Cilvēks kaut kam līdz galam nenotic līdz laikam, kad tas nenotiek ar viņu pašu. Es neticēju izteikto vārdu spēkam līdz tas nenotika ar mani. Pietam, šie vārdi nebija skaļi izteikti, tātad vēl mistiskāk - izteikto domu spēks.
Pirms kāda laika, kā jau redzams šeit, ierakstīju domas par to, ka gribu atpakaļ savu veco dzīvi - beznaudas dzīvi. (http://dpkraatuve.blogspot.com/2013/01/s-vesko-vavere-stasts-par-manu-tevu.html -- šeit tas ir izlasāms) Tiesa, man tad vēl neatklāja vēzi. Tagad tas ir piepildījies. Piepildījies tas, ko es ievēlējos. Bet nelaikā - tieši tad, kad nauda vajadzīga. Es nenožēloju, ka to ievēlējos, bet tas reāli pagrūtina dzīvi. Kā tas notika? Tā vienkārši. Viņš izdomāja, ka pudele ir svarīgāka par visu. Viņam pudele svarīgāka pat par pašu. Jau pirmajā dienā, kad aizbraucām ar mammu uz slimnīcu, viņš nebija darbā, jo dzēra 3 dienas. (3 dienas bija sākumā, pēc tam aizgāja ilgāk) Pēdējos divus mēnešus mamma nebija redzējusi viņa algu, tāpēc par elektrību nācās maksāt no manas klases saziedotās naudas manai ārstēšanai un krātās izlaiduma naudas. Un galvenais, ka cilvēks neatzīst, ka tā ir reāla un nopietna atkarība. Tāpēc atbrauca viņa māsa ar savu vīru un savāca viņu no šejienes. Tiesa, viņiem nācās pameklēt viņu pa visiem Līvāniem, jo bija aizdzēries velns zina kur ar velns zina kādiem bomžiem. Nu skaisti, vai ne? Tā nu viņa māsa ar savu vīru aizvāca viņu atpakaļ uz Vidzemi. Mēs nekad vairs to cilvēku neredzēsim. Tikai stulbi, ka neredzēsim arī viņa māsu vai viņa dēlu, jo māsa un dēls tiešām ir sakarīgi cilvēki. Atceros, kā viņa dēls pie mums dzīvojās ziemas brīvlaikā. Tā forši ar dēlu tinām cigaretes līdz 3:00. Un viņa māsa, Baiba pēc vārda, teica, ka viņi ļoti uztraucas par mani jau no laika gala, kad uzzināja manu diagnozi. Prieks būtu zināt, ka ir tādi rada gabali.
Un es atkal apbrīnoju savu mammu šajā ziņā. Viņa visu dzīvi ir mācējusi no beznaudas samaksāt par visu un savilkt galus. Es tiešām gribētu iemācīties no viņas šādu mākslu. Un pa virsu visām beznaudām, dzērājvīriešiem un manām diagnozēm viņa vēl paspēj būt lieliska mamma kā tāda, lielisks cilvēks pēc dabas.
Mīliet un novērtējiet savu mammu, viņa ir to pelnījusi. Un tie, kuriem nav paveicies dzīvē būt ar mammu - aizejiet samīļot tēti, vecmammu vai jebkuru citu, kurš jūs izaudzinājis, arī viņi ir to pelnījuši, jo viņi jums ir mammas vietā.
Lai veiksmīga šodiena un visas pārējās dienas!
Peace.
