Šodien esmu Rīgā. Sajutu, ka man gribas kaut ko uzrakstīt, bet gribu sagaidīt pareizo sajūtu. Sagaidīju, kad braucu transportā no Beberbeķiem. Sapratu, ka esmu pateicīgs.
Ir sanācis tā, ka daudz tusēju/dzīvojos pa Rīgu. Šodien sapratu, ka man šeit tik ļoti patīk, jo, kad esmu šeit, jūtu, ka man ir dzīve. Visi draugi man ir šeit. Es smaidu un pat smejos daudz vairāk. Jūtu, ka dzīvoju. Kad braucu tajā transportā, sapratu, ka esmu ļoti pateicīgs. Pateicīgs draugiem, pateicīgs dzīvei, pateicīgs iespējām. Nu piemēram, drīzumā es pārvākšos uz Rīgu. Sapazinos ar meiču, pie kuras dzīvošu, un esam kļuvuši labi draugi. Mēs dažkārt strīdamies, bet saprotu, ka viņa ir draugs uz palikšanu. Esmu anormāli pateicīgs viņai par visu - gan par saturīgajām sarunām, gan mājvietu, gan prosta par viņas labo sirdi. Viņa saka, ka cilvēki viņu bieži un lielos daudzumos izmanto. Es gribu viņai tik ļoti no sirds un dvēseles pateikties, ka šobrīd nāk raudiens, bet man nav vārdu, kuros varētu aprakstīt to, kas iekšā šobrīd. Gribētos, lai viņa tiešām notic, ka esmu pateicīgs viņai, neskatoties uz viņas pagātnes pieredzi ar izmantošanu. Es nezinu. Mani laikam vajag samīļot.
Vēl viņa saprot, ka daudz domāju, bet maz runāju. Man tas patīk. Tad var nonākt pie tādiem pielecieniem, kādi šeit atrodami. Laba sajūta, ka pielec un ka var arī to smuki vārdos ielikt tā, ka citiem patīk. Viņa ir arī liela manu izrakstienu fane. Prieks, ka patīk.
Jūtu, ka dzīve mani baigi lutina šobrīd, piedāvājot iespējas. Pirms pāris dienām man bija intervija darbam zvanu centrā, sapratu, ka nebūs un ka tas nav mans. Bet man patīk domāt, ka visa dzīve sastāv no zīmēm, tāpēc sūtīšu savu CV uz Rīgas Satiksmi, jo viņi meklē kontrolierus un jo uzzināju par to, skatoties uz displeju transportā. Iespējas jāķer, tad arī notiks viss pārējais. Saprotu, ka strādāšu visienīstākajā profesijā Rīgā, bet man tā normāli pajāt. Tas ir darbs, ko es varētu darīt, un man ar to pietiek. Esmu pateicīgs tai trakajai lietai, ko sauc par dzīvi.
Caur vienu citu draudzeni satiku vienu meiču. Viņa tāda jauka. Viņa ir krieviete. Tagad saprotu, kā jutās māsa, kad viņa satika savu pirmo mīlestību (viņai bija 15 un viņš arī ir krievs), tas ir, krieviem ir savs šarms. Īpaši meičām. Viņa man iepatikās. Ar mani viņa runāja krieviski, es viņai atbildēju latviski. Jau tas vien liekas ultra jauki. Es nezinu, kas notiks un ko liktenis darīs ar šo, bet esmu pateicīgs par cerību. Sen nebija justa tāda jauka sajūta.
Es varētu tagad muldēt par to, lai ieklausieties un ieskatieties dzīvē, un esat pateicīgi par to, ko dzīve sniedz, pat par mazajām lietām, bet cilvēki manu blogu nelasa, jo es te kādu spiestu vai teiktu, ka darīt tā un šitā ir vienīgais pareizais veids. Es rakstu, jo, šķiet, protu iedvesmot. Tāpēc nenovēlēšu sākt būt pateicīgiem; novēlēšu tapt iedvesmotiem arvien biežāk, vienalga kādā veidā un formā.
Ar mieru (jo dievišķām būtnēm neticu)!
~Dan
