Pirms garā izrakstiena.

  Pirms kāda laika es kladzināju, ka tad, kad iziešu no slimnīcas pēdējo reizi, es uzrakstīšu mega lielo izrakstienu. Vakar man beidzās ķīmijterapija uz visiem laikiem, tāpēc šodien es izdomāju, ka pirms garās lietas vajag uzbliezt ievada lietu kamēr tā ir manī. (varu pačukstēt - garajai lietai būs vairākas daļas un tā būs kā dienasgrāmata)
  Vakardienas pirmajā pusē, vēl esot slimnīcā, mēs ar Gintu saštukojām, ka prom varam braukt ar Jēkabpils autobusu, kas nozīmē, ka viņa paliek Jēkabpilī, bet es tieku mājās ar Nastju un Artu, jo viņas man atbrauc pakaļ. Tā tas arī notika. Izklausās jau viss ļoti jauki pašlaik, bet dienu pirms man vajadzēja atrasties slimnīcā (svētdienas vakars) man vēl vajadzēja paspēt pirms agrās izbraukšanas izbēdāties.

Īsāk sakot, nedēļas nogale man bija ļoti aktīva BJC sakarā, par ko mani vecāki parasti nav īpaši labā sajūsmā, ja vēl ņem vērā to slimnīcas sakaru. Un izbēdāties man sanāca, jo rakstījos ar tēti caur īsziņām.

  Tēma bija tā parastā, kas ir bieži  sastopama BJC veterānu starpā - ģimenē netiek izprasts un novērtēts tas, ko mēs darām sakarā ar BJC. (BJC - bērnu un jauniešu centrs) Tiek domāts, ka tur ir tikai atsēdēšana, izklaidēšanās un ka BJC ir tikai atruna, lai mājās nebūtu. Un vēl BJCiešiem ir jāpaspēj izdarīt simt un viena lieta Supermena ātrumā, ko pateikuši ģimenes aplī, jo BJCieši taču "tāpat neko nedara". (tādās reizēs nākas skriet pa Līvānu nelīdzeno asfaltu basām kājām, uzplēšot pēdas, jo negribas piekāst ģimeni un gribas paspēt visu  vai gribas sakārtot māju, bet "paldies" vietā tiek tikai bez sirdsapziņas pārmetumiem ironizēts, kad māja sakopta) Pati fascinējošākā lieta šajā visā ir tas, ka tieši BJCiešus vispār interesēs tā nepiekāšanas lieta, bet ģimenes aplim vairāk vai mazāk vienalga par tādu krietnuma īpašību. Vēl BJCiešiem vienmēr pietiks ar argumentu "šodien nav mana diena, davaj ne šodien, šodien kaut kā nedarās tā lieta", ja to uzliks kāds cits kā iemeslu kaut kā neizdarīšanai, kamēr visiem pārējiem, ja BJCieši teiks šo argumentu savai neizdarīšanai, būs vienalga un viņi uzskatīs, ka "atkal, bļin, neko izdarīt nevar sava slinkuma pēc". Un tieši šai bēdai pa virsu gandrīz sāku raudāt no tā, ka mani nosauca par bezkaunīgu un netaktisku. Mani par tādu nosauca tajā pašā laikā, kad mana māsa savulaik manā vecumā vispār mēnesi neatradās mājās, un NEVIS tāpēc, ka viņa būtu BJC veterāne. Bet asaras es knapi valdīju no teikuma, kas vēstīja, ka "dzīve nav stulbais reps". Tā laikam bija pirmā reize manā mūžā, kad es šķietami tuvā cilvēkā un cilvēkā, kurš šķietami vislabāk no ģimenes saprot mani, vīlos tik sulīgi un simtprocentīgi (nevienam to nenovēlu, tas tiešām sāp). Pirmkārt, reps viennozīmīgi NAV pirmais mūzikas stils, ko es klausos. Otrkārt, tā reperu cepure, ko nēsāju, ir TIKAI cepure. Ja man būtu mati un es varētu ar kailu galvu atrasties saulē, es vispār nevilktu neko galvā.
Un pēc šiem argumentiem, tā svētdienas vakara vai vakardienas, kad tikai pateicoties BJC veterāniem sanāca apmierināt visus - gan sevi, gan kādu no ģimenes apļa - (jo tikai BJC veterāni var maukt uz Jēkabpili pēc mazā baby-veterāna lietus gāzienā tumsā) man ir viens lūgumiņš -  lai es NEKAD vairs nedzirdētu vai pat nesajustu kaut ko sliktu no Jūsu puses, kad runa ir par BJC, aktivitātēm vai iemesliem, kāpēc mēs darām tās lietas, ko mēs darām. Paldies!
  Bet jāpabeidz ar kādu mīlīgāku noti. Kādu reizi ar Nastju un Artu izmetām tādu jociņu, ka viņas man varētu būt pilnīgi lieliski vecāki. (vēl jo "prikolīgāk" tāpēc, ka vakar viņas man atbrauca pakaļ gluži kā īsti vecāki) Ar šo manu izteikumu nav jāsaprot, ka es nenovērtēju savus vecākus vai ka man viņus nevajag. Man vajag. Katram vajag savus vecākus. Un vecākiem vajag mūs, lai viņi varētu ar mums lepoties. Vai jūs, mani jaukie lasītāji, esat saviem vecākiem tāpēc, lai viņi varētu ar jums lepoties? Es ceru, ka esat. Man liekas, ka es arī esmu, pat ar visu nepabeigto mūzikas skolu.
P.s. Šobrīd, kad liels procents jauniešu ir pievērsuši man uzmanību, man ir izdevība iespamot ar cerību, ka tiks pieaicināti vairāk jauniešu sekojošajā lietā - nedēļas nogalē (17., 18. datumiņš) noslēgsies video taisīšanas un skilla palielināšanas prasmju programmā Adobe Premiere Pro apmācības. Tas nozīmē, ka vismaz uz to 18. es jūs gaidu, jo visi tie video tiks rādīti tautai. Tai tautai tikai ir jāatnāk. (brīvdabas kino tiks apvienots ar šo lietu, cik sapratu) Sīkāks info par to, cikos un kur, plūdīs pēc tam jeb es vēlāk piespamošu vēl visu pasauli. Jauku dienu, mazie!