Šodien ar Eviju sarīkojām tādu spontančiku - vitamīnu pilnos kokteiļus. Un pie kokteiļiem man atkal pieleca lieta.Mēs ar Eviju runājām par tādu tjemočku kā dvēseles draugi. Un mums pieleca lieta - dvēseles draugi ir tie, par kuriem pat zinot visu tas nav par daudz. Paskaidroju - liels procents jauno pazīšanos un draudzību beidzas ar strīdiem un naidu (jo viss taču kādreiz beidzas). Piemērs - manas māsas koju istabiņas sastāvs ir mainījies 2 reizes pa diviem gadiem, jo tie cilvēki ar laiku kļuvuši vienkārši neciešami. Kāpēc? Jo dzīvojot ikdienā kopā, tu par cilvēkiem uzzini vairāk vai mazāk visu. Un šis viss ar laiku grauj to draudzību. Bet negrauj tikai dvēseles draugus, īstos draugus vai sauciet kā gribat. Tāpēc nepārdzīvojiet, mīļie, ja atmiņā ir atausuši kādi "vecie" laiki, pēc kuriem ilgojaties, jo īsta, dvēseliska draudzība - tas ir retums. Agrāk es arī tā viegli garām laidu šito vērtīgo teikumu, bet šodien man pieleca un es līdz galam izprotu teikuma domu.
Jauno mācību gadu es sagaidīšu jau kā students Jēkabpils Agrobiznesa koledžā, turpat, kur mana māsa. (lai gan es vēl neiesniedzu tur dokumentus, kas zina, moš nepieņems...) Un man par to ir pilnīgs miers. Uz turieni aiziet es gribēju kā tas cilvēks, kāds es esmu tagad - ar skaidru veselo saprātu un sakārtotu dvēseli. Es visu dzīvi vēlējos būt tāds cilvēks. Nu es esmu, un šī sajūta ir vienkārši lieliska.
Vēl mēs apspriedām jautājumu par to, ka tur es būšu cilvēkiem kā balta lapa. Un cilvēki man būs kā baltas lapas. Izdomāju, ka es necentīšos visu par visiem uzzināt. Es tajā ekosistēmā būšu miera dvēsele. Un kojās es necentīšos ar savām koju istabas biedrenēm čupoties vai veidot baigās draudzības saites līdz mūža galam. Es centīšos par viņām pēc iespējas mazāk zināt, jo man gribas visus 4 gadus pavadīt vienā istabiņā.
Vēl es apzinos, ka man vajadzēs barot savu māsu, jo visu savu stipendiju viņa būs notusējusi. Bet mani tas nesatrauc, es par to pasmejos... :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru