Ko es gribu vs kas man jādara.

Kā jau zināms, man šogad jābeidz izglītības iestāde. Tātad man vajag prakses vietu, uzprogrammētu kvalifikācijas darbu un noliktu kvalifikācijas eksāmenu. Tas ir skaidrs. Bet kas tālāk?

  Jau kādu nedēļu, slimojot mājās, eksistēju ar sajūtu, kas mani nelaiž prom. Iekšā cīnās "nereāli gribu" pret "tā kā vajadzētu". Šis viss notiek, kad domāju par to, ko darīt, kad koledžu pabeigšu. Manā dzīvē nekad nav bijis posma, kurā nauda ir bijusi tā, ka nevajag par to domāt. Pilnīgi saprotami, ka tagad, kad man spīd ļoti labs un progresīvs darbs, būtu tā kā cool tur strādāt arī turpmāk dzīvē. Programmēt man sanāk, viss kārtībā, es pat varbūt to darbu neienīstu, ja ikdienā strādātu - laba alga, draudzīga darba vieta, iespējas tikt tālāk pasaulē (piemēram, Las Vegasā, kur pasaules konference notiek par programmēšanas valodu, ar kuru pamatā strādā manā var būt, ka nākamajā darba vietā)...bet man sanāk arī adīt, taču es to nedaru, jo man tas nesagādā nekādu prieku. Es neesmu passionate (no angļu val. - "aizdedzies", darīt ar degsmi) par to. Es neprogrammēju ar šo degsmi. Programmēju, jo man tas ir jādara, nevis gribu to darīt. Darīt es gribu pavisam citu ko. Mūziku es gribu. Gribu būt mūzikā, tajā pasaulē. Vistuvāk manai sirdij ir tieši producēšana. Man ir draugi, kas raksta dzeju, kas raksta tekstus ritmā un rindās. Kad redzu vai dzirdu kādu no šiem veikumiem, man uzreiz parādās vīzijas, kā varētu to uztaisīt par īstu gabalu, par īstu dziesmu. Man iekšā tas deg. Šeit ir mana degsme. Kad šādi aizdegos, acu priekšā redzu, kur, ko būtu jāieliek, jāpieliek, jānoslīpē; kur kulmināciju, kur kāpinājumus vajag, kur pastiprināt, lai šo ziņojumu, kas tekstā radīts, nodotu; kādā manierē noteiktajā posmā izdziedāt, izspēlēt melodijā, lai sajūta ir ne tikai dzirdama, bet arī jūtama... Šis viss ir manī tik daudz un tik ļoti, ka nezinu, kur to likt. Tas ir vienīgais, par ko domāju.
Kad aizdomājos jau tālēs zilajās, redzu sevi kā atzītu producentu, ka strādāju studijā kopā ar jaunajiem gurķiem, palīdzot viņiem izsisties mūzikā un izteikties dziesmā. Redzu, kā mans viedoklis tiek ļoti respektēts, like, "oj, nu ja Dan tā saka, tad čista...". Redzu, kā grib ar mani strādāt, redzu, kā no manis ņem intervijas, jautā viedokļus, kritiku, sauc sēdēt žūrijā dziedāšanas konkursos, sauc vadīt auditorijai kādu iedvesmojošu lekciju... To visu acu priekšā redzu. Taču, kad atveru acis, esmu tepat un nākas attapties pie tā, kas man ir jādara, nevis pie tā, ko tiešām ar sirdi gribu.
  Mans tēvs ir pabeidzis tikai vidusskolu. Tagad viņš strādā Līvānos metālapstrādes uzņēmumā. Viņš vienmēr pratis visu ar rokām darīt. Kā teikt, zelta rokas viņam ir. Viņš prot rasēt, prot izrēķināt visu, kas un kā vajadzīgs. Darbā viņš dažkārt nostrādā astronomiskas virsstundas, jo, kad viņš ir aizdedzies, viņam rādās vīzijas, tāpēc jāspēj viss izlikt uz materiāla. Viņš dara to ar degsmi. Viņš dara to, par ko ir passionate. Es arī tā gribu. Bet nevaru to atļauties. Mierinu sevi ar domu, kas jau pasen bija pielekusi - lai darītu to, ko grib, sākumā daudz ir jādara tas, ko negrib. Šķiet, ka tā arī ir ar mani šobrīd. Tāpēc centīšos par to mazāk domāt, lai mazāk sāp, jo sākumā jābeidz koledža.

Ja jums ir izvēle darīt to, ko gribas, un darīt to, ko vajag, izvēlieties darīt sirds darbu, izglītību vai tamlīdzīgi! Lai nesanāk mocīties kā man, jo šobrīd, šķiet, man nav baigās izvēles. Lai gan izvēle ir vienmēr, bet ne vienmēr var atļauties izvēlēties to, ko gribas. Es nevaru. Novēlu jums varēt! Dariet ar sirdi.

Kad ir pakaļā un arī nav.

Pa šo laiku daudz noticis. Jutu labākos dzīves mēnešus un sliktākās dzīves minūtes. Paspēju paslīdēt (par ko man tagad jācieš, bet tā ir mana vaina, tāpēc runāt nav ko). Paraudāt, izstresoties, izdusmoties arī paspēju. Nācās arī ļoti baidīties. Par ko stāsts? Attiecībām, saprotams.

  Dažkārt padomāju, kā es izskatos no malas. Sapratu, ka mēdzu izskatīties pēc babņika (no krievu val. – brunču mednieks). Pēc 10 dienām, kad mani pameta, es jau skaitījos kopā ar citu meiteni. Labākā draudzene mēdz mani mierināt ar to, ka es nemeloju meitenēm, tāpēc neesmu babņiks; meitenes parasti pamet mani. Tik ātri sagāju kopā ar citu nevis tāpēc, jo gribu miesu blakus ķekša dēļ, bet gan tāpēc, jo es ļoti ātri laižu savā pasaulē meitenes. Tā, it kā man nebūtu nekā, ko zaudēt. Man ir. Šķiet, esmu tāds “uz visu banku spēlētājs”. Katru reizi, kad meitene no manis aiziet, viņa paņem līdzi visu mani – es jūtu aukstumu, tukšumu saules pinumā. Smadzenēs arī tukšums. Kā zombijs jūtos. Tā nu noteikti nejūtas babņiki... Tāpēc es neesmu babņiks, esmu vienkārši traks cilvēks, kas ķer iespējas un sarunājas ar dzīvi kā ar māsu.

  Es viņu zināju jau vairāk kā pirms gada. Tad viņa bija kopmīnēs, cukuru man prasīja, atceros. Atnesu par vēlu, jo pa to laiku jau bija sadabūjusi, kamēr izlasīju ziņu un atbildēju. Tomēr aizgāju uz to istabu. Fascinējoši skaistas viņas acis man šķita. Kā jau ierasts, ieslēdzu savu koķetēšanas režīmu. Viņai bija priekšstats, ka man būs zemāka balss. Par to pasmējos...

 Tajā sekundē viss šķita tik mazs un nevainīgs. Tā nu rakstījāmies, gājām ārā, iedzēru drosmei un iemeslam, lai pasauktu ārā (esmu diez gan lame (no angļu val. - zemu esošs cilvēks), tas tiesa). Pirmais skūpsts kā debesis šķita. Tagad esmu tur, ka jūtu lepnumu, turot viņas roku un ejot ielās. 

  27. datumā būs 5 mēneši. Šie mēneši negāja viegli. Galvenokārt, manis dēļ, jo es vienmēr gribu daudz. Gribu daudz, jo jūtu daudz un intensīvi. Tas mēdz nogalināt. Visgrūtākais bija šis pirmais skolas mēnesis. Ir forši, ka viņa mācās turpat, kur es. Tomēr šeit ir viņas pagātne, pirmkārt. Tiesa, mēģinu sevi mierināt ar to, ka pagātne nobijās no attāluma savulaik, bet es nenobijos, kas ir pluss manā punktu skaitā, šķiet. Otrkārt, viņa ir neatvairāma. Jauka. Siltas vibrācijas viņa izdala. Apvienojot šo ar viņas nesavtību un lielo vēlmi palīdzēt cilvēkiem, kam klāt vēl nāk viņas ļoti lielā vēlme pēc socialitātes ar citiem, rodas ļoti draudīgi apstākļi attiecībām un man. Šeit ir mans zemais pašnovērtējums, bet es vienmēr jūtu, ka neesmu nekas neaizstājams. Ka būs kāds, kas vienmēr ir labāks par mani. Kāds, kas iepatiksies viņai vairāk. Īsumā – ka es viņu pazaudēšu man nekontrolējamu apstākļu dēļ. Es pirmo reizi baidos kādu pazaudēt tik ļoti. Viņa ir tik dziļi manā esamībā, ka atļāvu sevi piekāst – iedevu otru iespēju -, jo baidījos pazaudēt. To viņa zina. Jāpiekrīt viņai, kad viņa teica, ka ar šiem vārdiem uzlieku lielu atbildību. Bet tajā pašā laikā attiecības IR atbildība. Nav, ko darīt attiecībās, ja neesi gatavs būt atbildīgs. Varbūt viņa vienkārši ir vēl jauna un traka (3 gadus jaunāka par mani). Pat, ja es neesmu nekāds pensionārs, tie 20 gadi, kas man nāks kā skaitlis pēc 6. februāra, nav daudz, šķiet, ka mazliet cita mentalitāte manī par attiecību tēmu. Bet, neskatoties ne uz ko, es negribu viņu pazaudēt. Viņa ir pirmā, ko reāli vairākas reizes apsvēru, ka gribētu apprecēt. Šis fakts man ir nozīmīgs, jo ļoti pastiprināti neatbalstu precības (filozofija – ja precas, tad šķiras, un lielāks čakars ar šķiršanos pēc tam). Pirmā, kas reāli patīk manam tēvam (viņš izteicās, ka viņa ir feina – tas ir daudz). Arī pirmā, kas tik ļoti čakarē un jāj manas smadzenes un emocijas. Tomēr arī pirmā tagadnē, kura aizmigs dienas beigās blakus man, pierādot bez vārdiem, ka neviens cits viņai nav svarīgāks par mani. Ka varu būt drošībā. Ka beidzot varu atkal mīlēt.

Jā, es tevi mīlu, Ērika. 

Neprotu citādāk, neprotu nemīlēt. 

Paldies, ka paciet mani.

 ~Your crazy Dan.