bija noticis, es arī pirms tam uzzināju, ka istabas biedrene tāda ir. Man gribējās ar kājām izspert tās istabiņas durvis un brutāli acīs iebāzt to. Bet es sapratu, ka, ja jau viņi nezina, tātad tās meitenes vecāki un pati meitene vēlējās, lai neviens no bērniem to nezina. Lai nu kā, tā ir viena no salīdzinoši sīkajām lietām, kuras es tiešam nožēloju, ka neizdarīju. Un vēl vairāk mani pašu grauza sirdsapziņa - velns, cilvēks ir vājdzirdīgs, tāpēc man netika paziņots, kā ir jāklāj gulta, kā jābūt sakārtotai istabai, jo arī ar runāšanu viņai, kā cilvēkam, kurš slikti dzird, ir problēmas. Vēl viņi smējās par to, kā viņa runā. Šis bija smagākais, kas man bija jāredz un kad man vajadzēja valdīties, lai nenoliktu pie vietas viņus visus.
Bet pēc tam notika arī kaut kas labs - pie mums atveda vienu krievu puisi. Ar viņu kopā tika spēlēts Duraks brīvajos brīžos. Tad es šo vājdzirdīgo meiteni redzēju runīgu, smaidīgu, priecīgu. Tas man lika justies labāk. Tas man lika atkal pārliecināties - šajā dzīvē IR arī labais, pozitīvais. Jo tas ir elementārs kosmosa likums - viss ir līdzsvarā. Pat ja tā neliekas, tā ir. Ir tikai jāprot saskatīt.
 Sadraudzējos arī nedaudz ar citas istabiņas meitenēm. Viņas gan bija jaukas. Cik sapratu, viņas nebija no tām nodrošinātākajām ģimenēm, bet viņas bija jaukas. Kad es gatavojos braukt tālāk, viņas bija tās, no kurām es tiešām atvadījos. Tikai tagad rakstot, es atcerējos, ka es taču ar viņām samainījos ar numuriem. Bet šķiet, ka man viņu numuru vairs nav. Žēl, bet ja tā, tātad tam tā ir jābūt. Ceru, ka viņiem visiem no tās tuberkulozes slimnīcas tagad iet labi.
Es iekāpu tajā sarkanajā busiņā, sākām braukt.
Nezināju, kā izskatās tā bērnu slimnīca.
Un man nebija ne jausmas, kādā nodaļā būšu
un kas mani sagaida...

piektdiena, 2013. gada 1. novembris

Es izglābu dvēseli.

Tā dzīve kopmītnēs ir ļoti raiba. Pastāstīšu vēl vienu vakardienas gadījumu, kas liek pārdomāt dzīves uztveri.
  Vakar kopmītnēs bija diskotēka par godu Helovīnam. Es, kā jau ierasts, sēdēju pie datora. Askā pajautāju, kāpēc Viņa netusē. Atbildēja, ka viena garlaikojas istabā. Aizgāju ciemos. Es jau kopš tās reizes, kad izdzirdēju par Viņu tās sliktās lietas, gribēju ar Viņu to pārrunāt. Pateicu, ka man tik ļoti nepatīk, ja par normāliem cilvēkiem, plus, maniem draugiem, runā ko tādu. Un šajā situācijā vēl stulbāk ir tas, ka es tur neko nevaru darīt, jo tas viss, ko dzirdēju no citiem, bija tīrākā patiesība. Un Viņa pati to man vakar atzina. Atzina, ka ir stipri kļūdījusies savās izdarībās un caur asarām man teica, ka nožēlo. Bet pirms tam es Viņai jautāju, kāpēc viņa tās lietas darīja, ko viņa tajā laikā domāja. Teica, ka nezina ne kāpēc darīja, ne ko domāja. Es sapratu, ka tas bija tas kārdinājums, no kura smadzene "aizveras" ciet un nedomā vispār par neko. Tad Viņa teica, lai atstāju Viņu vienu, jo tad Viņa izplūda asarās pavisam. Sākumā teicu, ka es parasti neatstāju cilvēkus, kad viņi raud. Bet tad es sapratu, ka Viņai varbūt vajag vienkārši izraudāties. Atstāju tomēr Viņu vienu un aizgāju aprunāt šo situāciju ar situācijas cietējām, kuras bija cietušas no Viņas izdarībām. Īsumā meitenes bija vienisprātis par to, ka piedos Viņai, ja viņa pati nāks soli pretī, un ka uzticība uzreiz vairs nebūs tāda, kā agrāk, ka Viņai nāksies ilgi strādāt, lai atgūtu šo uzticību. Vienu brīdi situācija izvērtās tā, ka šīs meitenes ienāca pie Viņas istabā, kur arī es biju. Es šo uztvēru kā lielisku izdevību izrisināt to lietu no abām pusēm. Bet tad Viņa atkal neizturēja un izplūda asarās. Divas no meitenēm aizgāja, jo vienai nervi neizturēja, kā viņa pati pēc tam teica. Taču trešā palika. Vairs nevarēšu pateikt, kāpēc trešā meitene izvēlējās palikt, bet tas bija īsti vietā. Tad es palīdzēju saņemties Viņai. Viņa saņēmās, atvainojās. Teica, ka zina savu kļūdu, ka nožēlo un šķiet, ka arī to, ka nekad tā vairs nedarīs un strādās ar sevi. Kad Viņa bija dzirdējusi no cietušās meitenes visu, ko viņa gribēja pateikt, es Viņai pateicu, ka ceļš būs grūts. Taču es iešu Viņai blakus, ka nu mēs ar cietušo-palikušo meiteni iesim Viņai blakus, lai neļautu noiet no ceļa atkal. Tad Viņa saņēmās, un tā nu mēs gājām - es un otra meitene Viņai blakus, lai Viņa varētu aiziet pie tās, kurai nervi neizturēja, izrunāt šo lietu. Pēc brīža atkal atradāmies Viņas istabā. Tagad Viņa izrunāja arī ar šo meiteni. Viņai bija grūti ar savaldīšanos, bet Viņa to izdarīja. Sarunas laikā šī meitene pajautāja Viņai, vai Viņa būtu gribējusi un saņēmusies atvainoties, ja nebūtu palikusi pilnīgi viena savas izdarītās lietas dēļ. Es baidījos no tā, ko Viņa atbildēs, jo uzreiz sapratu, ar kādu domu šī cietusī to jautāja. Tad Viņa atbildēja, ka visdrīzāk, ka nebūtu neko sapratusi un darījusi. Bravo! Jo tieši šī atbilde pierāda, ka Viņa IR sapratusi savu kļūdu, ka atzīst to un ka strādās ar sevi, labojot to visu. Tad arī šī cietusī pateica Viņai visu, ko gribēja teikt. Tā nu šī situācijas risināšana beidzās.
  Situācija bija smaga, īsāk sakot. Bet es uzskatu, ka visam bija jānotiek tieši tā, kā tas notika. Jo tikai ar šo smagumu Viņai pieleca. Tā, kā man ar vēzi. Es uzskatu, ka ja es atkal savārīšu sev nelabas lietas, tas, no kā izveseļojos, atkal saasināsies. Taču, ja Viņa savārīs ko nelabu atkal, tad ar mani visi kontakti beigsies. Un tad Viņai tiešām viss labais būs bedzies. Viņa jau tagad domāja, ka ir par vēlu un ka nekas nav labojams. Taču kā man piekrita Viņa un visas meitenes šajā situācijā - par vēlu ir tikai tad, kad vāks ir virsū un uzmet trīs saujas smilšu.
  Es vienmēr biju gribēju paņemt plaukstās noputējušu dvēselīti, izcelt to no pelniem, notīrīt, samācīt visas lietas, kuras tai jāiemācās, un palaist lidojumā tālākajā dzīvē kā putnu, kas jau gatavs lidot. Par šo situāciju varu teikt, ka simtprocentīgi biju īstajā vietā un īstajā laikā. Es jūtu, ka lietu risināšanā pacēlos jaunā līmenī, pilnveidojos. Paldies Viņai par šo!
Es ceru, ka izlasot šo, arī visi tie, kuri šodien virtuvē mani necienīja, kad skaidroju šo situāciju, pārdomās savu uztveri dzīvē sakarā ar šo. Jo es zinu - cilvēki savā būtībā ir labi. Sliktas lietas viņi dara apkārtējās vides ietekmē. Ir jābūt spēcīgam, lai nepakļautos kam tādam. Ar Nastju šodien izrunājām, ka daudzi mūs - patiesi no sirds labos cilvēkus, kuri cenšas būt vienkārši labi - uzskata par naiviem cilvēkiem ar rozā brillēm, ka mēs nezinām, kas ir ļaunums un kas ir sāpes. Mēs zinām. Tieši tāpēc, ka zinām, mēs darām labu. Labu, vienkāršu un neuzspēlētu, ir iespējams darīt, jo kā tad citādāk mums tas sanāktu?

piektdiena, 2013. gada 25. oktobris

Tās beigas. I daļa + ievads

Es piesolīju, ka tad, kad man beigsies ārstēšanās, es uzrakstīšu visu sīki un smalki, kā gan tur man bija. Kopumā šim visam būs 3 daļas, jo pabiju šī pusgada laikā 3 slimnīcās. Ja es kaut ko nozīmīgu atcerēšos pēc tam, tad es pievienošu un paziņošu to visiem, atkal iemetot linku visur, kur var.
  Tas bija 30. janvāris. Es jau nedēļu noslimoju, bet sava raksturīgā spītīguma dēļ, kas šoreiz nāca par sliktu, nepiekritu aiziet pie ārsta. Domāju, ka tikšu uz kājām. Kā pirms tam, ziemas brīvlaikā. Temperatūru lejā dabūt nebija iespējams to visu nedēļu. Tāpēc izsauca ātros. Neko traģisku viņi nepateica. Nākamajā dienā ar ģimenes ārsta norīkojumu ar mammu gājām uz poliklīniku. Vajadzēja braukt uz Jēkabpili. Ar visām somām jau gaidījām ātrās palīdzības busiņu. Brauciena laikā es gulēju uz tām nestuvēm busiņā, jo sēdēt nebija kur. Mamma sēdēja blakus.
  Jau bijām Jēkabpilī. Gaidījām pieņemšanu. Tad es jau sēdēju aiz aizkariņiem uz kaut kā, kas bija līdzīgs gultai, un gaidīju ārstu. Viņš atnāca, izpētīja mani. Pateicām, ka nedēļu temperatūra un ka ir mežonīgs klepus. Viņš bija jauks, es pat nobrīnījos. Ielika mani infekciju nodaļā kā saslimušu ar gripu. Manuprāt, tā nebija gripa. Mana limfrite vienkārši vairs nespēja cīnīties ar saaukstēšanos, tāpēc bija pastiprināti simptomi.
 Tad es jau iekārtojos palātā. Palātas numurs bija 1. Vajadzēja nodot visas analīzes. Tur nebija omulīgi. Personāls likās vienmēr dusmīgs par lietām, kuras izdarīju nepareizi, lai gan nemaz nezināju kas un kā jādara. Es divas vai trīs naktis biju pie sistēmas. Tās naktis bija elle. Tās bija elles sāpes. Katetrs, kurš bija rokā, dega kā pats nelabais, jo tās divas dienas man vēl naktī bija temperatūra. Tad man vairs nebija temperatūras. Nebija arī sistēmas klāt, bet savu dzimšanas dienu es sagaidīju slimnīcā. Iepriekšējā dienā atbrauca Ginta un Lāsma. Tieši manā dzimšanas dienā atbrauca mamma. Viņa atveda sulu, šokolādes kartupelīšus. Man liekas, ka es vēl runāju pa telefonu vairākas reizes. Neatceros, kas man tieši zvanīja, bet zinu, ka no tiem cilvēkiem piezvanīja Nastja, Kurloviča un šķiet, ka arī Evija. (jau šeit parādījās, kuri ir mani īstie cilvēki, bet es, protams, vēl tad to negribēju redzēt) Es savus saldos 16 sagaidīju slimnīcā. Vairs neatceros, kā es jutos toreiz - priecīgi, bēdīgi vai tamlīdzīgi. Es visu to laiku, kad tur gulēju, jutu sarūgtinājumu par to, ka Alise neatnāca ciemos. Bet tad es jau atkal negribēju redzēt to, ka viņa vienkārši nevarēja, jo pati mājās slimoja. (pēc tam, kad arī viņu ielika tajā slimnīcā, izrādījās, ka viņa gulēja tajā pašā palātā un gultā, kurā gulēju es; šo zīmi un sakritību es vēl joprojām  neizprotu)
 Es visu to laiku, īpaši jau savā dzimšanas dienā, ļoti daudz domāju. Pārcilāju to vērtību skalu un cilvēku izkārtojumus manā dzīvē. Tagad saprotu, ka nebiju pie pilna saprāta, jo kā es varēju domāt, ka, piemēram, tai pašai Alisei bija pofig par mani. Ārprāts... Bet labi, ka man tik daudz kas tika iemācīts visa šī pusgada laikā.
  Tad bija dažādas pārbaudes. Rentgeni, kardiogrammas, kompjūteri (tā laikam ir datortomogrāfiju, tā, caur kuru var redzēt vēzi; caur rentgenu nevar). Uz kaut kuru no pārbaudēm vajadzēja aiziet arī Gintai, lai pārliecinātos, vai viņai arī nav tas, kas ir man, jo, cik zināms, tuberkuloze, piemēram, ir arī iedzimta. Atnākot no pārbaudēm, man pateica varbūtību, ka man varētu būt tuberkuloze, jo redzēja kaut kādus aizēnojumus kompjūtera rezultātos un domāja, ka tas mežonīgais klepus ir tā dēļ. Mani aizsūtīja uz tuberkulozes provēm. Tur jau pirmās analīzes pateica, ka man nav tuberkulozes. Es runāju ar to ārsti provēs. Viņa man likās jauka. Es vēl nodomāju, ka tur strādā labi cilvēki.
  Es tur iepazinos ar vienu meiteni. Viņu ielika mūsu palātā. Katrīna viņu sauca, ja nekļūdos. Viņas vecmamma māca kaut ko koledžā. Ginta atpazina to skolotāju. Ar Katrīnu mēs spēlējām kārtis, runājāmies par dažādām tēmām. Bija diezgan labi. Vēl tur bija mūzikas skolotāja un viena pensionēta skolotāja. Tad uz kādu brīdi ielika vienu jaunu meiteni, pēc tam Vācijas latvieti. Bet viņas abas ātri izrakstīja.
   Mani tomēr aizsūtīja uz Sauriešu tuberkulozes slimnīcu, jo saprata, ka nekas parasts tas nav. Izbraukt vajadzēja agri...

svētdiena, 2013. gada 8. septembris

Kā Dane pa Jēkabpili dzīvojās.

Īstenībā tagad būtu lietderīgāk izpildīt darbu vēsturē, bet man labāk gribas izrakstīties. Pastāstīšu par pirmo nedēļu JAK un kopmītnēs.
  Šogad koledžā pirmo reizi datoriķi tika sadalīti tehniķos un programmētājos. Es esmu pie programmētājiem. Tagad būs pirmais jautājums - pff, a tu vispār kaut ko saproti no programmēšanas? Es atbildu - ne īpaši daudz, bet savas pacietības dēļ es izdarīšu visu. Ir vienkārši jādara.
  Pirmais jeb otrais septembris bija jauks. 4. datoriķu kurss mums sagatavoja zvērestu, kurš bija jārunā visas koledžas priekšā. Es vienkārši nevarēju novaldīt smieklus un smejoties to zvērestu runāju. Kad sākām runāt, es sapratu, ka runāju visskaļāk. Ar domu "hmm, nu okey, man nav kauns visu priekšā runāt visskaļāk" es tā arī visu zvērestu norunāju visizteiksmīgāk pat caur visiem smiekliem.
Ar skolotājiem, es uzskatu, ka mums arī ir paveicies. Audzinātājs ir vienīgais krievu valodas skolotājs koledžā un nereti ar viņu ir jautri. Bet īpaši uzsvērt es vēlētos angļu valodas un latviešu valodas skolotājas. Angļu valodā mums ir viena no jaunajām skolotājām. Viņas mācīšanas pieeja ir vienkārši lieliska. Mums kursā ir džeki, kuriem ir slikti ar angļu valodas apguvi. Un pat no viņiem skolotāja cenšas izvilkt visvienkāršākos teikumus tikai, lai viņi runātu. Tas nozīmē, ka viņai tiešām rūp iemācīt bērniem priekšmetu, nevis tikai novadīt. Stundas beigās, kad jau visi bija aizgājuši, es pateicu viņai, cik viņa ir awesome. Angliski protams. Latviešu valodas skolotāja arī ir sakarīga. Pirmajā lekcijā mēs pastāstījām par sevi. Es pieminēju, ka ar latviešu valodu un literatūru man nebūs problēmu. Un protams es pieminēju Kurloviču. Pateicu, ka man bija vislieliskākā skolotāja iepriekšējā skolā un ka nevaru atrast vārdus, lai aprakstītu, cik viņa ir lieliska. Vēl es pateicu, ka rakstu blogu. Stundas beigās arī iedevu linku uz lapiņas uzrakstītu, lai viņa palasa, ja vēlas. Es ceru, ka viņa šeit iegūto informāciju par, piemēram, koledžu vai kopmītnēm neizmantos pret mani...
  Nākamais sulīgais gadījums notika jau mūsu istabiņā. Kursabiedrs Dagnis (viņš ir Paulitas bijušais klasesbiedrs, vai cik maza pasaule!) gribēja nomainīt savam datoram Windows'u. Viņam nesanāca pārmest visu, kas vajadzīgs, diskā, tāpēc viņš izsvieda to disku ārā pa logu, jo disks vairs nebija lietojams. Kopš tās reizes mums no rītiem uz sienas rādās 2 varavīksnes. Par šo mēs ar Renāti tiešām iesmējām. Divas varavīksnes. Forši.
Vēlāk bija vēl viens gadījums. Kā jau iepriekš rakstīju, es baroju savu māsu kopmītnēs. Vienu dienu es savārīju pelmeņus. Paēdām, bet pelmeņi palika pāri. Un tā kā es negribēju mest ārā vai atstāt rītdienai, jo tad tie jau būtu negaršīgi, es jautāju Gintai, vai viņa nezina kādu, kam es varētu aiznest tos pelmeņus. Īsumā viss notika tā, kā var iedomāties - es skraidīju ar katliņu pa trīs stāviem no istabiņas uz istabiņu. Bet beidzās viss sekojoši - aiznesu tos pelmeņus uz istabiņu, kurā dzīvoja meitene, ar kuru mums ar Gintu pagātnē bijis kašķis. Ginta ar šo meiteni mācās vienā kursā. Īsāk sakot, tas kurss ir sašķēlies. Un Ginta nav vienīgā no kursa, kas ir "pret" šo meiteni. Lai jūs nepadomātu kaut ko nepareizi - pie tā kašķa manas vainas nav, bet sāpēja un apmeloja toreiz mani. Tātad, kad aiznesu tos pelmeņus un biju atpakaļ Gintas istabā, Ginta man uzdeva jautājumu: "Kāpēc tu dari labu tiem, kuri nekad dzīvē tev nedarīs to pašu?" Es atbildēju: "Jo es esmu labs cilvēks. Un karma atmaksās man visu, ko darīju." Uzminiet nu, kas notika nākamajā dienā. Gintas istabiņas biedrene pateica Gintai, ka viņa pabaros mani ar makaroniem. Tadāā! Karma ir šeit! Lai gan es to tik drīz negaidīju.
  Kad Ginta man kopmītnēs kaut ko pasaka izdarīt, es izdaru. Piemēram, aizeju nomazgāt viņas bļodu līdz ar savu vai uztaisu kafiju viņai, kad esmu viņas istabā. Bija situācija, kad viņa man paprasīja uztaisīt viņai kafiju. Viņas krūzē bija kaut kas no vakardienas neizdzerts. Es taisījos iet izmazgāt krūzi, bet viņa un viena no istabiņas biedrenēm mani vēlējās pierunāt izliet pa logu krūzē palikušo saturu. Uz jautājumu, kāpēc es negribu to darīt, jo nekas taču nenotiks un ka dabu nepiesārņošu, jo tā ir tikai kafija, es atbildēju, ka ja to izdarīšu, es vairs nebūšu es. (un jā - pa logiem neko ārā nedrīkst mest, lai jūs nesaprastu nepareizi) Tad tā pati istabiņas biedrene secināja, ka mēs ar Gintu tiešām mistiskā kārtā esam rados, jo nekurā galā nelīdzinamies. Šo gadījumu es izstāstīju vakar Evijai. Pēc šī gadījuma es sapratu, ka bailes par to, ka koledžā es varētu zaudēt sevi vai mainīties, ir liekas. Sapratu, ka mana esamība ir pietiekami stipra, lai nekļūtu atkal par pelēko kādas sabiedrības masu. Jā, es esmu miera dvēsele tajā ekosistēmā. Un nepārstāšu būt.

piektdiena, 2013. gada 23. augusts

Brauciens + babensijas režīmā tapis pieleciens.

Vispirms pastāstīšu par pieredzes apmaiņas braucienu, no kura atbraucu vakar. Pēc tam par pielecienu. Maršruts bija Pļaviņas - Rīga - augsto virvju parks "Lūzumpunkts" - nakts pie jūras - Tukums - Saldus - Aizpute. Pastāstīšu lietiņas no tēmiņas.
  To parku, vienkāršiem vārdiem izskaidrojot, var raksturot kā ļodzīgas lietas lielā augstumā. Lietas tur ir jādara divatā vai kopā ar visu komandu. Pirms visiem uzdevumiem bija iepazīšanās uzdevums, kurā tika noskaidrots, kā katrs no mūsu komandas biedriem ir jāuzmundrina, ja kādā no uzdevumiem vajadzēs atbalstu no malas. Personīgi mani var uzmundrināt atgādinot man visas labās lietas, ko es es izdarīju, un izceļot visas manas labās īpašības, kā arī sakot lietas, kas manī tiešām ievieš prieku.
  Pirmais uzdevums, kuru es veicu kopā ar Nastju - divi horizontāli un paralēli novietoti, gaisā pakarināti baļķi, kas jo tālāk iet, jo platāku atstatumu veido. Uzdevums bija stāvot viens otram pretī un saāķējoties, noiet pa baļķiem. Tā arī darījām - manas rokas uz Nastjas pleciem, viņas rokas uz maniem. Un šeit bija maģiskais pilnmēness stāvokļa moments - pilnīgs, simtprocentīgs dvēseles uzticības skatiens man acīs. Es pirmo reizi sajutu ko tādu. Es pirmo reizi tik sulīgi sajutu uzticību. Tā nu mēs soli pa solim nogājām pa tiem baļķiem 13 metru augstumā.
  Otrais uzdevums, kas bija veicams pa vienam un kuru es arī (gandrīz) veicu - stabs ar kāpšanas sienas kāpslīšiem, kurš, jo augstāk tu kāp, jo vairāk sāk ļodzīties. Staba galā ir jāapstājas stāvus un tad drīkst lekt nost. Līdz augšai es netiku, nepietika muskuļu un gribas spēka. Bet vēl viens maģiskais moments gan notika - manas enerģijas rezerves bija tuvu nullei, bet tad Nastja pateica šo vienkāršo vārdu: "Saulīte!" Un es biju spēju uzkāpt vēl par kāpslīti augstāk. Es nekad nedomātu, ka šis vārds, lai gan mums ar Nastju un Artu tas ir pa īpašai tēmai, man tik redzami iedos spēku. Pieņemu, ka tad, ja Nastja būtu pateikusi arī "tematiskā filma" un "rokas", es būtu uzkāptu līdz galam. Bet es paslīdēju un nokritu, un pa otram lāgam nekāpu.
  Tad mēs braucām uz jūru, kur bija plānots nakšņot. Ceļā uz turieni man uznāka gruzončiks, ka tā arī netiku staba galā, bet pie jūras bija pārāk lieliska sajūta un gruzis pazuda. Es tur stāvēju pie ugunskura, skatījos debesīs, pūta silts jūras vējš, kā parasti skanēja mūzika un man bija fīlings - man pusgadu neļāva dzert pienu, gadu neļāva pa īstam sajutusi zemi ar basām kājām un gadu nebija dota iespēja skatīties ugunskurā, tāpēc tad es sapratu, ka es mīlu dzīvi. Un man prieks, ka šajā pielecienā man bija lemts dalīties ar Nastju un Artu.
Un tad mums notika pāris minūšu dziesmu maratons, pateicoties Rudzātei. Tas notika tā, kā to arī var iedomāties - ugunskurs, pilnmēness gaisma un foršākās dziesmas gan latgaliski, gan latviski. Noslēgumā, kad Rudzāte sāka apdziedāmās dziesmas latgaliski, atklājās, ka daži no mums pie Rīgas mūra bez biksēm mālus mēza vai ka dažiem no mums "zvaneņš ciča galeņā" un tad bija īpaši smieklīgi. Pēc tam Paulai un Artai notika nakts pelde un pusčetros es jau gulēju zem klajas debess jūras smiltīs. Jo būtu grēks tik lieliskā naktī gulēt teltī. No rīta es pamodos 6:00. Un jutos lieliski. Aiznesu atkritumus uz miskasti, 7:00 jau cēlu visus pārējos, biju saulīte un liku smaidīt pat grumpy at morning Artai. Šādās reizēs es saprotu, kas ir jādara, lai viss dzīvē ietu super - ir jāguļ labāk (ne vienmēr tas nozīmē vairāk) un vairāk jāpriecājas par cilvēkiem. (par tiem noteiktajiem cilvēkiem, par kuriem es priecājos, es priecāšos mūžīgi). Novēlējums Nr.1 - atrodiet cilvēkus, par kuriem priecāties, un viss ritēs lieliski!
Un tagad pastāstīšu otru lietu jeb pielecienu, kas tapis babensijas (normālā vārdā - vecmāmiņas) režīmā. (skaidroju - visu daru lēnām un knapi kustos, jo man joprojām sāp visas maliņas no Lūzumpunkta)
  Atvēru e-pastu un ieraudzīju pieteikuma aicinājumu apmācībām "Mērķē augstāk!" Palasīju un sapratu, ka tiešām man noderīgas apmācības - kā izvirzīt mērķus un tiešām tos sasniegt. Bet maza problēmiņa - dalība no 17 gadiem. Uzrakstīju Evijai, ka bēdājos. Viņa atbildēja, ka tas nozīmē tikai to, ka man ir kur augt. Tad es sapratu, ka jā, viņai taisnība. Turklāt, tas nozīmē to, ka man tajos datumos būs jābūt kur citur. Man galvā atkal parādījās bildīte, ko ielikt mācību vācelītē - Evija man parādīja atgādinājuma plakāta stūrīti. Tad es atcerējos par tādu plakātu, izvilku, izlasīju un atcerējos Dabas likumu, kuru es jau zināju - ja es nevaru atrasties tur, kur man gribas, tad tas tikai nozīmē to, ka man ir jāatrodas kur citur tieši tajā momentā. Tāpēc novēlējums Nr.2 - lai katram no jums īstajā laikā un mirklī atrodas kāds, kurš parāda jums atgādinājuma plākātu ar mācībiņu, kuru jūs esat piemirsuši! Un neaizmirstiet priecāties par cilvēkiem! (:

piektdiena, 2013. gada 16. augusts

Ātrais, bet globālais pieleciens.

Man liekas, ka man tikko pieleca viena no vispasaules problēmām.

  Ieejot e-pastā, acīs iekrita sarkana Apollo reklāma ar rakstu par vēža rašanās pētījumiem ( http://www.apollo.lv/zinas/butisks-sasniegums-veza-petijumos-atklaj-kas-tiesi-izraisa-vezi/581833?utm_source=inbox&utm_campaign=news&utm_medium=newsbox ). Forši, ka cilvēkiem pielec ļoti daudz labu lietu, kas ar laiku varētu glābt citus cilvēkus, īpaši bērnus. Bet tā kā cilvēks ir vienkārši iekodēts kā cilvēks, tad ar labu galu tur nebeigsies tik un tā. Paskaidroju - globālā pasaules problēma ir tā, ka cilvēks ir iedomājies, ka viņš ir kas varenāks par Dabu un ka cilvēkam par visām varītēm ir nepieciešams zināt visu. Piemērs - šis pats Apollo raksts par vēžiem. Pie laba gala nenovedīs šie pētījumi beigās, jo iedarbosies cilvēkā iekodētais - pateicoties šim, citi zinātnieki varēs uzpelnīties ar ķīmiju, kura būs jāizgudro un kuru vajadzēs pumpēt iekšā cilvēkos, lai izārstētu. 
Un kur pazuda vecā labā Māte Daba? Kur pazuda vecais labais dzeltenais amoliņš, kurš paaugstina leikocītus? Pazuda tur, kur sākās leikocītu pirkšana un pumpēšana no plastmasas maisa. Kur pazuda kumelīšu tēja vēdergraizēm un gremošanas darbībai? Tur, kur sākās omeprazols pusstundu pirms ēšanas. Un kā jūs domājat, kur palika vecā labā kosa nieru tīrīšanai, ja no tabletēm un ķīmijas sāk kristies viens no nieru rādītājiem? Tur, kur sākās nieru pārstādīšanas operācijas, jo to rādītāju, kas man kritās, es ar pietiekami izdzertu ūdens daudzumu nevarētu palielināt, tāpēc dzēru veco labo kosu. Šis viss un kaudze citu lietu pazuda tāpēc, ka cilvēki iedomājās, ka viņi ir varenāki par Dabu un ka viņi zina vairāk par Dabu.
  Uzzināt arī cilvēkam visu gribas. Vai tik tekoši un kā saulīte es izveseļojos tāpēc, ka es zinu, kā rodas tas, kas ir man? (es vispār uzskatu, ka ar mani tas notika tikai tāpēc, lai es sāktu saprast lietas) Nē, jo es uzskatu, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Es dzīvoju pēc principa "viss uz pasaules man nav jāzina un zināšu es tikai tik, cik man šajā brīdī vajag". Un šeit ir vispasaules problēma - par visām varītēm jāzina viss šajā mirklī un nekā citādāk. Jo jābūt taču nodrošinājušam, lai kas nenotiktu! Ir jāskrien un jāskrien, lai tikai uzzinātu un nodrošinātos pret visām pasaules slimībām, vajag obligāti uzzināt un atklāt ar vien jaunus trakumus, lai nodrošinātu sevi! Cilvēks nepadomā, ka pret visu nodrošināties nevarēs nekad, jo Daba vienmēr būs augstāk, tāpēc ar Dabu ir jādraudzējas. Ir jāmeklē jauna pieeja pretī Dabai, nevis jauni ieroči, lai apkarotu to, kas notiek. Ir jāsāk IZzināt, jābeidz UZzināt, un jāsaprot, ka NEzināt šajā sekundē visu, ir tikai labi.  (es, piemēram, nezinu ļoti daudz, un man tas patīk, jo tad ir vieglāk dzīvot - es nezinu, kāda ir finansiālā stabilitāte manā ģimenē ; es nezinu, cik ļoti slikts ir tas nieres rādītājs ; es nezinu, cik daudz to šūnu manī ir palikušas, bet vai man tas ir jāzina, ja es to nezinu?) 
Šai skriešanai pēc uzzināšanas palīdz attīstīties tā skriešana pēc visa un vēlme dabūt visu tagad un tūlīt. (un tagad nav jāpadomā, ka ja cilvēki necenstos zināt vairāk, tad mums tagad nebūtu elektrības, datoru, telefonu vai interneta ; cilvēces attīstībā viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek, bet problēma sākās tajā, ka kaut kur notika tas pagrieziens, kurā tika ieiets par daudz, tātad, pa kaut kuru ceļu bija tas pagrieziens, kurā sāka aumaļām plūst cilvēkā iekodētā lieta visu uzzināt tagad un tūlīt un sākt domāt, ka viņš ir varenāks par Dabu) Bet vai Daba kādreiz ir skrējusi? Nedomāju gan. Ja mūsdienu saprātīgais cilvēks pamēģinātu dzīvot saskaņā ar Dabu, kā jūs domājat, kas notiktu? Es pieņemu, ka palēnām atgrieztos tajā laikā, kad nebija ne vēžu, ne citu slimību un problēmu. Dabas gaita būtu iepriekšējā, jo nekur netiktu skriets. Cilvēks Dabu vienkārši ir satracinājis, tāpēc tā atriebjas - slimības, katastrofas, bads utml. Kā Džeksona Zemes dziesmas klipā






P.s. Sava datora krājumos atradu vienu lielisku bildi nobeigumam. Netracināsim Dabu, jo mēs esam Dabā, nevis Dabas virsotnē!


trešdiena, 2013. gada 14. augusts

Pirms garā izrakstiena.

  Pirms kāda laika es kladzināju, ka tad, kad iziešu no slimnīcas pēdējo reizi, es uzrakstīšu mega lielo izrakstienu. Vakar man beidzās ķīmijterapija uz visiem laikiem, tāpēc šodien es izdomāju, ka pirms garās lietas vajag uzbliezt ievada lietu kamēr tā ir manī. (varu pačukstēt - garajai lietai būs vairākas daļas un tā būs kā dienasgrāmata)
  Vakardienas pirmajā pusē, vēl esot slimnīcā, mēs ar Gintu saštukojām, ka prom varam braukt ar Jēkabpils autobusu, kas nozīmē, ka viņa paliek Jēkabpilī, bet es tieku mājās ar Nastju un Artu, jo viņas man atbrauc pakaļ. Tā tas arī notika. Izklausās jau viss ļoti jauki pašlaik, bet dienu pirms man vajadzēja atrasties slimnīcā (svētdienas vakars) man vēl vajadzēja paspēt pirms agrās izbraukšanas izbēdāties.
Īsāk sakot, nedēļas nogale man bija ļoti aktīva BJC sakarā, par ko mani vecāki parasti nav īpaši labā sajūsmā, ja vēl ņem vērā to slimnīcas sakaru. Un izbēdāties man sanāca, jo rakstījos ar tēti caur īsziņām.
  Tēma bija tā parastā, kas ir bieži  sastopama BJC veterānu starpā - ģimenē netiek izprasts un novērtēts tas, ko mēs darām sakarā ar BJC. (BJC - bērnu un jauniešu centrs) Tiek domāts, ka tur ir tikai atsēdēšana, izklaidēšanās un ka BJC ir tikai atruna, lai mājās nebūtu. Un vēl BJCiešiem ir jāpaspēj izdarīt simt un viena lieta Supermena ātrumā, ko pateikuši ģimenes aplī, jo BJCieši taču "tāpat neko nedara". (tādās reizēs nākas skriet pa Līvānu nelīdzeno asfaltu basām kājām, uzplēšot pēdas, jo negribas piekāst ģimeni un gribas paspēt visu  vai gribas sakārtot māju, bet "paldies" vietā tiek tikai bez sirdsapziņas pārmetumiem ironizēts, kad māja sakopta) Pati fascinējošākā lieta šajā visā ir tas, ka tieši BJCiešus vispār interesēs tā nepiekāšanas lieta, bet ģimenes aplim vairāk vai mazāk vienalga par tādu krietnuma īpašību. Vēl BJCiešiem vienmēr pietiks ar argumentu "šodien nav mana diena, davaj ne šodien, šodien kaut kā nedarās tā lieta", ja to uzliks kāds cits kā iemeslu kaut kā neizdarīšanai, kamēr visiem pārējiem, ja BJCieši teiks šo argumentu savai neizdarīšanai, būs vienalga un viņi uzskatīs, ka "atkal, bļin, neko izdarīt nevar sava slinkuma pēc". Un tieši šai bēdai pa virsu gandrīz sāku raudāt no tā, ka mani nosauca par bezkaunīgu un netaktisku. Mani par tādu nosauca tajā pašā laikā, kad mana māsa savulaik manā vecumā vispār mēnesi neatradās mājās, un NEVIS tāpēc, ka viņa būtu BJC veterāne. Bet asaras es knapi valdīju no teikuma, kas vēstīja, ka "dzīve nav stulbais reps". Tā laikam bija pirmā reize manā mūžā, kad es šķietami tuvā cilvēkā un cilvēkā, kurš šķietami vislabāk no ģimenes saprot mani, vīlos tik sulīgi un simtprocentīgi (nevienam to nenovēlu, tas tiešām sāp). Pirmkārt, reps viennozīmīgi NAV pirmais mūzikas stils, ko es klausos. Otrkārt, tā reperu cepure, ko nēsāju, ir TIKAI cepure. Ja man būtu mati un es varētu ar kailu galvu atrasties saulē, es vispār nevilktu neko galvā.
Un pēc šiem argumentiem, tā svētdienas vakara vai vakardienas, kad tikai pateicoties BJC veterāniem sanāca apmierināt visus - gan sevi, gan kādu no ģimenes apļa - (jo tikai BJC veterāni var maukt uz Jēkabpili pēc mazā baby-veterāna lietus gāzienā tumsā) man ir viens lūgumiņš -  lai es NEKAD vairs nedzirdētu vai pat nesajustu kaut ko sliktu no Jūsu puses, kad runa ir par BJC, aktivitātēm vai iemesliem, kāpēc mēs darām tās lietas, ko mēs darām. Paldies!
  Bet jāpabeidz ar kādu mīlīgāku noti. Kādu reizi ar Nastju un Artu izmetām tādu jociņu, ka viņas man varētu būt pilnīgi lieliski vecāki. (vēl jo "prikolīgāk" tāpēc, ka vakar viņas man atbrauca pakaļ gluži kā īsti vecāki) Ar šo manu izteikumu nav jāsaprot, ka es nenovērtēju savus vecākus vai ka man viņus nevajag. Man vajag. Katram vajag savus vecākus. Un vecākiem vajag mūs, lai viņi varētu ar mums lepoties. Vai jūs, mani jaukie lasītāji, esat saviem vecākiem tāpēc, lai viņi varētu ar jums lepoties? Es ceru, ka esat. Man liekas, ka es arī esmu, pat ar visu nepabeigto mūzikas skolu.
P.s. Šobrīd, kad liels procents jauniešu ir pievērsuši man uzmanību, man ir izdevība iespamot ar cerību, ka tiks pieaicināti vairāk jauniešu sekojošajā lietā - nedēļas nogalē (17., 18. datumiņš) noslēgsies video taisīšanas un skilla palielināšanas prasmju programmā Adobe Premiere Pro apmācības. Tas nozīmē, ka vismaz uz to 18. es jūs gaidu, jo visi tie video tiks rādīti tautai. Tai tautai tikai ir jāatnāk. (brīvdabas kino tiks apvienots ar šo lietu, cik sapratu) Sīkāks info par to, cikos un kur, plūdīs pēc tam jeb es vēlāk piespamošu vēl visu pasauli. Jauku dienu, mazie!

otrdiena, 2013. gada 6. augusts

Nesakiet Artai un Santai, ka viņas ir līdzīgas jeb jaunākie pielecieni.

  Jau kādu nedēļu vai divas es atkal esmu tur, kur man ir jābūt - BJC jeb jauniešu centrā. Katru reizi, kad es tur esmu, es aizvien vairāk saprotu un apzinos, kāpēc man tik ļoti agrāk patika tā ēka un visas aktivitātes. Man tur ir otrās mājas. Man liekas, ka mana dvēsele arī dzimusi kādā tādā vietā, jo mani velk uz turieni kā pie paša nelabā. Es ļaujos, jo tas nav nekas slikts un es ļoti vēlos sadarboties ar savu dvēseli. Jauniešu centrs ir manas dvēseles dziednieks.
  Kādu dienu mēs ar Artu bijām BJC divatā. Viņa tur taisīja kaut kādas savas lietiņas ekspedīcijas sakarā, es vienkārši tur sēdēju un mācījos runāt, jo man ir runas problēmas jeb tad man pieleca, ka es ļoti reti pabeidzu teikumu līdz galam, kad stāstu kādu lietu. (tāpēc es vienmēr labāk izklāstu un nokārtoju lietas rakstiski, stulba īpašība īstenībā, bet paldies vismaz par to, ka protu rakstīt tā, ka cilvēkiem patīk) Mēs ar Artu tikām pie tāda slēdziena, ka es esmu ļoti sakārtots cilvēks ar ļoti labi vizualizētu un sistematizētu domāšanu. Un es dievinu šo savu īpašību :) Bet viņa, savukārt, ir radošā, haotiskā dvēselīte ar mūzikas stilu, kas lielāko daļu plēš manu dvēseli pa milimetram un ļoti sadistiski.
  Tad Arta ierunājās par tādu lietu kā tas, ka cilvēki viņu un Santu uzskata par līdzīgām. Es sapratu, kāpēc tā, to arī izskaidroju viņai. (šajā mirklī es sapratu, ka es jebko vizualizēju galvā kā bildīti, jo tad ir vieglāk izskaidrot un saprast ar visām manām runas problēmām, kas palikušas jau no bērnības, kad raustījās valoda, bet līdz galam nesanāca izdziedināt mani, acīmredzot). Un bildīte bija šāda -

Pietam Arta arī teica, ka raksturā viņas ir atšķirīgas, par to gan es nemācēšu tik skaisti sarakstīt. Tāpēc ieteikums jums, jaukie mani - NEKAD nesakiet viņām, ka viņas ir līdzīgas.
  Un izmantoši izdevību, kad visi ir pievērsuši man uzmanību un paspamošu lietu - http://www.draugiem.lv/gallery/#/user/139160/gallery/?pid=321594974   Īsumā - jaukas un interesantas lietas ar spīdināšanu un filmēšanu. Klausiet mani un vismaz atveriet to linku. Paldies! :)

ceturtdiena, 2013. gada 18. jūlijs

Tad, kad dauza.

Notika man divi pielecieni pa šo laiku. Tagad, kad visu saprotu, es atčoknos, ka tie abi bija saistīti.
  Pirms dažām dienām es izgāju ārā ar Egitu. Es jau kādu laiciņu, apmēram 2 nedēļas, jutu sevī debilismu un prāta izkūkošanu, ka tajā dienā sapratu to stāvokli - tas bija tā, it kā mani dauzītu divas nedēļas.
Es savu esamību iedomājos kā betona kluci, kurš stāv gaisā. Var nokrist zemāk un var uzrāpties pie kāda cita augstāk. Ar mani notika otrais, saplēsu šortus un nobrāzu roku. Un nokrist var no tā kluča tikai tad, ja tevi dauza vai tev paslīd kāja. Mani dauzīja un es laikā neatčoknījos, tāpēc nokritu. Lai saprotamāk - tā dauzīšanas sajūta izpaužas tā, ka tu ar pilnu un skaidru saprātu saproti, ka dari  kaut kādus idiotismus līdzi ar citiem, dari ko tādu, kas tu nepavisam neesi. Tas ir tā, kā sparings viens pret visiem. Un tas viss ekšens notiek uz kluča. Pēc šī raunda tu jau pie sava kluča turies tikai ar vienu roku un tad pa īstam saproti, cik liela jau ir iespēja, ka tūlīt vairs nebūs tev nekāda kluča un tūlīt nokritīsi. Te man sākās otrais pieleciens. Tā ringa laikā man bija sabriedusi tik milzīga nekārtība ar Eviju, ka istabā atkal drēbes bija nekārtīgas un ka tā viena roka jau vairs neturēja mani. Un es nokritu. Šodien es nokritu, iznākums - jānes šorti pie omītes, jādezinficē nobrāztā roka un, protams, pirmo reizi jāraud Evijas priekšā, jo visu salaidu tik tālu, kamēr dauzīja mani. Nekārtība tajā ziņā, ka tik jau nu daudz es kādu savu mūžu nepiekāsu kā Eviju. Viņa manā labā tik daudz darījusi, izglābusi Jāņus utt. Un tieši šodien es līdz galam un pa īstam sapratu, kāpēc Oasis - Wonderwall ir mūsu dziesma. "Maybe you'll be the one that saves me". Un Evija mani izglāba. Atkal. Nu man vairs nav vēlmes viņu piekāst. Kad tu esi līdz galam nokritis no kluča, tad tikai vari saprast lietas. Es sapratu, tāpēc kopš šodienas es tiešām centīšos. Es jums apsolu. (ja apsolīšu sev, ne velna neizdarīšu, es jau zinu sevi)
Taču, lai nerastos pārpratumi sakarā ar maniem mazajiem jaukajiem - es nenožēloju neko no, piemēram, Ubaglīča svētkiem. Tas viss bija forši, jūs visi esat forši, bet tāda lieta, ka es neesmu tas cilvēks, kam būtu jātusē ar jums, lai gan ar jums ir baigi forši. Kādu momentu garāmskrienot kādā pasākumā, jā, okey, bet mana dvēsele ir cits kas. Un ja ar dvēseli nesadarbojies, tad sanāk rings, dauzīšana, nokrišana no kluča un mīļāko, pat varētu teikt, vienīgo šortu saplēšana. Tāpēc atcerieties, mani mazie, jūs ESAT forši! :) (tas attiecas arī uz citiem maniem, kuri nav mazie, nu jūs mani sapratāt, jaukie)
Novēlu nenokrist no sava kluča un ceru, ka ar šo manu izrakstienu jūs mācību pūrā varēsiet ierakstīt vēl vienu mācībiņu. Lai veicas!
P.s. Tikai es varu aiziet 1:30 dušā un atcerēties, ka jāpieraksta "p.s".
Tad, kad es Egitai pateicu par savu kluča dzīves skaidrojumu, viņa pateica, ka runāju filozofiski. Man gan tā nelikās. Jo ir tāda lieta - lai saprastu lietu, vajag to noformulēt ar ikdienas lietām vai sev labi saprotamām asociācijām, jo tikai skaidri noformulētas lietas var sākt risināt. Kāpēc bieži mēs nesaprotam, kas notiek? Jo lieta ir neskaidri noformulēta. Tātad kroņa teikums jūsu mācību vācelītē - lai sāktu risināt lietu, noformulē to skaidri un ķeries pie lietas! Un tad viss izdosies.

pirmdiena, 2013. gada 1. jūlijs

otrdiena, 2013. gada 25. jūnijs

Alise pateica, ka es varu ietekmēt Likteni.

Aj, nu neņemsim vērā, ka man leikocīti nokritās un ķīmijterapiju turpināt tādēļ nevar, kaut gan mani šis fakts neiepriecina, jo manas prioritārās vēlmes ir pēc iespējas ātrāk šito lietu beigt. (bet nekas, man būs platā ceļteka un tad es riktīgi uztaisīšu "in da face" dakteriem, jo redz' viņiem 3000 par bērnu maksā, ja viņi iepilinās un iebaros ārzemju ķīmiju, kaut gan dabas medicīnu un tradicionālo var sakombinēt, bet viņiem tak po*). Es labāk pastāstīšu lietu, kas ar mani notika, un iedvesmošu jūs atkal.
  Kad es izrēķināju un man pateica, ka Jāņus man nevajadzēs sagaidīt slimnīcā, es jutu patīkamu apmierinājumu. Bet 22. datuma vakarā es gan vairs to nejutu, jo biju pie tēta un temperatūra sacēlās līdz 38,7. Tēta vienā no tautas medicīnas grāmatām izlasīju, ka labākais pret saaukstēšanos ir mārsils. Tētim mājās, protams, tādas lietas nebija, tāpēc pirmais, kam ienāca prātā pajautāt ko tādu, bija Rudzāte. (šeit jāpiezīmē, ka bija ap 21:00, tāpēc visas aptiekas jau bija ciet)  Pajautāju viņai, mājās viņai bija mārsils. Burtiski lūdzu viņai, lai viņa mani izkrutjī, ka palikšu viņai parādā utml. Viņa pateica, ka viņa ir tālu no mājām, tāpēc atgādāt nevarēs. (es padomāju, ka  moš kaut kur ārpus Līvāniem) Tad viņa pateica, ka viņa ir pie Amatnieka. Man uznāca dusmas un asaras. (ne labākais savienojums - dubulta enerģijas iztērēšana) Par to, vai šajā dzīvē vispār ir tāda lieta kā karma - ja tu dari labu, tad arī saņem labu, plus tas, ka no viņas gribēšanas man palīdzēt bija atkarīgs tas, vai tikšu pie Evijas jāņot.(tas ir uz salas Daugavā Jersikas apgabalā) Nu okey, padusmojos, paraudāju un pabēdājos, ka man nebūs svētku. Nākamajā dienā no rīta es aizgāju mājās, turpināju šaustīties par to, ka nebūs svētku. Tad dabūju no Evijas zināt, ka viņa ar māsu brauc uz Līvāniem. Pateicu viņai, ka ja viņa man sadabūs mārsilu, viņa būs izglābusi Jāņus. Un miniet trīs reizes kas notika. Jā, mani jaukie, viņa bija tā, kas izglāba manus Jāņus, atvezdama man mārsilu no aptiekas. Evija spēlēja uz māsas nerviem, izdarot šito. Tā nu es visu dienu dzēru to tēju savienojumā ar vēl dažām zāļu tējām. Bet pirms tam es pajautāju Alisei, vai bija tāda lieta, ka es varu ietekmēt savu Likteni, ja labi pacenšos. Viņa pēc manas numeroloģijas pateica, ka jā, daļēji varu, ka varu to ievirzīt tā, kā man gribas. Un tas man bija kā zaļā gaisma, lai es mērķtiecīgi dzertu tās tējas un 21:00 tiktu pie Evijas. (plus tas, ka man uz plaukstas ir mērķtiecības līnija) Es tiku. Savas mērķtiecības dēļ es tiku pie Evijas. Un te iedvesmojošie vārdi - NEKAD NEPADODIETIES, pat ja viss liekas bezcerīgi. Paraudiet vai pagruzieties maksimums 10 minūtes, tad saņemieties un nepadodieties! (īpaši tad, ja pat Kosmoss jūs atbalsta)
  Tur pie Evijas bija jauki, feini un normāli, viss bija čikiniekā, neatstāstīšu visu sīkumos, te nav mana dienasgrāmata. Bet vienu gadījumu pastāstīšu gan.
  Otrajā dienā mēs ar laivu aizbraucām uz salas galu, kur ir smiltiņas. (es atcerējos, ka ar Bļinu un viņas tēvu bijām pagājušo gadu tajā vietā, nu vai arī pirms diviem gadiem, kas vairs atceras) Un tur bija tāds gadījums, ka divi Evijas māsas draugi paņēma Eviju aiz rokām un kājām un iesvieda ūdenī. (tur tie džeki darīja to ar visām meičām, izņemot mani un Martu /Evijas pieaicināto un vēl tur palikušo/) Par šo gadījumu, kamēr Evija kāpa ārā no ūdens, es ļoti nobijos, ka Evija būs dusmīga un neapmierināta... (man tik ļoti nepatīk, kad Evija dusmojas vai ir neapmierināta, man tad paliek ļoti bail) Bet viņa tāda nebija un es varēju mierīgi uzelpot. Es tur gulēju smiltiņās. Un kad cēlos, lai paskatītos, kas tur ar Eviju notiek, man lakatiņš nokrita no galvas. Un tad es sajutu, ka man nav matu. Man tik ļoti nepatika tā sajūta. Es to sajutu, jo tur netālu bija Evijas māsas draugi, tātad svešinieki. Tātad es droši nākotnē varu paļauties uz manu kailo galvu kā mērītāju, vai cilvēks ir pa tjemai (normālā vārdā - sakarīgs iekšienē), jo, piemēram, no Martas es nejutu, ka man nav matu. No viņiem gan jutu. Mistika, pareiz'?...
Un viens smaidīt liekošs mans atklājums - es ar savu kailo galvu sajūtu, kur dzīvoklī ir caurvējš (:

pirmdiena, 2013. gada 17. jūnijs

Lielais retums - dvēseles draugi.

Šodien ar Eviju sarīkojām tādu spontančiku - vitamīnu pilnos kokteiļus. Un pie kokteiļiem man atkal pieleca lieta.
Mēs ar Eviju runājām par tādu tjemočku kā dvēseles draugi. Un mums pieleca lieta - dvēseles draugi ir tie, par kuriem pat zinot visu tas nav par daudz. Paskaidroju - liels procents jauno pazīšanos un draudzību beidzas ar strīdiem un naidu (jo viss taču kādreiz beidzas). Piemērs - manas māsas koju istabiņas sastāvs ir mainījies 2 reizes pa diviem gadiem, jo tie cilvēki ar laiku kļuvuši vienkārši neciešami. Kāpēc? Jo dzīvojot ikdienā kopā, tu par cilvēkiem uzzini vairāk vai mazāk visu. Un šis viss ar laiku grauj to draudzību. Bet negrauj tikai dvēseles draugus, īstos draugus vai sauciet kā gribat. Tāpēc nepārdzīvojiet, mīļie, ja atmiņā ir atausuši kādi "vecie" laiki, pēc kuriem ilgojaties, jo īsta, dvēseliska draudzība - tas ir retums. Agrāk es arī tā viegli garām laidu šito vērtīgo teikumu, bet šodien man pieleca un es līdz galam izprotu teikuma domu.
Jauno mācību gadu es sagaidīšu jau kā students Jēkabpils Agrobiznesa koledžā, turpat, kur mana māsa. (lai gan es vēl neiesniedzu tur dokumentus, kas zina, moš nepieņems...) Un man par to ir pilnīgs miers. Uz turieni aiziet es gribēju kā tas cilvēks, kāds es esmu tagad - ar skaidru veselo saprātu un sakārtotu dvēseli. Es visu dzīvi vēlējos būt tāds cilvēks. Nu es esmu, un šī sajūta ir vienkārši lieliska.
Vēl mēs apspriedām jautājumu par to, ka tur es būšu cilvēkiem kā balta lapa. Un cilvēki man būs kā baltas lapas. Izdomāju, ka es necentīšos visu par visiem uzzināt. Es tajā ekosistēmā būšu miera dvēsele. Un kojās es necentīšos ar savām koju istabas biedrenēm čupoties vai veidot baigās draudzības saites līdz mūža galam. Es centīšos par viņām pēc iespējas mazāk zināt, jo man gribas visus 4 gadus pavadīt vienā istabiņā.
Vēl es apzinos, ka man vajadzēs barot savu māsu, jo visu savu stipendiju viņa būs notusējusi. Bet mani tas nesatrauc, es par to pasmejos... :)

Vajag rakstīt tad, kad pielec.

"Vajag rakstīt tad, kad pielec, jo, ja rakstīs pārāk bieži, tad nekas vairs nepieleks." - es parasti tā saku tiem, kas ir kādreiz rakstījuši, bet pārtraukuši ar aizbildinājumu, ka slinki. Un es rakstu šobrīd, jo man arī pieleca.
Šodien bija lieliska diena, superīgi laikapstākļi, arī garīgais man bija labs. Tāpēc izdomāju aizsoļot līdz stadionam, tāpat, vienkārši pagulēt zālē. Tā nu es tur guļu - aizvērtām acīm, kailu galvu un pēdām, zāle smaržo apkārt, ar kailo galvu sajūtu zāli, un saprotu, ka neesmu slimnīcā un nebūšu vēl 2 lieliskas nedēļas. Man jau no domas vien par slimnīcu deguna priekšā ataust slimnīcas gaiss. Un šajā momentā man pielec tas, ka es beidzot iemācījos novērtēt dzīvi. Aleluja!
Vēl man pieleca tas, ka manam veselajam saprātam klāt nācis ir arī skaidrums. Tagad lepni varu sev atzīt, ka man ir skaidrs  veselais saprāts. Tagad esmu cits kas. Bet nevis uz slikto pusi. Esmu ar tīru dvēseli, es to pilnīgi jūtu. Un viss tas tāpēc, ka beidzot pateicu to, kas sen bija sakrājies. Un arī izraudāju visu, kas sakrājies. Jā, es atzīšos - dienu pēc manas lielās izrakstīšanās, man vajadzēja iet uz krievu skolas 9. klases izlaidumu. Un es nezinu kāpēc, bet man sākās panika, ka man būs jāsatiek cilvēki, kuriem vienalga, ko viņi saka un ka viņu teiktais varētu sāpēt citiem, ka uz mani skatīsies un domās nosodīs pēc pilnas programmas. Es sāku trīcēt, un tad asaras vienkārši tecēja kā trakas, es tiešām nobijos, tā bija panika. Ne no viena nekad tā nebaidījos. Un tad es nomierinājos. Man palika tik viegli un labi, jo es vienkārši izraudājos. Es izskaloju dvēseli. Nekad nedomāju, ka visi tie murdziņi par to, ka izraudāšanās palīdz, ir tik patiesi un ar tādu efektu. Pieleca. Un es pat nebrīnītos, ja tagad brīnumainā kārtā no mana vēža maz kas tur ir palicis.
Jūtu, ka kopš tās izrakstīšanās un izraudāšanās man turpmāk viss būs tikai labi. Es pat nevaru līdz galam atrast vārdus, lai aprakstītu to, cik viegli un cik labi man tagad ir un cik ļoti man ir pārliecība, ka būs. Jo, lai viss cilvēkam būtu labi, vajag, lai labi ir iekšā, tad viss būs labi arī ārpusē. Vajag, lai iekšā ir kārtība. Kā mana latviešu valodas skolotāja man pateica, kad atzinu, ka man pat rokraksts ir palicis glītāks pēc pusotra slimnīcu mēneša: "Tevī iekšā kaut kas sakārtojās." (no bloga ieraksta "Domraksts saucas "Manas vērtības""). Tā ir - ja tev ir pārliecība, ka tava dzīve sūkā un tajā nekas nav kārtībā, tad man ir pārliecība, ka tevī iekšā ir pilnīgs bardaks. Un savu dzīvošanu tu varēsi uzlabot tikai sakārtojot savu iekšu. Manī viss ir sakārtots, tagad es gaidīšu un skatīšos, vai arī man apkārt viss būs labi un noteikti ziņošu par saviem novērojumiem.
Jau pirmais novērojums - es šodienu iesāku ar drēbju sakārtošanu un pohmeļainās māsas apkalpošanu. Bet iepriekšējais mans "es" vienkārši atstātu tās drēbes pa visu dzīvokli izmētātas un māsa būtu tikusi pasūtīta dirst. Ja būsi kārtībā ar sevi, būsi kārtībā ar pasauli. (jo sakārtotām dvēselēm neprasās izsvaidītas drēbes un dirst pasūtītas māsas)

sestdiena, 2013. gada 15. jūnijs

Piekūstot, bet gatavībā pēdējo reizi paskaidrot.

Ir tik daudz iekšā, kad esi citādāks. Tikko man bija izlaidums, sapratu, ka iekšā sakrājies ir pārāk daudz, ka sāku vienkārši piekust no tā, ka clvēki nesaprot.
Izlaidumā es nebiju kleitā. Kad ieliku draugiem.lv bildes, komentāros paplūdēja tāda atmosfēra -  "nu šitā taču uz izlaidumu nevar iet, nevarēja normāli apģērbties?". Man uzreiz jautājums - kas tad vispār ir izlaidums? Kārtējā reize, kur vienkārši svinīgi saģērbties? Es atvainojos, tas tā nav. Izlaidums ir tāda lieta, kurai tu gatavojies ilgi un šajā reizē gribi būt īpaši īpašs. Es biju, bet es piekusu no tā, ka "pieņemts" citādāk.
Vēl tie jautājumi "a tā vispār meitene vai zēns? ak dievs..." It kā viņi ar šo jautājumu baigi labo priekšstatu par sevi radītu un, izsakot šo jautājumu, būtu paši krutākie ciema veči. Zinājāt tādu vienu mazu lietu, ka tas sāp? Katra reize, kad tiek uzdots šis jautājums, sāp. Pastāstīšu gadījumu, kas ar mani notika kādu dienu Līvānu autoostā pirms braukšanas uz Jēkabpili -
Biju es linu biksēs, kreklā ar īsām rokām un lakatiņu galvā. (bez kaut kā uz galvas es nekur neeju matu dēļ) Līvānos ir puisis, kurš ir izmēģinājis visas narkotikas. Viņš tur vazājās ar dvuļām rokās un sanāca tāda situācija, ka viņš pajautāja jautājumu par dzimumu. Es vairs neatceros, ko tieši viņš teica, bet tas bija sāpīgi pēc velna, un vēl sliktāk visu padarīja tas, ka projāmejot viņš pateica, lai noņemu to "hujņu", teikdams to par lakatu. Un tā sajūta, ko sajutu, ir pielīdzināma ļoti stipram dūrienam. Kāpēc tas lakats "sāpēja"? Jo atkal pierādījās tas, ka sabiedrība nekad nepadomā divreiz pirms kaut ko šauj ārā komentēt un aizskart - ja es pateiktu par vēzi, viņš tiktu nolikts uz lāpstiņām un izmisīgi censtos atvainoties par savu debilismu. Tāpēc, cilvēki, tiešām lūdzu jūs padomāt divreiz pirms ko teikt vai domāt par kādu, ko sastopat.
Un bērnībā tas sāpēja simtu reižu vairāk, vienkārši neizturami. Tāpēc, ja jums nāksies kādreiz dzīvē sastapties ar kādu bērnu, kam ir tāds pats "gadījums" (sevi es iesaucu par gadījumu, lai vieglāk būtu cilvēkiem izskaidrot, tālāk tas tiks darīts) kā man, NEKAD nejautājiet nekādus kompromitējošus jautājumus par dzimumu ne bērnam, ne vecākiem. Ja ir kādas neskaidrības, tad vienkārši pajautājiet vārdu - latviešu valodai ir tik jauka īpašība kā  sieviešu un vīriešu dzimtes galotnes. Jo tas tiešām sāp, un bērnam nav jācieš tādas sāpes, kādas cietu es.
Tagad es pamēģināšu izskaidrot to lietu, kāpēc ar mani ir tā.
Pirmais jautājums vienmēr ir - kāpēc tu tā ģērbies? Jo es nevaru neko citu uzģērbt uz sevis. Tās ir morālas sāpes man. Saprotiet, man tas nav tikai stils, man tās nav tikai drēbes, jo redz' forši izskatās. (man ir zināms gadījums, kam tas ir stils, bet velk viņa arī kleitas un visu pārējo, es nebūšu tas gadījums.) Jūs taču arī necentīsieties uzvilkt apavus, kurus galīgi nevarat uzvilkt, pat ja tie jums patiktu, jo tad ir jācieš sāpes, vai ne? Līdzīgi ir man, tikai emocionālajā līmenī. Un tā ir jebkuram, kuru jūs redzat sabiedrībā citādāk apģērbušos - ja viņi tā ir ģērbušies, tad tas tikai un viennozīmīgi nozīmē to, ka viņi vienkārši citādāk nevar. Jo nevienam nav jācieš 24/7 diskomforts "pieņemtā" dēļ.
Ļoti bieži vispār domāju, kāpēc esmu tas, kas esmu. Kas manā emocionālajā ķermenī ir tas citādākais, kas atšķiras, kas liek just morālas sāpes un diskomfortu? Tā ir smadzene kā orgāns vai tur ir iesaistīta zemapziņa? Man bija radies jautājums par dzimuma hromosomām. Varbūt tā ir, jo jau šūnu līmenī tur kaut kas ir bijis sajaucies? Lūk viena tēma, ko vajadzētu skolā mācīt padziļināti. Bet tad es atkal padomāju - vai šis mans gadījums vispār ir pētīts? Vai to vispār var izpētīt? Es pat piekristu sadarboties ar zinātni, lai izpētītu, kas manī ir citādāks, protams, saprāta robežās to visu.
Redziet, tas viss ir daudz sarežģītāk, sāpīgāk, dziļāk, neizprotamāk, tāpēc no otras puses es saprotu sabiedrības nosodījumu. Nosoda jau tikai tad, kad nesaprot. Bet tāpēc laikam esmu es - man jāizcieš un jāmēģina likt izprast. Jā, tā ir mana misija - likt izprast. Paldies, ja izpratāt un ja turpmāk centīsieties to darīt! Tas man daudz nozīmē.

ceturtdiena, 2013. gada 23. maijs

Debīla dziesma?

Šito uzražoja draudzene, sēžot garlaicīgā lekcijā. Viņa pateica, ka bišku padebīls. NOPIETNI?! Es esmu starā! Tas ir labākais viņas veikums! Viņa ir pēc velna talantīga šajā jomā. Super! Un šito mēs sataisīsim par dziesmu. Tikai es, viņa un ģitāra. Baudiet, jaukie! Drīz baudīsiet arī dziesmu (:

Un jau atkal tā diena,
Kad nav blakus neviena,
Ko samīļot, sabučot,
Vai kaut mīļu smaidu dot..
Tomēr mūžīgi nevaru tā,
Kad dzīvē manā nav nekā.
Dod man krāsas, manas māsas,
Dod man laimi, kaut pilnu saini.
Es vēlos šo dzīvi skaļi baudīt un brīvi,
Es vēlos šo dzīvi kā līdz malām pilnu šķīvi
Ar krāsām un laimi
Un ģimenes saimi,
Es vēlos.. Vēl mazliet smaidīt.
Putns brīvā lidojumā
Stāsta, ka tam nav nekā,
Bet es savā zīmējumā
Rādu to, kā pasakā.
Katram savam laimes kalējam 
Neeksistē vārdi: “Mēs malā stāvējām.”
Savu dzīvi todien pārvērtām, 
Kad citiem naidu piedevām.
Es vēlos šo dzīvi skaļi baudīt un brīvi,
Es vēlos šo dzīvi kā līdz malām pilnu šķīvi
Ar krāsām un laimi
Un ģimenes saimi,
Es vēlos.. Vēl mazliet smaidīt.
Jau diena pelēkā 
Man mazliet piešķiebās,
Katra otrā pesimisms
Ik uz soļa nes mums visiem
Domas bargas
Kā vārtu sargus
Kas nedod iespēju darīt pasauli labāku,
Bet es tomēr pasmaidu..
Es vēlos šo dzīvi skaļi baudīt un brīvi,
Es vēlos šo dzīvi kā līdz malām pilnu šķīvi
Ar krāsām un laimi
Un ģimenes saimi,
Es vēlos.. Vēl mazliet smaidīt.

ceturtdiena, 2013. gada 9. maijs

Deņ Pobedi krieviņiem, Eiropas diena man.

  Hā, hā. Sovetskajiem šodien svētki. Man gan kā parasti. Šobrīd sēžu vestibilā, skolā. Pēc 20 min jāiet pie Birzākas. Bet ne tāpēc rakstu.
Svētdien ar Eviju sēdējām uz Gaisa tilta. Mani satrauca lieta, satrauc vēl joprojām. Es atnāku uz skolu, ieeju klasē, apsēžos solā. Un kas notiek? Nekas. Notiek tas plikais "nekas". Kā Evijai teicu - klasē esmu tas personāžs, kurš, esot tajā klases bundžā, paskatās arī apkārt, aiz bundžas sienām. Klasē es esmu vienīgais tāds cilvēks. Un kas notiek, kad esmu ārpus bundžas? Mani neredz. Jo tas, kurš skatījās, jau biju tikai es. Riebjas tā sajūta. Ka esi klasē, bet vairs neesi. Uz raudienu pilnīgi velk. Bet tur neko nevar izdarīt, jo cilvēks atkal tāds ir iekodēts. Tāds, ka mega ātri pierod pie jebkādām krasām pārmaiņām. Jo rutīna taču ir lielā meiča, tai obligāti viss jāsabojā. Bet laikam jau labi, ka tā. Es redzu, kam mani vajadzēja kā daļu no kolektīva un kam nevajadzēja. Un smieklīgi tas, ka izskatās - nevienam tā arī tur nevajag mani. Divi skolotāji - Kurloviča (latviešu & literatūra) un Barkāne (soc. zin.) - gan atzina, ka viņiem vajag mani.  Prieks, jo ir skolotāji, kas tomēr dara to misiju, kas dota, un nav iegājuši rutīnā tikai iezubrīt bērniem priekšmetu. Nav jēgas no iezubrīta priekšmeta, ir jēga no iemācītas dzīves. Nu ir tie cilvēki, kam vajag mani. Tie cilvēki jānovērtē. Tā arī vajag. Nevar un pat nedrīkst būt vajadzīgam visiem. Pats pazudīsi, pats izmetīsi vērtību "es" no sava vērtību trijneka un saslimsi ar vēzi, lai tev pielektu lieta.
  Un, protams, satrauc vēl kas. Tā lieta no divām pusēm.
Šorīt, tīrot zobus, es sapratu, ka man ir jāpaliek vai nu bez rokām, vai nu bez kājām, lai es mainītos raksturā par labu sev. Tātad, neskrietu trakās vistas režīmā. Saslimšana ar vēzi tur ne velna nelīdz. Varbūt tas rāda par manu stingro, stipro raksturu? Nu tādu krietnu raksturu. Thanks for makin' me fighter, rakstur, nu thanks.
Otra puse. Otherside. Es pilnīgi redzami krītu uz leju. Jo sēdēšana pie Lienes un "haļavas" dzīšana ir tik spēcīga. Tam ir ļoti liels spēks, pat mans raksturs, kas likās stingrs, lūzt pie tā. Ja pirms tam galvenā lieta bija BJC, aktivitātes, viss tas, ko es darīju un nesapratu, kā citiem var būt vienalga uz to, tad tagad kas ir galvenais? Ak jēziņ, labi, ka es ārstējos un nevaru dzert. Bet nu kaut kā jau ar vienu roku turos pie tās malas, uz kuras agrāk stāvēju stalti izslejoties. Paldies tai rokai, citādāk es jau vairs nebūtu uz ceļa.

otrdiena, 2013. gada 23. aprīlis

Izteikto vārdu spēks?

Cilvēks kaut kam līdz galam nenotic līdz laikam, kad tas nenotiek ar viņu pašu. Es neticēju izteikto vārdu spēkam līdz tas nenotika ar mani. Pietam, šie vārdi nebija skaļi izteikti, tātad vēl mistiskāk - izteikto domu spēks.
Pirms kāda laika, kā jau redzams šeit, ierakstīju domas par to, ka gribu atpakaļ savu veco dzīvi - beznaudas dzīvi. (http://dpkraatuve.blogspot.com/2013/01/s-vesko-vavere-stasts-par-manu-tevu.html   -- šeit tas ir izlasāms) Tiesa, man tad vēl neatklāja vēzi. Tagad tas ir piepildījies. Piepildījies tas, ko es ievēlējos. Bet nelaikā - tieši tad, kad nauda vajadzīga. Es nenožēloju, ka to ievēlējos, bet tas reāli pagrūtina dzīvi. Kā tas notika? Tā vienkārši. Viņš izdomāja, ka pudele ir svarīgāka par visu. Viņam pudele svarīgāka pat par pašu. Jau pirmajā dienā, kad aizbraucām ar mammu uz slimnīcu, viņš nebija darbā, jo dzēra 3 dienas. (3 dienas bija sākumā, pēc tam aizgāja ilgāk) Pēdējos divus mēnešus mamma nebija redzējusi viņa algu, tāpēc par elektrību nācās maksāt no manas klases saziedotās naudas manai ārstēšanai un krātās izlaiduma naudas. Un galvenais, ka cilvēks neatzīst, ka tā ir reāla un nopietna atkarība. Tāpēc atbrauca viņa māsa ar savu vīru un savāca viņu no šejienes. Tiesa, viņiem nācās pameklēt viņu pa visiem Līvāniem, jo bija aizdzēries velns zina kur ar velns zina kādiem bomžiem. Nu skaisti, vai ne? Tā nu viņa māsa ar savu vīru aizvāca viņu atpakaļ uz Vidzemi. Mēs nekad vairs to cilvēku neredzēsim. Tikai stulbi, ka neredzēsim arī viņa māsu vai viņa dēlu, jo māsa un dēls tiešām ir sakarīgi cilvēki. Atceros, kā viņa dēls pie mums dzīvojās ziemas brīvlaikā. Tā forši ar dēlu tinām cigaretes līdz 3:00. Un viņa māsa, Baiba pēc vārda, teica, ka viņi ļoti uztraucas par mani jau no laika gala, kad uzzināja manu diagnozi. Prieks būtu zināt, ka ir tādi rada gabali.
Un es atkal apbrīnoju savu mammu šajā ziņā. Viņa visu dzīvi ir mācējusi no beznaudas samaksāt par visu un savilkt galus. Es tiešām gribētu iemācīties no viņas šādu mākslu. Un pa virsu visām beznaudām, dzērājvīriešiem un manām diagnozēm viņa vēl paspēj būt lieliska mamma kā tāda, lielisks cilvēks pēc dabas.
Mīliet un novērtējiet savu mammu, viņa ir to pelnījusi. Un tie, kuriem nav paveicies dzīvē būt ar mammu - aizejiet samīļot tēti, vecmammu vai jebkuru citu, kurš jūs izaudzinājis, arī viņi ir to pelnījuši, jo viņi jums ir mammas vietā.
Lai veiksmīga šodiena un visas pārējās dienas!
Peace.

trešdiena, 2013. gada 27. marts

Ātrāk par Māmiņdienu.

Šķirstot savu ask.fm profilu, uzdūros sen nelasītam domurakstam. Nu prieks, ka arī nesaslimstot es pratu kaut ko uzrakstīt.



  Mamma - tā ir kas vairāk par kaitinošu būtni, kas dažreiz pieliek izdarīt kādus darbus. Mamma - tā ir kas vairāk par radītāju. Mamma - viņas sirdī vienmēr būs piedošana. Mamma vienmēr darīs visu, lai mēs justos labāk, lai mēs būtu paēduši, lai mums būtu viss, ko vēlamies.
  Es krāju naudu ģitārai. Kad izdos šo numuru, es jau tikšu pie tās, bet man ģimenē ir naudas problēmas, ir mazturīgās ģimenes statuss. Teiksim vienkārši - naudas nav. Taču mamma vienalga ik pa reizei atrada pa piecītim, ko pielikt pie manas sakrātās naudas, lai es ātrāk dabūtu kāroto. Tātad - viņa atteicās no kā cita tikai tāpēc, lai es ātrāk dabūtu ģitāru. Viņa ziedojās. Katra mamma to dara sava bērna labā. PALDIES TEV, MAMMU! Mamma, viņas sirdī vienmēr būs piedošana... Mana pašreizējā atzīme mājturībā ir 1,6. Bet mamma tikai pasmējās, apskāva mani un sabučoja. Mamma, viņas sirdī vienmēr būs piedošana... Arī par to PALDIES TEV, MAMMU! 
  Mammas pagātnē, bija daudz sliktu lietu. Laikam tāpēc viņa ir tik laba tagadnē. Tā jau ir, tieši labie cilvēki ir cietuši un cieš visvairāk. Tomēr tieši tas viņiem liek būt vēl labākiem.
  Es domāju, ka katrai mammai viņas dzīvē vajag uzcelt pieminekli, tieši to viņas ir pelnījušas. Taču, ja celsim katrai mammai pieminekli, šajā pasaulē paliks par maz vietas, he he... Tāpēc es pateicos tam labajam cilvēkam, kas ieviesa Māmiņdienu kā starptautiskus svētkus. JŪS ESAT TO PELNĪJUŠAS, VISAS DĀRGĀS PASAULES MAMMAS! (:

Novēlot mīlēt savu mammu, jo viņa mums ir tikai viena.
Šim rakstam ir gads. Tieši šobrīd mana mamma ir slima, augsta temperatūra, klepus... Un izskatās arī viņa švaki. Viennozīmīgi jāaiziet un jāpabaro novārgusī mamma. Bet Tu, lasītāj, aizej samīļo savu mammu. Un ja viņa jautā, kāpēc Tu tā izdarīji, saki: "Jo es mīlu tevi." un iedod viņai izlasīt šo :)

trešdiena, 2013. gada 20. marts

Domraksts saucas "Manas vērtības".

Šodien atkal biju skolā. Cik labi, ka aizgāju uz latviešu valodām. Rakstījām cipa eksāmena domrakstu. Man sanāca šis (mamma un mammas māsa raudāja) -

 Pusotrs mēnesis pagājis. Es atkal sēžu solā. Slimnīcas man atvērušas acis. Izmainījušas mani.
 Pusotra mēneša laikā simt un vienu reizi nācies pārcilāt un pārskatīt savu vērtību skalu. Tā jau ir - ar cilvēku ir jānotiek kam grandiozam, kam tādam, kas izsistu viņu no sliedēm, lai cilvēks sāktu pārdomāt dzīvi. Šoreiz vairākkārt pārdomāju, kurus cilvēkus vajadzētu atstāt un kurus vajadzētu izraidīt no dzīves, nolikt piektajā plānā. Un tad man pateica manu diagnozi. Un tad es pārdomāju, nevajag man iespringt par plānu sadalījumiem un par cilvēkiem. Nevajag turēt ļaunu prātu, dusmoties vai apvainoties. Vēža šūnai patīk tās lietas, tāpēc iztīrīju sevi no šīm lietām. Ja es nesaslimtu ar tādu slimību, es piedotu Alisei? It kā jau nav ko piedot, bet nenovērtēta cilvēka apvainojums manī bija. Uzskatu, ka tieši šī lieta bija pēdējais piliens šūnai un tā izdomāja iedzīvoties manī. Es viņai piezvanīju un piedevu.
 Vērtība ar nosaukumu "ģimene" ir pakāpusies par soli augstāk manā skalā. Un atkal jautājums - vai manas attiecības ar mammu būtu kļuvušas labākas, ja nebūtu slimības? Stulbi atzīt, bet atbilde ir nē. Un vēl stulbāk ir tas, ka izrādās mana mamma nav nemaz tā vakarējā, kā likās. Es pat mīlu savu mammu. Pirms pusotra slimnīcu mēneša es pat uzrakstīt nevarētu šādu teikumu.
 Es. Šī vērtība beidzot ir iekļauta manas vērtību skalas trijniekā. Kāpēc es saslimu? Tāpēc, ka man beidzot vajadzēja sākt domāt arī par sevi. Es tik ļoti sevi nomocīju, savu dvēseli, ka liktenis izdomāja atvērt man acis ar brutālu paņēmienu. Jo citādāk jau nesaprotu, kā tikai ar brutāliem paņēmieniem. Man pielec ar vienu reizi, bet tai reizei jābūt brutālai.
 Mans rokraksts ir kļuvis glītāks. Mistika. Tagad zinu, kā man pietrūka dzīvē un dvēselē visvairāk. Kārtība bija tas, kas man vajadzīgs. Tagad esmu kārtībā. Un atkal stulbi atzīt to, ka man vajadzēja saslimt, lai es sāktu kaut ko saprast dzīvē. Eh, kāpēc gan, saslimstot ar iesnām, nevar saprast dzīvi...
 Tāds nu ir cilvēks. Tāds nu viņš ir iekodēts. Novēlu tautai saprast lietas laikus un bez brutāliem paņēmieniem!
Es baidījos mainīties. Tagad pateicos liktenim par to, kas notiek ar mani. Es mainījos, bet tikai uz labo pusi. Nesapratu, ka ja mainīšos par labu sev, es mainīšos par labu arī citiem. Beidzot sapratu.

pirmdiena, 2013. gada 21. janvāris

S. Vensko "Vāvere. Stāsts par manu tēvu"

Labākā jaunlatviešu rakstnieces grāmata ever.
Apbrīnoju to džeku, jo 15 gados rūpēties par sevi un savu 5gadīgo brāli, ja tēvs miris autokatastrofā un māte, iespējams, nekad neatgriezīsies mājup, jo guļ uz slimības (vai ne slimības??) gultas kaut kur pasaules malā. Es padomāju, ka arī it kā varētu tā izdzīvot, bet nejau ar vēl kādu mazāku cilvēku. Labi, ka man ir tikai vecāka māsa.
Viņš tagad ir komandējumā uz nedēļu Norvēģijā. Izlasīju grāmatu un sajutos kā tajos laikos - atnāku mājās, mūžīgā ēst gribēšanas sajūta, kas katru dienu atdzīvojas, nekādu Viņu pie apvāršņa, miers un divvientulīgs + kaķis klusums 4 dienas nedēļā, piektdienu mammas superzupa vai supergulašs ar kartupeļiem, jo tad atbrauc Ginta no Jpils, mazie svētkiņi un lielie svētki trijatā (ak, šie Ziemassvētki trīsvientulībā ar kaķi...). Kāpēc gan es ilgojos pēc tiem beznaudas laikiem, ja tagad man ir droši nodrošināta dzīve? Tagad patiešām sajūtu, ka nauda nedara cilvēku laimīgu. Mana dzīve palikusi nodrošinātāka, bet taisnība jau vien ir, ka nauda maitā cilvēku. Es kļuvu par to, no kā visvairāk baidījos - par cilvēku, kurš uzskata sevi par augstāku nekā citi. Šoreiz runa ne par naudu, bet gan par emocionālo bagātību. Es zinu un redzu, ka daru aktīvas lietas, bet citas manas klasesbiedrenes ne. Evijas virtuvē es sapratu, ka kļuvu par emocionāli augstprātīgu. Man vienkārši vajag citu pieeju pie šiem datorsēdētājcilvēkiem. Kā gan Evijai tas izdodas? Ehh, Evija ir viens no maniem dzīves guru (otrs ir Nastja - par to cits stāsts...). Nākamajā klubiņa sanāksmē trešdien es ceru sagatavoties un apbruņoties ar citu pieeju. Jālabo mans stulbums, pirms viņš ir galīgi nelabojams.
________
Mamma dažreiz piedraud ar "gribat iet pie tēva dzīvot?". Bet tad es padomāju - vai tad būtu tik slikti dzīvot pie viņa? Pie viņa būtu miers, viņa dzīvoklis vienmēr licies miera pilns, kā templis. Kamēr taisīju maizītes un gaidīju, kad čainiks uzvārīsies un varēs apliet ātri pagatavojamās auzupārslas kā vecajos laikos, es apsvēru domu varbūt tiešām iet pie viņa padzīvot...? Viņam, protams, nav tik bagātīgs ledusskapis kā pie mums vienmēr, bet tomēr. Tas dzīvoklis ir kā templis. Gan jau kādreiz es nobriedīšu izvēlei iet pie tēta padzīvot.
Bet šobrīd es brīnos, ka tāda viena grāmata ar knapi pāri 100 lappusēm iedvesmos mani uzrakstīt ko šādu...

svētdiena, 2013. gada 20. janvāris

Tev, mīļo cilvēkmeitenīt.

Ir viena gudra meiča šajā pasaulē. Paldies viņai, ka viņa ir. Ieskaties un ieklausies, meitenīt, šajā ziņā, ko viņa saka:

"Ir dienas, kurām nav lemts izdoties. Piecelies. Pieej pie spoguļa. Redzi to pašu apnicīgo skatu, pasmaidi /it kā tas kaut ko mainītu/  , aizej pie ledusskapja, redzi, ka tur nav nekā nav, uztaisi kafiju un ej pie pc. Every morning it’s the same old shit. Ieej draugos, paskaties, kas jauns. Twitterī ietvīto, ka esi dzīvs. Un turpini gruzīties, kaut pats nezini par ko. Atver asdfghjkllovi, sāc lasīt saldos tekstiņus. Pie trešās lappuses saproti, ka šitā tas nevar turpināties. Izdzer pēdējo malku kafijas, noliec krūzi, saproti, ka vajag kaut ko apēst. Bet nē. Slinkums kur iet. Turpini lasīt tekstiņus tajā saldajā tumblr vietnē un ar katru no viņiem aizvien vairāk jūti kā vēders savelkas čokurā. Jo tauriņi, kas tur bijuši, lēnām mirst. Un izgaist. Tikai nez, kas tur paliek, jo kaut kas jau turpina čakarēt prātu par to, ka varbūt tomēr vajag viņam uzrakstīt. Kaut gan ir jau rakstīts, bet tik un tā uz sms atbildes nav. 
    Un tā katru rītu. Bez iespējas izvairīties no rutīnas. Tikai tā arī nesaprotu, kāpēc mēs to pieļaujam. Pašām sevi sagraut. Vai tad tas ir to vērts? Mēs dzīvojam vienreiz. Jaunākas nu tiešām jau nepaliekam. Tad kāpēc mēs ļaujam viņiem izpostīt mūsu dienu, pašiem viņiem to nezinot? Tas ir tikai čalis. Viens no miljardiem. Okay, priekš mums varbūt mīļš, bet uz pasaules ir labāki. Tādi, kas izdarīs jeb ko, lai Tu pasmaidītu. Būs klāt vienmēr, kad Tev ir skumji. Un apskaus.. tik cieši, ka viņš būs vienīgais, ko uz pasaules vēlēsies. 
    Nu tad beidz čakarēties gar to, kurš pat nevar atrast laiku /vai arī vēlēšanos/ , kaut vai uz sms lai Tev atbildētu. Gaidi. Un zini, ka Tavs īstais uzradīsies. Varbūt sēžot autobusā viņu iepazīsi, varbūt ejot garām apmainīsieties nejaušiem skatieniem. Bet viņš būs. Un kad atradīsi. Negaidi. Padari viņu par savu īsto. Mīli, nedomājot ne par ko. Lutini. Ļaujies viņa skūpstiem. Un jūties laimīga. Viss vēl ir priekšā. Tikai tici tam."

ceturtdiena, 2013. gada 17. janvāris

Kad "dalec", ka tūlīt viss.

Tūlīt eksāmeni, izlaidums, tad viss, nebūs man vairs solabiedrenes tās īstās, vienīgās. Tāpēc es mīlu savu latviešu valodas skolotāju par to, ka viņa mums liek vienkārši rakstīt ko sirds domā. Mana sirds domā daudz, tāpēc vienmēr ne mazāk kā 9 par rakstiskajiem. Arī par šo viņa ieliks labu atzīmi, jo man patika, solabiedrenei Santai patika, klasei patika. Kad es rakstu, tad es rakstu riktīgi. Tad nu lasām -

  Sēžam kopā jau otro gadu. Šis gads ir pēdējais. Eksāmeni, izlaidums un tad... Viss. Beigas. Tāpēc gribas viņai uzdāvināt ko īpašu, ko paliekošu. Lai viņa atcerētos mani pat pēc 50 gadiem. Tas noteikti būs kas dvēselisks, jo ar mantu, lai kā gribētos, nevar radīt TO īpašo sajūtu citiem, to īpašo dāvināšanas prieku sev.
  Šo divu gadu laikā iepazinu viņu vairāk par citiem. Dažreiz gribas sapurināt viņu : "Saņemies, Santa! Ļaujies dzīvei!" Es atklāju, ka iekšā viņas būtībā ir kas dziļāks. Viņa visur ir ļoti uzmanīga, īpaši tur, kur atrodas pirmo reizi. "Ak, vai šajā meitenē vispār ir kaut kas negatīvs?" dažreiz jautāju sev. Ir tikai viena lieta, kuras viņai trūkst un kuru es vēlētos viņai uzdāvināt - drošs, patstāvīgs viedoklis. Viņa baidās izteikt savu viedokli. Pie tā, droši vien, ir vainīga viņas uzmanīgā rakstura puse. "Jā," katru reizi es atgādinu sev, "esmu šeit, lai piepalīdzētu viņai ar dzīvīti!"
  Bet vienu es zinu tiešām - kaut ko es jau viņai uzdāvināju, kaut ko īpašu un neatņemamu. Tā dāvana ir divi vienā solā pavadīti gadi. Es priecājos, ka man bija un ir gods būt tam cilvēkam, kas uzdāvināja viņai šos gadus.
Lai viņai veicas! Viņa ir to pelnījusi.

Ievads. Beidzot izdomāju, ka vajag.

Es rakstu. Uzskatu, ka rakstu feini. Tāpēc sadrošinājos un beidzot izveidoju vietu, kur tas viss arī paliktu. Papīrs paliks, protams, es neko nevaru uzrakstīt uz ne-papīra, ne tā sajūta rakstīšanai. Šis tapis tādēļ, ka esmu, lai paziņotu cilvēkiem lietas, kas dara savas lietas manā galvā. Tāpēc būs, viss būs, jo tā vajag un nekad nepārstāšu rakstīt.
Esmu hipij-hipster-foreveralone bērns, tāpēc ievadiņam -
                                                        Mīlestība nozīmē uzticību.

 Uzticība ir baigā lieta. Bez tās nekur. Visa pamatā ir uzticība - draudzības, kad draugs tev uztic savu vislielāko, skapī noslēpto, skeletu ; mīlestības, kad tu uzticies, jo esi taču pārliecināts, ka tavam partnerim nevajag nevienu citu, ka tikai tevi.
 Bet cilvēki sāpina. Kāpēc mēs, cilvēki, pārkāpjam pāri šai uzticībai? Kāpēc mēs, cilvēki, melojam, laužot uzticību? Vai tāpēc, ka vēlamies saglabāt attiecības? Ak, nedomāju gan. Ja mēs vēlētos saglabāt attiecības, tad mums "nepaslīdētu kāja" un mēs nelauztu šo uzticību. Mēs melojam un noklusējam nevis tāpēc, ka baidāmies sāpināt, bet gan tāpēc, ka baidāmies būt sāpinātāji. Starp "sāpināt" un "būt sāpinātājam" tomēr ir atšķirība. To tikai vajag mācēt saskatīt.
 Tagad mums būs viela pārdomām - vai lēkt attiecībās, ja  nezinām, ko tur darīt ; vai lēkt attiecībās, nemākot uzticēties. Jo pirmā reize - tā ir kļūda, otrā reize - tā jau ir izvēle. Un - vēl ir jāpameklē tādi cilvēki, kas dod otro iespēju, un ja tāda iedota, ir jānovērtē šī iespēja un pats cilvēks, kas devis šo iespēju, jo šis cilvēks noteikti ir lielisks un nav pelnījis tikt sāpināts otru reizi.
 Es dotu otru iespēju, un jūs?