Ot duši, tak skazatj.

Alise pateica, ka es varu ietekmēt Likteni.

Aj, nu neņemsim vērā, ka man leikocīti nokritās un ķīmijterapiju turpināt tādēļ nevar, kaut gan mani šis fakts neiepriecina, jo manas prioritārās vēlmes ir pēc iespējas ātrāk šito lietu beigt. (bet nekas, man būs platā ceļteka un tad es riktīgi uztaisīšu "in da face" dakteriem, jo redz' viņiem 3000 par bērnu maksā, ja viņi iepilinās un iebaros ārzemju ķīmiju, kaut gan dabas medicīnu un tradicionālo var sakombinēt, bet viņiem tak po*). Es labāk pastāstīšu lietu, kas ar mani notika, un iedvesmošu jūs atkal.

  Kad es izrēķināju un man pateica, ka Jāņus man nevajadzēs sagaidīt slimnīcā, es jutu patīkamu apmierinājumu. Bet 22. datuma vakarā es gan vairs to nejutu, jo biju pie tēta un temperatūra sacēlās līdz 38,7. Tēta vienā no tautas medicīnas grāmatām izlasīju, ka labākais pret saaukstēšanos ir mārsils. Tētim mājās, protams, tādas lietas nebija, tāpēc pirmais, kam ienāca prātā pajautāt ko tādu, bija Rudzāte. (šeit jāpiezīmē, ka bija ap 21:00, tāpēc visas aptiekas jau bija ciet)  Pajautāju viņai, mājās viņai bija mārsils. Burtiski lūdzu viņai, lai viņa mani izkrutjī, ka palikšu viņai parādā utml. Viņa pateica, ka viņa ir tālu no mājām, tāpēc atgādāt nevarēs. (es padomāju, ka  moš kaut kur ārpus Līvāniem) Tad viņa pateica, ka viņa ir pie Amatnieka. Man uznāca dusmas un asaras. (ne labākais savienojums - dubulta enerģijas iztērēšana) Par to, vai šajā dzīvē vispār ir tāda lieta kā karma - ja tu dari labu, tad arī saņem labu, plus tas, ka no viņas gribēšanas man palīdzēt bija atkarīgs tas, vai tikšu pie Evijas jāņot.(tas ir uz salas Daugavā Jersikas apgabalā) Nu okey, padusmojos, paraudāju un pabēdājos, ka man nebūs svētku. Nākamajā dienā no rīta es aizgāju mājās, turpināju šaustīties par to, ka nebūs svētku. Tad dabūju no Evijas zināt, ka viņa ar māsu brauc uz Līvāniem. Pateicu viņai, ka ja viņa man sadabūs mārsilu, viņa būs izglābusi Jāņus. Un miniet trīs reizes kas notika. Jā, mani jaukie, viņa bija tā, kas izglāba manus Jāņus, atvezdama man mārsilu no aptiekas. Evija spēlēja uz māsas nerviem, izdarot šito. Tā nu es visu dienu dzēru to tēju savienojumā ar vēl dažām zāļu tējām. Bet pirms tam es pajautāju Alisei, vai bija tāda lieta, ka es varu ietekmēt savu Likteni, ja labi pacenšos. Viņa pēc manas numeroloģijas pateica, ka jā, daļēji varu, ka varu to ievirzīt tā, kā man gribas. Un tas man bija kā zaļā gaisma, lai es mērķtiecīgi dzertu tās tējas un 21:00 tiktu pie Evijas. (plus tas, ka man uz plaukstas ir mērķtiecības līnija) Es tiku. Savas mērķtiecības dēļ es tiku pie Evijas. Un te iedvesmojošie vārdi - NEKAD NEPADODIETIES, pat ja viss liekas bezcerīgi. Paraudiet vai pagruzieties maksimums 10 minūtes, tad saņemieties un nepadodieties! (īpaši tad, ja pat Kosmoss jūs atbalsta)

  Tur pie Evijas bija jauki, feini un normāli, viss bija čikiniekā, neatstāstīšu visu sīkumos, te nav mana dienasgrāmata. Bet vienu gadījumu pastāstīšu gan.

  Otrajā dienā mēs ar laivu aizbraucām uz salas galu, kur ir smiltiņas. (es atcerējos, ka ar Bļinu un viņas tēvu bijām pagājušo gadu tajā vietā, nu vai arī pirms diviem gadiem, kas vairs atceras) Un tur bija tāds gadījums, ka divi Evijas māsas draugi paņēma Eviju aiz rokām un kājām un iesvieda ūdenī. (tur tie džeki darīja to ar visām meičām, izņemot mani un Martu /Evijas pieaicināto un vēl tur palikušo/) Par šo gadījumu, kamēr Evija kāpa ārā no ūdens, es ļoti nobijos, ka Evija būs dusmīga un neapmierināta... (man tik ļoti nepatīk, kad Evija dusmojas vai ir neapmierināta, man tad paliek ļoti bail) Bet viņa tāda nebija un es varēju mierīgi uzelpot. Es tur gulēju smiltiņās. Un kad cēlos, lai paskatītos, kas tur ar Eviju notiek, man lakatiņš nokrita no galvas. Un tad es sajutu, ka man nav matu. Man tik ļoti nepatika tā sajūta. Es to sajutu, jo tur netālu bija Evijas māsas draugi, tātad svešinieki. Tātad es droši nākotnē varu paļauties uz manu kailo galvu kā mērītāju, vai cilvēks ir pa tjemai (normālā vārdā - sakarīgs iekšienē), jo, piemēram, no Martas es nejutu, ka man nav matu. No viņiem gan jutu. Mistika, pareiz'?...
Un viens smaidīt liekošs mans atklājums - es ar savu kailo galvu sajūtu, kur dzīvoklī ir caurvējš (:

Lielais retums - dvēseles draugi.

Šodien ar Eviju sarīkojām tādu spontančiku - vitamīnu pilnos kokteiļus. Un pie kokteiļiem man atkal pieleca lieta.

Mēs ar Eviju runājām par tādu tjemočku kā dvēseles draugi. Un mums pieleca lieta - dvēseles draugi ir tie, par kuriem pat zinot visu tas nav par daudz. Paskaidroju - liels procents jauno pazīšanos un draudzību beidzas ar strīdiem un naidu (jo viss taču kādreiz beidzas). Piemērs - manas māsas koju istabiņas sastāvs ir mainījies 2 reizes pa diviem gadiem, jo tie cilvēki ar laiku kļuvuši vienkārši neciešami. Kāpēc? Jo dzīvojot ikdienā kopā, tu par cilvēkiem uzzini vairāk vai mazāk visu. Un šis viss ar laiku grauj to draudzību. Bet negrauj tikai dvēseles draugus, īstos draugus vai sauciet kā gribat. Tāpēc nepārdzīvojiet, mīļie, ja atmiņā ir atausuši kādi "vecie" laiki, pēc kuriem ilgojaties, jo īsta, dvēseliska draudzība - tas ir retums. Agrāk es arī tā viegli garām laidu šito vērtīgo teikumu, bet šodien man pieleca un es līdz galam izprotu teikuma domu.
Jauno mācību gadu es sagaidīšu jau kā students Jēkabpils Agrobiznesa koledžā, turpat, kur mana māsa. (lai gan es vēl neiesniedzu tur dokumentus, kas zina, moš nepieņems...) Un man par to ir pilnīgs miers. Uz turieni aiziet es gribēju kā tas cilvēks, kāds es esmu tagad - ar skaidru veselo saprātu un sakārtotu dvēseli. Es visu dzīvi vēlējos būt tāds cilvēks. Nu es esmu, un šī sajūta ir vienkārši lieliska.
Vēl mēs apspriedām jautājumu par to, ka tur es būšu cilvēkiem kā balta lapa. Un cilvēki man būs kā baltas lapas. Izdomāju, ka es necentīšos visu par visiem uzzināt. Es tajā ekosistēmā būšu miera dvēsele. Un kojās es necentīšos ar savām koju istabas biedrenēm čupoties vai veidot baigās draudzības saites līdz mūža galam. Es centīšos par viņām pēc iespējas mazāk zināt, jo man gribas visus 4 gadus pavadīt vienā istabiņā.
Vēl es apzinos, ka man vajadzēs barot savu māsu, jo visu savu stipendiju viņa būs notusējusi. Bet mani tas nesatrauc, es par to pasmejos... :)

Vajag rakstīt tad, kad pielec.

"Vajag rakstīt tad, kad pielec, jo, ja rakstīs pārāk bieži, tad nekas vairs nepieleks." - es parasti tā saku tiem, kas ir kādreiz rakstījuši, bet pārtraukuši ar aizbildinājumu, ka slinki. Un es rakstu šobrīd, jo man arī pieleca.

Šodien bija lieliska diena, superīgi laikapstākļi, arī garīgais man bija labs. Tāpēc izdomāju aizsoļot līdz stadionam, tāpat, vienkārši pagulēt zālē. Tā nu es tur guļu - aizvērtām acīm, kailu galvu un pēdām, zāle smaržo apkārt, ar kailo galvu sajūtu zāli, un saprotu, ka neesmu slimnīcā un nebūšu vēl 2 lieliskas nedēļas. Man jau no domas vien par slimnīcu deguna priekšā ataust slimnīcas gaiss. Un šajā momentā man pielec tas, ka es beidzot iemācījos novērtēt dzīvi. Aleluja!
Vēl man pieleca tas, ka manam veselajam saprātam klāt nācis ir arī skaidrums. Tagad lepni varu sev atzīt, ka man ir skaidrs  veselais saprāts. Tagad esmu cits kas. Bet nevis uz slikto pusi. Esmu ar tīru dvēseli, es to pilnīgi jūtu. Un viss tas tāpēc, ka beidzot pateicu to, kas sen bija sakrājies. Un arī izraudāju visu, kas sakrājies. Jā, es atzīšos - dienu pēc manas lielās izrakstīšanās, man vajadzēja iet uz krievu skolas 9. klases izlaidumu. Un es nezinu kāpēc, bet man sākās panika, ka man būs jāsatiek cilvēki, kuriem vienalga, ko viņi saka un ka viņu teiktais varētu sāpēt citiem, ka uz mani skatīsies un domās nosodīs pēc pilnas programmas. Es sāku trīcēt, un tad asaras vienkārši tecēja kā trakas, es tiešām nobijos, tā bija panika. Ne no viena nekad tā nebaidījos. Un tad es nomierinājos. Man palika tik viegli un labi, jo es vienkārši izraudājos. Es izskaloju dvēseli. Nekad nedomāju, ka visi tie murdziņi par to, ka izraudāšanās palīdz, ir tik patiesi un ar tādu efektu. Pieleca. Un es pat nebrīnītos, ja tagad brīnumainā kārtā no mana vēža maz kas tur ir palicis.
Jūtu, ka kopš tās izrakstīšanās un izraudāšanās man turpmāk viss būs tikai labi. Es pat nevaru līdz galam atrast vārdus, lai aprakstītu to, cik viegli un cik labi man tagad ir un cik ļoti man ir pārliecība, ka būs. Jo, lai viss cilvēkam būtu labi, vajag, lai labi ir iekšā, tad viss būs labi arī ārpusē. Vajag, lai iekšā ir kārtība. Kā mana latviešu valodas skolotāja man pateica, kad atzinu, ka man pat rokraksts ir palicis glītāks pēc pusotra slimnīcu mēneša: "Tevī iekšā kaut kas sakārtojās." (no bloga ieraksta "Domraksts saucas "Manas vērtības""). Tā ir - ja tev ir pārliecība, ka tava dzīve sūkā un tajā nekas nav kārtībā, tad man ir pārliecība, ka tevī iekšā ir pilnīgs bardaks. Un savu dzīvošanu tu varēsi uzlabot tikai sakārtojot savu iekšu. Manī viss ir sakārtots, tagad es gaidīšu un skatīšos, vai arī man apkārt viss būs labi un noteikti ziņošu par saviem novērojumiem.
Jau pirmais novērojums - es šodienu iesāku ar drēbju sakārtošanu un pohmeļainās māsas apkalpošanu. Bet iepriekšējais mans "es" vienkārši atstātu tās drēbes pa visu dzīvokli izmētātas un māsa būtu tikusi pasūtīta dirst. Ja būsi kārtībā ar sevi, būsi kārtībā ar pasauli. (jo sakārtotām dvēselēm neprasās izsvaidītas drēbes un dirst pasūtītas māsas)

Piekūstot, bet gatavībā pēdējo reizi paskaidrot.

Ir tik daudz iekšā, kad esi citādāks. Tikko man bija izlaidums, sapratu, ka iekšā sakrājies ir pārāk daudz, ka sāku vienkārši piekust no tā, ka clvēki nesaprot.
Izlaidumā es nebiju kleitā. Kad ieliku draugiem.lv bildes, komentāros paplūdēja tāda atmosfēra -  "nu šitā taču uz izlaidumu nevar iet, nevarēja normāli apģērbties?". Man uzreiz jautājums - kas tad vispār ir izlaidums? Kārtējā reize, kur vienkārši svinīgi saģērbties? Es atvainojos, tas tā nav. Izlaidums ir tāda lieta, kurai tu gatavojies ilgi un šajā reizē gribi būt īpaši īpašs. Es biju, bet es piekusu no tā, ka "pieņemts" citādāk.
Vēl tie jautājumi "a tā vispār meitene vai zēns? ak dievs..." It kā viņi ar šo jautājumu baigi labo priekšstatu par sevi radītu un, izsakot šo jautājumu, būtu paši krutākie ciema veči. Zinājāt tādu vienu mazu lietu, ka tas sāp? Katra reize, kad tiek uzdots šis jautājums, sāp. Pastāstīšu gadījumu, kas ar mani notika kādu dienu Līvānu autoostā pirms braukšanas uz Jēkabpili -

Biju es linu biksēs, kreklā ar īsām rokām un lakatiņu galvā. (bez kaut kā uz galvas es nekur neeju matu dēļ) Līvānos ir puisis, kurš ir izmēģinājis visas narkotikas. Viņš tur vazājās ar dvuļām rokās un sanāca tāda situācija, ka viņš pajautāja jautājumu par dzimumu. Es vairs neatceros, ko tieši viņš teica, bet tas bija sāpīgi pēc velna, un vēl sliktāk visu padarīja tas, ka projāmejot viņš pateica, lai noņemu to "hujņu", teikdams to par lakatu. Un tā sajūta, ko sajutu, ir pielīdzināma ļoti stipram dūrienam. Kāpēc tas lakats "sāpēja"? Jo atkal pierādījās tas, ka sabiedrība nekad nepadomā divreiz pirms kaut ko šauj ārā komentēt un aizskart - ja es pateiktu par vēzi, viņš tiktu nolikts uz lāpstiņām un izmisīgi censtos atvainoties par savu debilismu. Tāpēc, cilvēki, tiešām lūdzu jūs padomāt divreiz pirms ko teikt vai domāt par kādu, ko sastopat.

Un bērnībā tas sāpēja simtu reižu vairāk, vienkārši neizturami. Tāpēc, ja jums nāksies kādreiz dzīvē sastapties ar kādu bērnu, kam ir tāds pats "gadījums" (sevi es iesaucu par gadījumu, lai vieglāk būtu cilvēkiem izskaidrot, tālāk tas tiks darīts) kā man, NEKAD nejautājiet nekādus kompromitējošus jautājumus par dzimumu ne bērnam, ne vecākiem. Ja ir kādas neskaidrības, tad vienkārši pajautājiet vārdu - latviešu valodai ir tik jauka īpašība kā  sieviešu un vīriešu dzimtes galotnes. Jo tas tiešām sāp, un bērnam nav jācieš tādas sāpes, kādas cietu es.
Tagad es pamēģināšu izskaidrot to lietu, kāpēc ar mani ir tā.
Pirmais jautājums vienmēr ir - kāpēc tu tā ģērbies? Jo es nevaru neko citu uzģērbt uz sevis. Tās ir morālas sāpes man. Saprotiet, man tas nav tikai stils, man tās nav tikai drēbes, jo redz' forši izskatās. (man ir zināms gadījums, kam tas ir stils, bet velk viņa arī kleitas un visu pārējo, es nebūšu tas gadījums.) Jūs taču arī necentīsieties uzvilkt apavus, kurus galīgi nevarat uzvilkt, pat ja tie jums patiktu, jo tad ir jācieš sāpes, vai ne? Līdzīgi ir man, tikai emocionālajā līmenī. Un tā ir jebkuram, kuru jūs redzat sabiedrībā citādāk apģērbušos - ja viņi tā ir ģērbušies, tad tas tikai un viennozīmīgi nozīmē to, ka viņi vienkārši citādāk nevar. Jo nevienam nav jācieš 24/7 diskomforts "pieņemtā" dēļ.
Ļoti bieži vispār domāju, kāpēc esmu tas, kas esmu. Kas manā emocionālajā ķermenī ir tas citādākais, kas atšķiras, kas liek just morālas sāpes un diskomfortu? Tā ir smadzene kā orgāns vai tur ir iesaistīta zemapziņa? Man bija radies jautājums par dzimuma hromosomām. Varbūt tā ir, jo jau šūnu līmenī tur kaut kas ir bijis sajaucies? Lūk viena tēma, ko vajadzētu skolā mācīt padziļināti. Bet tad es atkal padomāju - vai šis mans gadījums vispār ir pētīts? Vai to vispār var izpētīt? Es pat piekristu sadarboties ar zinātni, lai izpētītu, kas manī ir citādāks, protams, saprāta robežās to visu.
Redziet, tas viss ir daudz sarežģītāk, sāpīgāk, dziļāk, neizprotamāk, tāpēc no otras puses es saprotu sabiedrības nosodījumu. Nosoda jau tikai tad, kad nesaprot. Bet tāpēc laikam esmu es - man jāizcieš un jāmēģina likt izprast. Jā, tā ir mana misija - likt izprast. Paldies, ja izpratāt un ja turpmāk centīsieties to darīt! Tas man daudz nozīmē.

vot tā :)