Brauciens + babensijas režīmā tapis pieleciens.

Vispirms pastāstīšu par pieredzes apmaiņas braucienu, no kura atbraucu vakar. Pēc tam par pielecienu. Maršruts bija Pļaviņas - Rīga - augsto virvju parks "Lūzumpunkts" - nakts pie jūras - Tukums - Saldus - Aizpute. Pastāstīšu lietiņas no tēmiņas.

  To parku, vienkāršiem vārdiem izskaidrojot, var raksturot kā ļodzīgas lietas lielā augstumā. Lietas tur ir jādara divatā vai kopā ar visu komandu. Pirms visiem uzdevumiem bija iepazīšanās uzdevums, kurā tika noskaidrots, kā katrs no mūsu komandas biedriem ir jāuzmundrina, ja kādā no uzdevumiem vajadzēs atbalstu no malas. Personīgi mani var uzmundrināt atgādinot man visas labās lietas, ko es es izdarīju, un izceļot visas manas labās īpašības, kā arī sakot lietas, kas manī tiešām ievieš prieku.
  Pirmais uzdevums, kuru es veicu kopā ar Nastju - divi horizontāli un paralēli novietoti, gaisā pakarināti baļķi, kas jo tālāk iet, jo platāku atstatumu veido. Uzdevums bija stāvot viens otram pretī un saāķējoties, noiet pa baļķiem. Tā arī darījām - manas rokas uz Nastjas pleciem, viņas rokas uz maniem. Un šeit bija maģiskais pilnmēness stāvokļa moments - pilnīgs, simtprocentīgs dvēseles uzticības skatiens man acīs. Es pirmo reizi sajutu ko tādu. Es pirmo reizi tik sulīgi sajutu uzticību. Tā nu mēs soli pa solim nogājām pa tiem baļķiem 13 metru augstumā.
  Otrais uzdevums, kas bija veicams pa vienam un kuru es arī (gandrīz) veicu - stabs ar kāpšanas sienas kāpslīšiem, kurš, jo augstāk tu kāp, jo vairāk sāk ļodzīties. Staba galā ir jāapstājas stāvus un tad drīkst lekt nost. Līdz augšai es netiku, nepietika muskuļu un gribas spēka. Bet vēl viens maģiskais moments gan notika - manas enerģijas rezerves bija tuvu nullei, bet tad Nastja pateica šo vienkāršo vārdu: "Saulīte!" Un es biju spēju uzkāpt vēl par kāpslīti augstāk. Es nekad nedomātu, ka šis vārds, lai gan mums ar Nastju un Artu tas ir pa īpašai tēmai, man tik redzami iedos spēku. Pieņemu, ka tad, ja Nastja būtu pateikusi arī "tematiskā filma" un "rokas", es būtu uzkāptu līdz galam. Bet es paslīdēju un nokritu, un pa otram lāgam nekāpu.
  Tad mēs braucām uz jūru, kur bija plānots nakšņot. Ceļā uz turieni man uznāka gruzončiks, ka tā arī netiku staba galā, bet pie jūras bija pārāk lieliska sajūta un gruzis pazuda. Es tur stāvēju pie ugunskura, skatījos debesīs, pūta silts jūras vējš, kā parasti skanēja mūzika un man bija fīlings - man pusgadu neļāva dzert pienu, gadu neļāva pa īstam sajutusi zemi ar basām kājām un gadu nebija dota iespēja skatīties ugunskurā, tāpēc tad es sapratu, ka es mīlu dzīvi. Un man prieks, ka šajā pielecienā man bija lemts dalīties ar Nastju un Artu.
Un tad mums notika pāris minūšu dziesmu maratons, pateicoties Rudzātei. Tas notika tā, kā to arī var iedomāties - ugunskurs, pilnmēness gaisma un foršākās dziesmas gan latgaliski, gan latviski. Noslēgumā, kad Rudzāte sāka apdziedāmās dziesmas latgaliski, atklājās, ka daži no mums pie Rīgas mūra bez biksēm mālus mēza vai ka dažiem no mums "zvaneņš ciča galeņā" un tad bija īpaši smieklīgi. Pēc tam Paulai un Artai notika nakts pelde un pusčetros es jau gulēju zem klajas debess jūras smiltīs. Jo būtu grēks tik lieliskā naktī gulēt teltī. No rīta es pamodos 6:00. Un jutos lieliski. Aiznesu atkritumus uz miskasti, 7:00 jau cēlu visus pārējos, biju saulīte un liku smaidīt pat grumpy at morning Artai. Šādās reizēs es saprotu, kas ir jādara, lai viss dzīvē ietu super - ir jāguļ labāk (ne vienmēr tas nozīmē vairāk) un vairāk jāpriecājas par cilvēkiem. (par tiem noteiktajiem cilvēkiem, par kuriem es priecājos, es priecāšos mūžīgi). Novēlējums Nr.1 - atrodiet cilvēkus, par kuriem priecāties, un viss ritēs lieliski!

Un tagad pastāstīšu otru lietu jeb pielecienu, kas tapis babensijas (normālā vārdā - vecmāmiņas) režīmā. (skaidroju - visu daru lēnām un knapi kustos, jo man joprojām sāp visas maliņas no Lūzumpunkta)

  Atvēru e-pastu un ieraudzīju pieteikuma aicinājumu apmācībām "Mērķē augstāk!" Palasīju un sapratu, ka tiešām man noderīgas apmācības - kā izvirzīt mērķus un tiešām tos sasniegt. Bet maza problēmiņa - dalība no 17 gadiem. Uzrakstīju Evijai, ka bēdājos. Viņa atbildēja, ka tas nozīmē tikai to, ka man ir kur augt. Tad es sapratu, ka jā, viņai taisnība. Turklāt, tas nozīmē to, ka man tajos datumos būs jābūt kur citur. Man galvā atkal parādījās bildīte, ko ielikt mācību vācelītē - Evija man parādīja atgādinājuma plakāta stūrīti. Tad es atcerējos par tādu plakātu, izvilku, izlasīju un atcerējos Dabas likumu, kuru es jau zināju - ja es nevaru atrasties tur, kur man gribas, tad tas tikai nozīmē to, ka man ir jāatrodas kur citur tieši tajā momentā. Tāpēc novēlējums Nr.2 - lai katram no jums īstajā laikā un mirklī atrodas kāds, kurš parāda jums atgādinājuma plākātu ar mācībiņu, kuru jūs esat piemirsuši! Un neaizmirstiet priecāties par cilvēkiem! (:

Ātrais, bet globālais pieleciens.

Man liekas, ka man tikko pieleca viena no vispasaules problēmām.

  Ieejot e-pastā, acīs iekrita sarkana Apollo reklāma ar rakstu par vēža rašanās pētījumiem ( http://www.apollo.lv/zinas/butisks-sasniegums-veza-petijumos-atklaj-kas-tiesi-izraisa-vezi/581833?utm_source=inbox&utm_campaign=news&utm_medium=newsbox ). Forši, ka cilvēkiem pielec ļoti daudz labu lietu, kas ar laiku varētu glābt citus cilvēkus, īpaši bērnus. Bet tā kā cilvēks ir vienkārši iekodēts kā cilvēks, tad ar labu galu tur nebeigsies tik un tā. Paskaidroju - globālā pasaules problēma ir tā, ka cilvēks ir iedomājies, ka viņš ir kas varenāks par Dabu un ka cilvēkam par visām varītēm ir nepieciešams zināt visu. Piemērs - šis pats Apollo raksts par vēžiem. Pie laba gala nenovedīs šie pētījumi beigās, jo iedarbosies cilvēkā iekodētais - pateicoties šim, citi zinātnieki varēs uzpelnīties ar ķīmiju, kura būs jāizgudro un kuru vajadzēs pumpēt iekšā cilvēkos, lai izārstētu. 

Un kur pazuda vecā labā Māte Daba? Kur pazuda vecais labais dzeltenais amoliņš, kurš paaugstina leikocītus? Pazuda tur, kur sākās leikocītu pirkšana un pumpēšana no plastmasas maisa. Kur pazuda kumelīšu tēja vēdergraizēm un gremošanas darbībai? Tur, kur sākās omeprazols pusstundu pirms ēšanas. Un kā jūs domājat, kur palika vecā labā kosa nieru tīrīšanai, ja no tabletēm un ķīmijas sāk kristies viens no nieru rādītājiem? Tur, kur sākās nieru pārstādīšanas operācijas, jo to rādītāju, kas man kritās, es ar pietiekami izdzertu ūdens daudzumu nevarētu palielināt, tāpēc dzēru veco labo kosu. Šis viss un kaudze citu lietu pazuda tāpēc, ka cilvēki iedomājās, ka viņi ir varenāki par Dabu un ka viņi zina vairāk par Dabu.

  Uzzināt arī cilvēkam visu gribas. Vai tik tekoši un kā saulīte es izveseļojos tāpēc, ka es zinu, kā rodas tas, kas ir man? (es vispār uzskatu, ka ar mani tas notika tikai tāpēc, lai es sāktu saprast lietas) Nē, jo es uzskatu, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Es dzīvoju pēc principa "viss uz pasaules man nav jāzina un zināšu es tikai tik, cik man šajā brīdī vajag". Un šeit ir vispasaules problēma - par visām varītēm jāzina viss šajā mirklī un nekā citādāk. Jo jābūt taču nodrošinājušam, lai kas nenotiktu! Ir jāskrien un jāskrien, lai tikai uzzinātu un nodrošinātos pret visām pasaules slimībām, vajag obligāti uzzināt un atklāt ar vien jaunus trakumus, lai nodrošinātu sevi! Cilvēks nepadomā, ka pret visu nodrošināties nevarēs nekad, jo Daba vienmēr būs augstāk, tāpēc ar Dabu ir jādraudzējas. Ir jāmeklē jauna pieeja pretī Dabai, nevis jauni ieroči, lai apkarotu to, kas notiek. Ir jāsāk IZzināt, jābeidz UZzināt, un jāsaprot, ka NEzināt šajā sekundē visu, ir tikai labi.  (es, piemēram, nezinu ļoti daudz, un man tas patīk, jo tad ir vieglāk dzīvot - es nezinu, kāda ir finansiālā stabilitāte manā ģimenē ; es nezinu, cik ļoti slikts ir tas nieres rādītājs ; es nezinu, cik daudz to šūnu manī ir palikušas, bet vai man tas ir jāzina, ja es to nezinu?) 
Šai skriešanai pēc uzzināšanas palīdz attīstīties tā skriešana pēc visa un vēlme dabūt visu tagad un tūlīt. (un tagad nav jāpadomā, ka ja cilvēki necenstos zināt vairāk, tad mums tagad nebūtu elektrības, datoru, telefonu vai interneta ; cilvēces attīstībā viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek, bet problēma sākās tajā, ka kaut kur notika tas pagrieziens, kurā tika ieiets par daudz, tātad, pa kaut kuru ceļu bija tas pagrieziens, kurā sāka aumaļām plūst cilvēkā iekodētā lieta visu uzzināt tagad un tūlīt un sākt domāt, ka viņš ir varenāks par Dabu) Bet vai Daba kādreiz ir skrējusi? Nedomāju gan. Ja mūsdienu saprātīgais cilvēks pamēģinātu dzīvot saskaņā ar Dabu, kā jūs domājat, kas notiktu? Es pieņemu, ka palēnām atgrieztos tajā laikā, kad nebija ne vēžu, ne citu slimību un problēmu. Dabas gaita būtu iepriekšējā, jo nekur netiktu skriets. Cilvēks Dabu vienkārši ir satracinājis, tāpēc tā atriebjas - slimības, katastrofas, bads utml. Kā Džeksona Zemes dziesmas klipā

P.s. Sava datora krājumos atradu vienu lielisku bildi nobeigumam. Netracināsim Dabu, jo mēs esam Dabā, nevis Dabas virsotnē!

Pirms garā izrakstiena.

  Pirms kāda laika es kladzināju, ka tad, kad iziešu no slimnīcas pēdējo reizi, es uzrakstīšu mega lielo izrakstienu. Vakar man beidzās ķīmijterapija uz visiem laikiem, tāpēc šodien es izdomāju, ka pirms garās lietas vajag uzbliezt ievada lietu kamēr tā ir manī. (varu pačukstēt - garajai lietai būs vairākas daļas un tā būs kā dienasgrāmata)
  Vakardienas pirmajā pusē, vēl esot slimnīcā, mēs ar Gintu saštukojām, ka prom varam braukt ar Jēkabpils autobusu, kas nozīmē, ka viņa paliek Jēkabpilī, bet es tieku mājās ar Nastju un Artu, jo viņas man atbrauc pakaļ. Tā tas arī notika. Izklausās jau viss ļoti jauki pašlaik, bet dienu pirms man vajadzēja atrasties slimnīcā (svētdienas vakars) man vēl vajadzēja paspēt pirms agrās izbraukšanas izbēdāties.

Īsāk sakot, nedēļas nogale man bija ļoti aktīva BJC sakarā, par ko mani vecāki parasti nav īpaši labā sajūsmā, ja vēl ņem vērā to slimnīcas sakaru. Un izbēdāties man sanāca, jo rakstījos ar tēti caur īsziņām.

  Tēma bija tā parastā, kas ir bieži  sastopama BJC veterānu starpā - ģimenē netiek izprasts un novērtēts tas, ko mēs darām sakarā ar BJC. (BJC - bērnu un jauniešu centrs) Tiek domāts, ka tur ir tikai atsēdēšana, izklaidēšanās un ka BJC ir tikai atruna, lai mājās nebūtu. Un vēl BJCiešiem ir jāpaspēj izdarīt simt un viena lieta Supermena ātrumā, ko pateikuši ģimenes aplī, jo BJCieši taču "tāpat neko nedara". (tādās reizēs nākas skriet pa Līvānu nelīdzeno asfaltu basām kājām, uzplēšot pēdas, jo negribas piekāst ģimeni un gribas paspēt visu  vai gribas sakārtot māju, bet "paldies" vietā tiek tikai bez sirdsapziņas pārmetumiem ironizēts, kad māja sakopta) Pati fascinējošākā lieta šajā visā ir tas, ka tieši BJCiešus vispār interesēs tā nepiekāšanas lieta, bet ģimenes aplim vairāk vai mazāk vienalga par tādu krietnuma īpašību. Vēl BJCiešiem vienmēr pietiks ar argumentu "šodien nav mana diena, davaj ne šodien, šodien kaut kā nedarās tā lieta", ja to uzliks kāds cits kā iemeslu kaut kā neizdarīšanai, kamēr visiem pārējiem, ja BJCieši teiks šo argumentu savai neizdarīšanai, būs vienalga un viņi uzskatīs, ka "atkal, bļin, neko izdarīt nevar sava slinkuma pēc". Un tieši šai bēdai pa virsu gandrīz sāku raudāt no tā, ka mani nosauca par bezkaunīgu un netaktisku. Mani par tādu nosauca tajā pašā laikā, kad mana māsa savulaik manā vecumā vispār mēnesi neatradās mājās, un NEVIS tāpēc, ka viņa būtu BJC veterāne. Bet asaras es knapi valdīju no teikuma, kas vēstīja, ka "dzīve nav stulbais reps". Tā laikam bija pirmā reize manā mūžā, kad es šķietami tuvā cilvēkā un cilvēkā, kurš šķietami vislabāk no ģimenes saprot mani, vīlos tik sulīgi un simtprocentīgi (nevienam to nenovēlu, tas tiešām sāp). Pirmkārt, reps viennozīmīgi NAV pirmais mūzikas stils, ko es klausos. Otrkārt, tā reperu cepure, ko nēsāju, ir TIKAI cepure. Ja man būtu mati un es varētu ar kailu galvu atrasties saulē, es vispār nevilktu neko galvā.
Un pēc šiem argumentiem, tā svētdienas vakara vai vakardienas, kad tikai pateicoties BJC veterāniem sanāca apmierināt visus - gan sevi, gan kādu no ģimenes apļa - (jo tikai BJC veterāni var maukt uz Jēkabpili pēc mazā baby-veterāna lietus gāzienā tumsā) man ir viens lūgumiņš -  lai es NEKAD vairs nedzirdētu vai pat nesajustu kaut ko sliktu no Jūsu puses, kad runa ir par BJC, aktivitātēm vai iemesliem, kāpēc mēs darām tās lietas, ko mēs darām. Paldies!
  Bet jāpabeidz ar kādu mīlīgāku noti. Kādu reizi ar Nastju un Artu izmetām tādu jociņu, ka viņas man varētu būt pilnīgi lieliski vecāki. (vēl jo "prikolīgāk" tāpēc, ka vakar viņas man atbrauca pakaļ gluži kā īsti vecāki) Ar šo manu izteikumu nav jāsaprot, ka es nenovērtēju savus vecākus vai ka man viņus nevajag. Man vajag. Katram vajag savus vecākus. Un vecākiem vajag mūs, lai viņi varētu ar mums lepoties. Vai jūs, mani jaukie lasītāji, esat saviem vecākiem tāpēc, lai viņi varētu ar jums lepoties? Es ceru, ka esat. Man liekas, ka es arī esmu, pat ar visu nepabeigto mūzikas skolu.
P.s. Šobrīd, kad liels procents jauniešu ir pievērsuši man uzmanību, man ir izdevība iespamot ar cerību, ka tiks pieaicināti vairāk jauniešu sekojošajā lietā - nedēļas nogalē (17., 18. datumiņš) noslēgsies video taisīšanas un skilla palielināšanas prasmju programmā Adobe Premiere Pro apmācības. Tas nozīmē, ka vismaz uz to 18. es jūs gaidu, jo visi tie video tiks rādīti tautai. Tai tautai tikai ir jāatnāk. (brīvdabas kino tiks apvienots ar šo lietu, cik sapratu) Sīkāks info par to, cikos un kur, plūdīs pēc tam jeb es vēlāk piespamošu vēl visu pasauli. Jauku dienu, mazie!

Nesakiet Artai un Santai, ka viņas ir līdzīgas jeb jaunākie pielecieni.

  Jau kādu nedēļu vai divas es atkal esmu tur, kur man ir jābūt - BJC jeb jauniešu centrā. Katru reizi, kad es tur esmu, es aizvien vairāk saprotu un apzinos, kāpēc man tik ļoti agrāk patika tā ēka un visas aktivitātes. Man tur ir otrās mājas. Man liekas, ka mana dvēsele arī dzimusi kādā tādā vietā, jo mani velk uz turieni kā pie paša nelabā. Es ļaujos, jo tas nav nekas slikts un es ļoti vēlos sadarboties ar savu dvēseli. Jauniešu centrs ir manas dvēseles dziednieks.
  Kādu dienu mēs ar Artu bijām BJC divatā. Viņa tur taisīja kaut kādas savas lietiņas ekspedīcijas sakarā, es vienkārši tur sēdēju un mācījos runāt, jo man ir runas problēmas jeb tad man pieleca, ka es ļoti reti pabeidzu teikumu līdz galam, kad stāstu kādu lietu. (tāpēc es vienmēr labāk izklāstu un nokārtoju lietas rakstiski, stulba īpašība īstenībā, bet paldies vismaz par to, ka protu rakstīt tā, ka cilvēkiem patīk) Mēs ar Artu tikām pie tāda slēdziena, ka es esmu ļoti sakārtots cilvēks ar ļoti labi vizualizētu un sistematizētu domāšanu. Un es dievinu šo savu īpašību :) Bet viņa, savukārt, ir radošā, haotiskā dvēselīte ar mūzikas stilu, kas lielāko daļu plēš manu dvēseli pa milimetram un ļoti sadistiski.
  Tad Arta ierunājās par tādu lietu kā tas, ka cilvēki viņu un Santu uzskata par līdzīgām. Es sapratu, kāpēc tā, to arī izskaidroju viņai. (šajā mirklī es sapratu, ka es jebko vizualizēju galvā kā bildīti, jo tad ir vieglāk izskaidrot un saprast ar visām manām runas problēmām, kas palikušas jau no bērnības, kad raustījās valoda, bet līdz galam nesanāca izdziedināt mani, acīmredzot). Un bildīte bija šāda -

Pietam Arta arī teica, ka raksturā viņas ir atšķirīgas, par to gan es nemācēšu tik skaisti sarakstīt. Tāpēc ieteikums jums, jaukie mani - NEKAD nesakiet viņām, ka viņas ir līdzīgas.
  Un izmantoši izdevību, kad visi ir pievērsuši man uzmanību un paspamošu lietu - http://www.draugiem.lv/gallery/#/user/139160/gallery/?pid=321594974   Īsumā - jaukas un interesantas lietas ar spīdināšanu un filmēšanu. Klausiet mani un vismaz atveriet to linku. Paldies! :)