Ask.fm man vakar ierakstīja, lai es ierakstu blogā vēl kaut ko, kas liktu aizdomāties. Tad es apjēdzu, ka man taču ir ko teikt.
Svētdienas ir tās dienas, kad es kopmītņu istabiņu kārtoju „pa brutālo” jeb slauku un mazgāju arī zem gultām, kārtoju katru plauktu u.tml. Un man patīk, kad kārtošanas laikā man pielec mazie pielecieni.
Kārtoju plauktu,
kurā atradās trauki. Un ieraudzīju foršu skatu – tur bija sagāzušās burkas un
samestas pudeles. Un mana pirmā doma : „Ak tad tā mēs kārtojam istabiņu.” Un
tad man pieleca. Kārtot nav visu kaut kur sabāzt. Kārtot ir ieviest kādu mazu
sistēmu tajā, ko kārto. Tas ir kā ar problēmām – ja problēmas vienkārši sabāzīs
plauktos kā traukus un pudeles, lai tikai tās nebūtu ikdienas redzeslokā (jo, ja redz’ tās ikdienā nevar redzēt,
tātad to nav) tad kārtības nebūs – problēmas neatrisināsies. Kārtot = ieviest sistēmu, atrisināt
problēmas = ieviest rīcības plānu.
Tad es ķēros klāt slaucīšanai. Tā kā istabā ir paklājs, tad vajag īpašu spēku pielietot, lai paklāju izslaucītu, jo putekļu sūcēja nav. Tā nu es tur slaucīju, automātiski saliecot muguru. Un man pieleca – ja es slaucīšu ar saliektu muguru, tad trīsreiz ātrāk piekusīšu un padošos vai paviršāk to darīšu. Tā ir arī dzīvē – ja, ejot uz kādu mērķi, cilvēks nebūs stalti izslējies, pašpārliecināts par sevi un ļaus ceļā sastaptajām problēmām saliekt augumu, tad ir trīskārši lielāka iespēja, ka līdz mērķim cilvēks nemaz netiks, ceļā piekusīs un padosies. Tāpēc sasniegt mērķi = iet stalti un pašpārliecināti.
Tad es ķēros klāt slaucīšanai. Tā kā istabā ir paklājs, tad vajag īpašu spēku pielietot, lai paklāju izslaucītu, jo putekļu sūcēja nav. Tā nu es tur slaucīju, automātiski saliecot muguru. Un man pieleca – ja es slaucīšu ar saliektu muguru, tad trīsreiz ātrāk piekusīšu un padošos vai paviršāk to darīšu. Tā ir arī dzīvē – ja, ejot uz kādu mērķi, cilvēks nebūs stalti izslējies, pašpārliecināts par sevi un ļaus ceļā sastaptajām problēmām saliekt augumu, tad ir trīskārši lielāka iespēja, ka līdz mērķim cilvēks nemaz netiks, ceļā piekusīs un padosies. Tāpēc sasniegt mērķi = iet stalti un pašpārliecināti.
Viņa man vienreiz
uzdeva jautājumu – kāpēc apkārtējiem nepatīk depresīvie? Te man bija riktīgais
pieleciens un izplūdiens. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka lielākā daļa cilvēku
neapzināti baidās no depresīvajiem. Ir šis stereotips, ka depresīvie ir ļauni.
Bet viņi nav, viņi vienkārši ir sāpināti. Tā kā man nav šo baiļu, es tieši eju
pretī šiem cilvēkiem, jo viņiem vajag kādu. Depresīvas dvēseles ir glābjamas
dvēseles. Un man ir bezgala interesanti, kāpēc tieši noteiktajai dvēselei ir
depresija. Depresīvie ir apmaldījušies, es varu viņiem palīdzēt atrasties. Viņi
ir dabūjuši pa muti no dzīves un dzīve viņus ir iemetusi biezā mežā, līdzi ap
vidukli piesējusi depresijas mākoni. Tad tie nabaga cilvēciņi ir nolaiduši
rokas un nelaimīgi vazājas pa to mežu un domā, ka visur, kur viņi iet, ir tas
mākonis. Tā jau ir, jo cilvēki ir tik stipri melnā mākoņa noēnoti, ka neapjauš,
ka paši vien velk līdzi to mākoni. Lai gan var paskatīties uz sevi un redzēt,
ka tas mākonis ir piesiets, un atsiet to. Šķiet, ka es tikko, atceroties to,
palīdzēju arī sev. Nesen Viņa man uzdeva vēl vienu jautājumu – kur ir
palika always positive (no angļu val. - vienmēr pozitīvs) Dan, kas bija pirms 6. februāra? Es teiktu, ka maldās pa
mežu ar līmi smadzenēs un sirdī. („līme”
no vārda „ielīmēties”, kas savukārt no vārda „iemīlēties”). Un tāpēc
centīsies vairs nemaldīties. Tikt vaļā no depresijas = paskatīties uz
sevi divreiz, trīsreiz un tik, cik vajag, lai pielektu.
Redzat, kā es
dzīvoju ikdienā? Es 24 stundas dienā (jā,
es pat sapņus ļoti bieži redzu, kas rāda, ka es neatpūšos pat guļot), 7
dienas nedēļā ievēroju visu, ko man ikdiena sniedz. Un tā kā es zinu, ka manas rīcības = jebkādas nebūt sekas, tad es
24/7 strādāju pie tā, lai sekas būtu vislabākās. Tātad ikdienā es sevi vairāk
vai mazāk piespiežu darīt kaut ko. Kaut vai bļodas izmazgāšana momentā, kad
paēdu, lai nerodas nekārtība, gultas kārtīga sakārtošana no rītiem, piespiešana
sevi pildīt visus uzdotos mājasdarbus laicīgi u.tml. Nemaz nerunājot par
saskarsmi ar cilvēkiem. Es sevi piespiežu, es 24/7 strādāju. Un kad es no
cilvēka, kuram paveicās, redzēju tekstus aptuveni „brīnumu nav, ir jāstrādā”, man gribējās izsist monitoru. Ko, pie
velna?! Es savos 17 gados strādāju ar sevi vairāk, kā citi savos 19, 20 vai 45.
Cilvēkam paveicās un tagad notiek runas par to, ka jāstrādā. Nu manis pēc,
galvenais, ka man sirdsapziņa tīra. Un šodien es aizdomājos par savu šo
strādāšanu un citiem, kas lieto alkoholu. Tā kā alkohols ir tas, kas apreibina,
tas arī liek reibumā nedomāt par apkārtējām lietām, tas ļauj atpūsties no
ikdienas, nedomājot par visu. Tad es padomāju – vai tie, kuri dzer regulāri,
vispār strādā ar sevi (jo smagākais
darbs, manuprāt, ir strādāšana ar sevi) uz pusi tik daudz, cik es ikdienā?
Ceru, ka nesapratīsiet mani nepareizi vai neiekāpsiet galējībās, jo es arī
pieņemu, ka ir cilvēki, kas simtu reižu vairāk par mani ikdienā strādā ar sevi
vai cieš un tāpēc grib atslābināties ar alkohola palīdzību. Lai nu kā, ar šo es
gribēju alkohola lietotājiem likt paskatīties uz to, vai alkohols jums tiešām ir vajadzīgs tādos daudzumos, kādos jūs to
lietojat.
Šis atkal sanāca
baigi garais. Bet vismaz izrakstījos.
Jauku un izdevušos dienu un visas pārējās
arī, lasītāj!