Dusmīgākais raksts blogā

Šis būs ļoti dusmīgs raksts no manas puses. Ja esi kāds, kurš man piekrīt, paldies tev, mēs varbūt kādreiz to izcīnīsim kopā. Ja esi kāds, kurš man nepiekrīt, tad tev ĪPAŠI UZMANĪGI šis ir jāizlasa un ne vienu reizi vien. Piezīme – šeit būs necenzēti vārdi, kurus šajā gadījumā pat netaisos cenzēt.

  Kas tas ir? Parasto mirstīgo vārdos es skaidrotu, ka mentālā veselība un mentālās slimības ir lietas, kas notiek cilvēka galvā, kuras cilvēks nevar izkontrolēt un kuru dēļ nereti cilvēks veic destruktīvas darbības (pašnāvības mēģinājumi, graizīšanās utml.), kā arī cilvēkam ir saasinātas reakcijas uz šķietami parastām ikdienas situācijām (pēkšņas panikas lēkmes, piemēram). Latvija ir postpadomju valsts šī apzīmējuma vispretīgākajā nozīmē. Viena no pretīgajām lietām ir neticība mentālajai veselībai. Un te sākas manas dusmas…

  Sākšu ar bēdīgāko lietu - pat psihoneiroloģiskajās slimnīcās netiek nodrošināta pietiekama palīdzība. Īsumā tur ir tā, ka dod zāles, it kā pēc idejas tiek nodrošinātas vizītes ar terapeitu, bet tad, kad pacients ir ārā no slimnīcas, viņš ir tādā pašā pakaļā, kādā viņš bija, kad tur tika. Ar to es domāju to, ka pat tādās iestādēs Latvijā pacientam nemāca/nepalīdz atrast veidus, kā menedžēt savu slimību, lai viņam psihenē vairs nebūtu jāatrodas, un, manuprāt, tas ir tāpēc, jo pat tur neviens netic, ka pacientam ir īsta problēma. Tur visiem šķiet tāpat, kā šķiet Latvijas sabiedrībā – cilvēkam vienkārši trūkst uzmanības. Labrīt! Ja cilvēks var sagraizīt sevi no galvas līdz kājām un pēc tam uz jautājumu “Kas notika? Kas bija tas, kas tev lika spert tik krasu soli?” atbild ar “Es neatceros…”, tad kāds te vēl uzmanības trūkums?! Atklāšu mazu noslēpumiņu – visi tie, kuri graizās, ļoti centīgi un uzmanīgi cenšas to noslēpt, tātad arguments, ka “viņiem trūkst uzmanības”, ir, kā mēdzu teikt, pilnīgs invalīds.

  Kad es jautāju, lai man pastāsta aptuveni, kā tas ir, kad notiek aptumsums, kas liek darīt bēdīgas lietas, es saņēmu atbildi, kas man lika izveidot diez gan tuvu analoģiju – tas ir tā, kad tiek spēlēta pirmās personas (redzamas tikai rokas) datorspēle un cilvēks skatās ierakstītu video ar to, tas ir, tu redzi to, ko dara rokas, bet nevari izkontrolēt šo roku darbību. Uzmanības tātad viņiem trūkst, ja? Es pat iedomāties nevaru un bail to darīt, ja padomā, ka tas varētu notikt ar mani – panika iekšās, tikko atgājis no aptumsuma, sāpīgas un tikko sagraizītas rokas, bet blakus nav neviena un visam pa virsu vēl neticība un nosodījums…

  Man ir arī pieredze, kad lūdza palīdzību sadakterēt šīs svaigās rētas. Es trīcēju. Rokas trīcēja, bet es zināju, ka man ir jāsaņem sevi rokās, jo šajā brīdī šim cilvēkam nav neviena, kas viņam varētu palīdzēt. Īpaši jau tā dēļ, ka es biju vienīgais dzīvais objekts, kas saprata to un nenosodīja ar “tev uzmanības trūkst” argumentu priekšgalā. Pirms tam pat iedomāties nevarēju, ka to darīt man būs emocionāli grūti.

  Kādu nakti es nevarēju aizmigt. Tā kā manā dzīvē ir cilvēki, kas cieš no mentālām problēmām, es sāku domāt par to, kas notiktu, ja mani šie pazīstamie cilvēki uztaisītu pašnāvību. Secināju – 

1. uz sevi es nedusmotos, jo darīju visu, kas bija manos spēkos, lai dotu vajadzīgo atbalstu
2. tā cilvēka bērēs es teiktu runu; tā runa nebūtu nekas jauks un maigs – es nodirstu visus un jebkuru, kas bija pēdējie idiņi un pohujisti, kad tam konkrētajam cilvēkam vajadzēja palīdzību. Skarbi un ļoti aizskaroši, bet tieši un patiesi, tāpēc ne grama sirdsapziņas pārmetumu manī nebūtu.

  Kā es to visu zinu un kas mani pataisa par “tik gudru” te smuki muldēt? Mana interese. Mans ne-pohujisms. Mana empātija. Jā, es zinu, ka man nav izglītības, ka es nevaru reāli palīdzēt cilvēkiem ar to. Bet es vismaz neesmu egoistisks āpsis, tāpēc es palīdzu tā, kā varu – 

1. ja uznāk pašnāvnieciskas domas, es aicinu uzrakstīt man 
2. ar tehnoloģiju palīdzību piedāvāju skatīties kopā filmu 
3. rādu interesi par to, kā tas viss ir un ka esmu palīdzošs plecs 
4. (šo varam darīt mēs visi, starp citu) dalos informācijā un, kā mana māsa saka, internetiski (un ne tikai) rādu savu atbalstu.

Kā arī man ir bijusi situācija, kad, raudot savai tā laika otrai pusītei klēpī 5 litrus asaru, ir sajūta, ka vienkārši ir dirsā un negribas vairs šo dzīvi vilkt.

Nobeigumā aicinu visus ieslēgt smadzenes. 

Šādi cilvēki ir mums apkārt, tikai jāpārkāpj savas ego un jāatveras tam, 

ka varbūt arī ikdienā lietas notiek citādāk, smagāk un nesaprotamāk. 

Un aicinu saprast svarīgāko – 

jā, var šķist, ka ar viņiem ir “jāauklējas”, 

taču šādi cilvēki nevar vieni 

un tā nav viņu vaina.

Ielikšu jaunākos video, ko atradu sakarā ar šo –

Internetā, precīzāk, Twitter kādreiz bija konts, 

kas piederēja vienam čalim. 

Viņš tiešām arī uztaisīja pašnāvību. 

Jautājums – cik vēl jauniešiem būs jāmirst, 

lai Latvijā sāktu ticēt mentālajai veselībai 

un mentālajām problēmām? 

(ne)konkrētu sajūtu (iz)raksts.

Sen te nekas nav publicēts. Sen nekas nebija sakāpis, jāatzīst, tāpēc tāds it kā nekonkrēts, bet tajā pašā laikā ļoti konkrēts un tēmēts izrakstiens. Šajā rakstā jūtu, ka vajag aizslēgt komentārus. Bez anonimitātes tomēr jūs neatstāšu - šeit ir mans ask.fm links, kur varēsiet padalīties ar kādu viedokli https://ask.fm/dan_avangard . Ja jūtaties pietiekami drosmīgi, mani var atrast arī Facebook kā Dan Avangard.

Ir tāda laba loģika, kas man simpatizē - ja lietu var izmainīt, par to nav jāuztraucas; ja lietu nevar izmainīt, par to vienkārši nav jēgas uztraukties. Man ir 20 gadu, un es vairs negruzos. Ir bēdīgi, jāatzīst, bet negruzos. Mana sirds ir bijusi lauzta pietiekami daudz, lai spētu šādu uztveri piekopt.

Mani pavasarī pameta. Sabrukums nu bija nenormāls. Zvanīju draudzenei un kā tāds siekalains āpsis asarās pa pusei tikai spēju parunāt. Tad man bija tāds - vot ko lai es daru ar to visu, kas iekšā tik smags, bet tukšs? Tāds tukšs smagums bija. Ģitāra. Es vienkārši pakapāšu ģitāru, kaut kādas melodijas netā uzrakšu un pakapāšu. Kad vairs nav nekā, tad vienmēr būs mūzika. Jebkādā veidā un formā.

Ja love is infinite victory, tad es pa dzīvi esmu pakāsējtips?

Kādreiz es pīpēju tinamo tabaku. Jā, zinu, ar manu medicīnisko vēsturi tas jau nu būtu pēdējais, ko darīt. Kad ir emocionāli slikti un iekšā atkal uzrodas tukšais smagums, es pīpēju, jo man tad paliek fiziski nepatīkami. Es pīpēju, lai man fiziski paliktu sliktāk, nekā ir emocionāli. Draudzene teica, ka ar šo es burtiski izskaidroju graizīšanos. Pamest mani neviens nav pametis šobrīd, bet dažkārt notiek kritumi, kad nav tik gludi, cik gribētos. Tad vot uzpīpēju točkinieku, kas katru reizi ir ar citu pretīguma sajūtu.

Mani tiešām ir tik grūti mīlēt? Cenšos būt atvērts, saprotošs, pieņemošs, lai attiecības ar mani būtu ne tikai romantiskas un fiziskas, bet arī draudzīgas. Es mīlu daudz, laikam tā mēdz būt problēma. Krč, tad jau redzēs.

Vēl man besī, ka neesmu Spānijā. "Tu zini valodas, tev viss izdosies," viņi teica. Par maz ar to. Intensīvi rakājos pa sludinājumiem, jo vienīgā problēma šobrīd ir dzīvesvietas neesamība. Lai nu kā, es nepadošos. Dzīve laikam aizmirsa, ka ar mani tik viegli krastā neiet.

Nākotne mani gaida, bet vai viņa joprojām gaida?

Kāpēc sevi neapdalīt jeb mazohista skatījums

Kopā ar jaunām attiecībām pie manis atnāca jauni pielecieni gan par sevi, gan par vispārīgām lietām. Šis varētu būt tāds garāks izrakstiens, jo ir daudz ko teikt un šobrīd nav slinkuma, tāpēc, ja šobrīd ir slinkums lasīt, droši drīkst nelasīt un atstāt vēlākam :) (šī raksta forma būs tāda brīvāka, tāpēc, ja pazīsti mani un zini manu runasveidu, bet tev tas nepatīk, arī drīkst nelasīt)

  Es zinu, ka es pilnīgi noteikti no malas izskatos pēc cilvēka, kas bieži maina meitenes, *rēcīgais smaidiņš* bet, pirmkārt, tas tā tikai izskatās (uzskatu, ka attiecības ir jēga veidot tad, ja ir doma tās veidot un strādāt pie tām tā, lai tās būtu ilgas; pēc šāda uzskata arī veidoju attiecības), jo, ja veidoju attiecības, tad tā, lai tās ir vismaz pusgadu, tātad, strādāju pie tām un nemetu plinti krūmos pie pirmajām nesaskaņām. Otrkārt, es uzskatu, ka mīlēt var vairākas reizes dzīvē, tāpēc es sevi neapdalu. Mēģināšu paskaidrot, ko es domāju ar sevis neapdalīšanu.

Cilvēks pēc dabas ir sevis žēlotājs, tas ir, tad, ja nākas ciest sāpes, cilvēks dramatizē ar "mīlestība ir sūds", "mani sāpināja, tāpēc lai visi iet na*" utml., tādā veidā aizslēdzot savu sirdi. A jēga aizslēgt savu sirdi? Jā, arguments, ka negribas tikt sāpinātam atkal, ir aktīvs. Taču man pret šo ir vēl divi argumenti -

1. Cilvēks A, kas ir gatavs dot cilvēkam B savu mīlestību, nav vainīgs, ka šis cilvēks B ir ticis sāpināts no cilvēka C. Tad kāpēc cilvēkam A ir jāsaņem aizslēgtā B sirds? Ja A ir gatavs padarīt B laimīgu, tad, manuprāt, B vajadzētu beigt sevi žēlot un atslēgt savu sirdi jaunai laimei, priekam, emocijām. Jo mīlēt vairākas reizes dzīvē var un tā notiek, bet tikai tad, ja neaizver savu sirdi, nežēlo sevi un nemīž no sāpēm, kas, savukārt, ir 2. arguments:

Kāpēc jāmīž no sāpēm? Ir tikai okay just sāpes tad, ja ir justa mīlestība. Mīlestība ir sāpju vērta. Viss kādreiz beidzas un tas atkal ir tikai okay, bet tas nenozīmē, ka vajag sevi noslēgt, apdalīt un sūdzēties, ka "mīlestība ir sūds". Jo mīlestība nav sūds. Mīlestība kā tāda vispār ir labā emocija/sajūta, ko vajag katram. Attiecības varbūt nevajag katram šajā vai kādā citā dzīves posmā, bet mīlestību vajag vienmēr. Mīlestība neiesūkā, jo tā ir tikai emocija; attiecības iesūkā, ja tās ir sūdīgas vai nepiepildītas (noraidīts kopā būšanas piedāvājums, piemēram).

  Un šajos divos argumentos ir paskaidrots mānīgais uzskats par to, ka meitenes bieži mainu un ka meloju sev, ja, redz', saku, ka katru mīlu un ar katru peldu laimē. Es nemeloju sev, jo es patiešām arī mīlu un patiešām arī peldu laimē. Kā?

1. Es nemīžu no tā, ka varētu sāpēt (katru sajūtu izjūtu kā pēdējo). 
2. Es atveru savu sirdi katrai jaunai iespējai, emocijām, sajūtām - meitene nav pelnījusi manu aizslēgto sirdi, jo viņa nav nekādā sakarā ar to, ka mani kādreiz sāpināja. 
3. Es sevi nežēloju, kad mani sāpina. 
4. Es sevi neapdalu tā, ka mani kāds ir sāpinājis, dēļ.
5. Es nekaunos atzīt, ka atkal jūtu. (Starp citu, nesen sapratu - cilvēki sevi mēdz apdalīt un neatzīt, ka mīl, jo viņus krata, ko domās citi par to. A nav pie pakaļas, ko domā citi? Viņi tāpat domās to, ko gribēs, pirmkārt. Otrkārt, ja cilvēki atļaujas nosodīt citus cilvēkus par kaut kādiem viņu lēmumiem, tad pie velna un ārā no dzīves tādus cilvēkus. Cilvēki, tā ir jūsu dzīve - jūs paši varat izvēlēties, kādus cilvēkus savā dzīvē paturēt un ar kādiem kontaktēties. Pie velna lohus un dzīvojiet savu dzīvi ar cilvēkiem, kuri jums patīk; nekaunieties izsūtīt idiotus no savas dzīves! Nekaunieties būt veselīgi egoisti - jums ir jādzīvo ar sevi katru dienu līdz mūža galam, tāpēc nav sevi jāmoka un ir jāuzliek sevi kā pirmo; neviens tevi nemīlēs, ja, pirmkārt, nemīlēsi pats sevi).

Plus, nav jēgas izveidot attiecības un tad tās turpināt, ja nevar sev atzīt, ka jūt mīlestību. Un arī no tā nevajag kaunēties - nevajag kaunēties, ja saprot, ka mīlestības nav un ka attiecības jābeidz. Tas ir tikai labi, jo netiks melots ne sev, ne otram.
   Šo visu beidzot uzrakstīt un saņemties mani iedvesmoja cilvēks, ko pilnīgi nezinu, bet man patika viņas ieliktais teksts zem Instagram bildes. Patika, jo pirmais teikums vēstīja: "Tie, kas mīl tikai vienreiz mūžā, tiešām ir sekli cilvēki." Bet diskusija sākās, jo īsumā viņas uzskats -

1. attiecībās uzticība kļūst par pieradumu (cilvēkam ir labi ar to, kas viņam ir, un tāpēc ir slinkums meklēt ko citu, tāpēc uzticība kļūst par pieradumu);
2. mīlestība ir vājuma pazīme (mīlestība neļauj cilvēkam būt individuālam un brīvam; tā rada problēmas un raizes; šķiršanās gadījumā zūd daļa sevis). 

Arī uz šiem argumentiem man ir sava atbilde -

1. Uzticība ir forša lieta, pie pakaļas, ka tā kļūst par pieradumu; ja cilvēks uzticas otram, tad ir mazāka iespēja, ka radīsies lieki strīdi - nebūs greizsirdības, kas tos varētu izraisīt. Un pat ja ir slinkums meklēt citu, jo ir labi ar to, kas ir, kāda jēga meklēt citu? Ar šo es domāju to, ka tas ir tikai apsveicami, ka ir labi ar to, kas ir, jo tas nozīmē, ka cilvēks novērtē otru un šīs attiecības. Reti gadās tā, ka novērtē visu tad, kad tas ir, nevis tad, kad par vēlu un jau ir zudis.
2. Kā jau iepriekš teicu, mīlestība ir tikai sajūta. Attiecības ir tās, kas neļauj būt individuālam, var izraisīt problēmas un šķiršanās gadījumā zūd daļa sevis. Ja cilvēks nevar būt individuāls, brīvs un attiecības izraisa problēmas, tad kāda velna pēc šīs attiecības vēl eksistē? Šādas attiecības ir sūdīgas, nevajag sevi mocīt ar tādām. Par šķiršanos - kā jau augstāk minēju, nav jāmīž no sāpēm un no fakta, ka viss varētu beigties. Jo beigsies tik un tā, tāpēc nav sev jāatņem iespēju par labākām sajūtām, emocijām + ir jāstrādā, lai pēc iespējas ilgāk notiktu attiecības (bet tas jau ir cits stāsts...). 

Kopsavilkumā - nebaidieties un nekaunieties paņemt savu laimi no dzīves! Jo katrs ir pelnījis būt laimīgs. (īpaši tie, kuri ir ļauni - viņiem to vajag visvairāk, jo laimīgi cilvēki nav ļauni; laimīgi cilvēki ir pašpietiekami, tāpēc viņiem neprasās būt ļauniem)
  Nākamais - esmu cilvēks, kas jūt visu ar katru šūnu katrā emociju stūrītī; jūtu arī visu ļoti empātiski. Kā mazu piemēru varu ņemt to, kā apskaujos - kā pēdējo reizi un ar aizvērtām acīm. Ar "kā pēdējo reizi" es domāju to, ka cieši un stipri, bet ar aizvērtām acīm to daru, jo citādāk es nejūtu. Apskāviens ir jāsajūt; jušanai acis nevajag. Just ir laba sajūta. Tikai cilvēki baidās just. Tad man ir jautājums - kad vēl just, ja ne šajā dzīvē? Kad vēl just, ja ne tagad? Ko vēl just, ja ne ellīgas sāpes un saviļņojošu mīlestību? Dzīvē ir tik daudz lietu/sajūtu/emociju, ko just. Nebaidieties just! Dzīve piedāvā daudz vairāk un neviens nav dzīves apdalīts; cilvēki paši sevi apdala, nevis dzīve. Neapdaliet sevi!
  Man nesen jautāja: "Kā tu atrodi meitenes? Es pat Rīgā atrast nevaru." Uz šo man ir atbilde - pirmkārt, man ļoti veicas *vēl viens rēcīgais smaidiņš* Taču mans uzskats par veiksmi (kā teica Baiba Sipeniece-Gavare) - veiksme nāk pie tiem, pie kuriem ir jēga iet. Dzīve zina, ka pie manis veiksmei un iespējām ir jēga iet, jo es tās noteikti izmantošu un izmantošu racionāli/gudri. Otrkārt, viņas pašas mani atrod. Vai man ir savs šarms? Nezinu, varbūt. Vai man ir skaista seja? Nezinu, iespējams. Bet es pavisam droši zinu to, ka man viss izdodas tāpēc, jo tad, kad viņas mani atrod, es nebēgu prom, nenoslēdzos un neaizslēdzos; es ļaujos. Tāpēc varu sevi saukt par laimīgu - es ļaujos...

Novēlot jums ļauties dzīvei

~Dan