ceturtdiena, 2013. gada 23. maijs

Debīla dziesma?

Šito uzražoja draudzene, sēžot garlaicīgā lekcijā. Viņa pateica, ka bišku padebīls. NOPIETNI?! Es esmu starā! Tas ir labākais viņas veikums! Viņa ir pēc velna talantīga šajā jomā. Super! Un šito mēs sataisīsim par dziesmu. Tikai es, viņa un ģitāra. Baudiet, jaukie! Drīz baudīsiet arī dziesmu (:

Un jau atkal tā diena,
Kad nav blakus neviena,
Ko samīļot, sabučot,
Vai kaut mīļu smaidu dot..
Tomēr mūžīgi nevaru tā,
Kad dzīvē manā nav nekā.
Dod man krāsas, manas māsas,
Dod man laimi, kaut pilnu saini.
Es vēlos šo dzīvi skaļi baudīt un brīvi,
Es vēlos šo dzīvi kā līdz malām pilnu šķīvi
Ar krāsām un laimi
Un ģimenes saimi,
Es vēlos.. Vēl mazliet smaidīt.
Putns brīvā lidojumā
Stāsta, ka tam nav nekā,
Bet es savā zīmējumā
Rādu to, kā pasakā.
Katram savam laimes kalējam 
Neeksistē vārdi: “Mēs malā stāvējām.”
Savu dzīvi todien pārvērtām, 
Kad citiem naidu piedevām.
Es vēlos šo dzīvi skaļi baudīt un brīvi,
Es vēlos šo dzīvi kā līdz malām pilnu šķīvi
Ar krāsām un laimi
Un ģimenes saimi,
Es vēlos.. Vēl mazliet smaidīt.
Jau diena pelēkā 
Man mazliet piešķiebās,
Katra otrā pesimisms
Ik uz soļa nes mums visiem
Domas bargas
Kā vārtu sargus
Kas nedod iespēju darīt pasauli labāku,
Bet es tomēr pasmaidu..
Es vēlos šo dzīvi skaļi baudīt un brīvi,
Es vēlos šo dzīvi kā līdz malām pilnu šķīvi
Ar krāsām un laimi
Un ģimenes saimi,
Es vēlos.. Vēl mazliet smaidīt.

ceturtdiena, 2013. gada 9. maijs

Deņ Pobedi krieviņiem, Eiropas diena man.

  Hā, hā. Sovetskajiem šodien svētki. Man gan kā parasti. Šobrīd sēžu vestibilā, skolā. Pēc 20 min jāiet pie Birzākas. Bet ne tāpēc rakstu.
Svētdien ar Eviju sēdējām uz Gaisa tilta. Mani satrauca lieta, satrauc vēl joprojām. Es atnāku uz skolu, ieeju klasē, apsēžos solā. Un kas notiek? Nekas. Notiek tas plikais "nekas". Kā Evijai teicu - klasē esmu tas personāžs, kurš, esot tajā klases bundžā, paskatās arī apkārt, aiz bundžas sienām. Klasē es esmu vienīgais tāds cilvēks. Un kas notiek, kad esmu ārpus bundžas? Mani neredz. Jo tas, kurš skatījās, jau biju tikai es. Riebjas tā sajūta. Ka esi klasē, bet vairs neesi. Uz raudienu pilnīgi velk. Bet tur neko nevar izdarīt, jo cilvēks atkal tāds ir iekodēts. Tāds, ka mega ātri pierod pie jebkādām krasām pārmaiņām. Jo rutīna taču ir lielā meiča, tai obligāti viss jāsabojā. Bet laikam jau labi, ka tā. Es redzu, kam mani vajadzēja kā daļu no kolektīva un kam nevajadzēja. Un smieklīgi tas, ka izskatās - nevienam tā arī tur nevajag mani. Divi skolotāji - Kurloviča (latviešu & literatūra) un Barkāne (soc. zin.) - gan atzina, ka viņiem vajag mani.  Prieks, jo ir skolotāji, kas tomēr dara to misiju, kas dota, un nav iegājuši rutīnā tikai iezubrīt bērniem priekšmetu. Nav jēgas no iezubrīta priekšmeta, ir jēga no iemācītas dzīves. Nu ir tie cilvēki, kam vajag mani. Tie cilvēki jānovērtē. Tā arī vajag. Nevar un pat nedrīkst būt vajadzīgam visiem. Pats pazudīsi, pats izmetīsi vērtību "es" no sava vērtību trijneka un saslimsi ar vēzi, lai tev pielektu lieta.
  Un, protams, satrauc vēl kas. Tā lieta no divām pusēm.
Šorīt, tīrot zobus, es sapratu, ka man ir jāpaliek vai nu bez rokām, vai nu bez kājām, lai es mainītos raksturā par labu sev. Tātad, neskrietu trakās vistas režīmā. Saslimšana ar vēzi tur ne velna nelīdz. Varbūt tas rāda par manu stingro, stipro raksturu? Nu tādu krietnu raksturu. Thanks for makin' me fighter, rakstur, nu thanks.
Otra puse. Otherside. Es pilnīgi redzami krītu uz leju. Jo sēdēšana pie Lienes un "haļavas" dzīšana ir tik spēcīga. Tam ir ļoti liels spēks, pat mans raksturs, kas likās stingrs, lūzt pie tā. Ja pirms tam galvenā lieta bija BJC, aktivitātes, viss tas, ko es darīju un nesapratu, kā citiem var būt vienalga uz to, tad tagad kas ir galvenais? Ak jēziņ, labi, ka es ārstējos un nevaru dzert. Bet nu kaut kā jau ar vienu roku turos pie tās malas, uz kuras agrāk stāvēju stalti izslejoties. Paldies tai rokai, citādāk es jau vairs nebūtu uz ceļa.