Jaunas pazīšanās jeb swag, dope un 307.

Šī vairāk būs tāda dienasgrāmatiska izrakstīšanās, bet man par šo notikumu ir jāpastāsta.

  Renāte mani jau ilgu laiku stūma iepazīties ar 307. istabiņu, jo tur dzīvo jau zināmā viņas līdziniece. Un tā normāli iepazīties, nevis tā, kā septembrī ar baru citiem cilvēkiem. Tagad Renāte saka: „Es tevi divus mēnešus nevarēju uz turieni dabūt, bet tagad tu neej prom no turienes!” Kā tas notika?

  Neatceros, kas tas par datumu bija (jo ja es piefiksētu datumus jeb skaitļus, es savilktu baigos interesantumus), bet, kad uzzināju, ka notiks dzejas slams, momentā nolēmu, ka šai līdziniecei, jo viņa raksta dzeju, tur ir jābūt. Un tā radās iemesls aiziet beidzot un iepazīties. Ienācu ar „Drīkst?” un Laimas firmas šokolādi. Pirms nobriešanas aiziet uz turieni internetā izlasīju dažus iepriekšminētās jaunās dzejnieces dzejoļus. Likās super, tāpēc tūlīt pēc ienākšanas jau lasīju, kā to nosaucu, „mākslas smelšanās grāmatiņu” jeb viņas dzejoļu pierakstus. „Jēzus marija” pateicu vairākas reizes, jo tik ļoti labi likās šie izplūdieni ritmā un rindās. (bet jāatzīst, ka tie dzejoļi nav domāti literatūras figūrām, kas vecākas par 40)

  Tad notika sadraudzības vakars. Īsumā – man uzradās domubiedrene. Tā vakara teiciens (necenzēju) – „Joptvaju maaaaatj, un es domāju, kāpēc viņa tā uz mani skatās?”. Un ja velku paralēles, saprotu – viņa laikam uz mani skatījās tikpat ilgi, cik Renāte mani dzina uz turieni. Laikam ar vienu kosmosa zīmi man nepietiek.

  Es pat nezinu, pa kuru laiku man tik ļoti sāka pietrūkt viņu. Pa kuru laiku es tik ātri pieķēros; kāpēc es vispār pieķēros tikko iepazītām personām. No viņām nāk ļoti laba aura, man tur patīk. Viņas ir smieklīgas, bet tajā pašā laikā arī nopietnas un ar viņām var parunāt par visdziļākajām tēmām. Skat, man pat tur uzradās domubiedri. Reti siltas personas. Grūti atrast vārdus, kas palīdzētu man izklāstīt, cik dīvaina, bet forša man šķiet šī jaunā pazīšanās. Šie cilvēki, jūtu, ka būs uz palikšanu. Ceru, ka tā.

Novēlu jums katram atrast dzīvē tādas mistiski siltas personas, kādas atradu es!

Slimās dvēseles jautājumi

 Mana dvēsele galīgi apslimusi. Jau cik ilgu laiku nevaru atgūt to tīrumu un veselību. Laikam jāraud. Bet ir tik neierasti smagi nēsāt savu dvēseli, ka pat vairs paraudāt nevaru.

  Laikam esmu empāts. Istabas biedrenei bija bēdīgi un sekundes laikā, pirms es paspēju saprast, ka bēdīgi ir viņai, palika bēdīgi arī man. Ja tā, tad forši, vēl viens ikdienas darbiņš, ko varu darīt cilvēkiem – sajust viņu sāpi un pilnīgi to izprast, lai palīdzētu pēc iespējas efektīvāk. Laikam tāpēc šodien „pavilka uz” Coju. Četras maģiskas dvēseles dziesmas – Спокойная ночь, Легенда, Пачка сигарет, Сказка.

  Man ir apnicis būt otrajam plānam pašai savā dzīvē. Caur manām sāpēm man sanāk uzbūvēt citiem laimi. Pirms diviem gadiem bija tas pats, kas tagad – es sapazīstināju simpātiju ar saviem draugiem, bet beigās paliku sāpēja man. (tās meitenes, ko es sapazīstināju pirms diviem gadiem, ir kopā vēl joprojām) Kāpēc es īstos cilvēkus kopā savedu caur savām sāpēm? Kāpēc jāsāp man? Vai karma? Vai es daudz slikta ir paveikts dzīvē un ikdienā? Vai nepietiek ar tiem mazajiem, labajiem darbiņiem, ko daru ikdienā? Laikam nepietiek. Šāda veida gruzončikam man ir Coja Легенда. Tur ir rindas:

"Смерть стоит того, чтобы жить,                  (Nāve ir dzīvošanas vērta,              
 А любовь стоит того, чтобы ждать"             Bet mīlestība ir gaidīšanas vērta) 

Jāgaida, jā. Bet dažkārt grūti gaidīt, kad tā pati dzīve dauza ar dūrēm un spiež pie zemes.

  Gribētos, lai es meitenei būtu pirmais plāns un viņa man. Otrais plāns ir sāpīgs, jo visu laiku redzams, ka citi ir laimīgi. Bet pašā iekšā grauž, sāp. Īpaši, ja atkal sanāk uzbūvēt citu laimi uz savām sāpēm. Nereāli sāpīgi iekšā. Grūti aprakstīt to sāpi. Sāp tieši emocionālās sirds (viena no 7 čakrām ir emocionālā sirds; atrodas saules pinumā, uzskatu, ka man tur ir dvēsele) pašā, pašā viducī, pašā kodolā. Pie šādas emocijas vislabākie radošie darbi sanāk, šķiet. Ja es mācētu rakstīt dzeju, es varētu sarakstīt ļoti labas dziesmas šādās reizēs.

  Tēvs redzēja mani sapnī. Ka es meža malā, kādu 4 gadu vecumā, uz ceļa tieku zirgam zem pakaviem. Zirgs man uzkāpis tieši uz krūtīm, un viss tas rajons bijis zils. Mežs nozīmē cilvēkus, kompāniju; mazam būšana – slimība; zirgs – šķiet, sāpes vai ziņas, neatceros. Tā kā manā uztverē krūšu rajons ir vājais, bet skaidrošanas lielākais punkts, šis sapnis, manuprāt, ir nozīmīgs. Mani varētu gaidīt stipras emocionālas sāpes. Vai arī uzvarēto šūnu saasināšanās. Fuck no, to gan man nevajag. Man steidzami jākļūst emocionāli veselam cilvēkam. Un ticu es tēva sapņiem, jo viņam ir tā saikne ar kosmosu. Bravo viņam par to.

Ir labi, bet pēc tam, burtiski pāris dienu/stundu/minūšu laikā, kļūst nereāli slikti.

Interesanta dzīve, patiesībā.

Par vasaru '14 jeb beidzot izmarinēju. I daļa, jūnijs

   Tā kā esmu saķēru kaut ko līdzīgu vējbakām un esmu mājās, pieņemu to kā likteņa zīmi, ka man beidzot ir jāuzraksta sasolītais ieraksts par vasaru. Vasara bija pietiekami gara, lai paspētu izdarīt visas iecerētās lietas, tāpēc, aizvadot šo vasaru, man nebija ņaudiena, ka vasara par īsu vai par garu. Rakstīšu vairākās daļās, jo teikt ir ko.

Jūnijs. Jāņi. Sākumā bijām ar māti un viņas deju kolektīvu Līksnā. Tad, ceļā uz mājām, sazīmēju to, ka svinēšu Laukezera rajonā. Un svinēju arī. Nākamās dienas notikums iegrūda mani trīs dienu garā depresijā.
Tur bija vīrietis ar gaišredzības spējām. Ļoti iereibis, bet tas, ko viņš izdarīja tālāk, mūs visus pārsteidza, Viņš stāstīja daudz, bet tas, kas mūs nogāza no kājām, bija stāstītais par istabas biedrenes tēvu un ģimeni kopumā. Viņš pateica, ko istabas biedrenes māte dara ikdienā, pateica visādus sīkumus. Pat šī vīrieša radi bija šokā, jo vienmēr, kad viņš bija runājis šādas lietas, viņi domāja, ka viņš tikai pa dzērumam kaut ko nesakarīgu muld. Un tad viņš sāka runāt par mani. Sākumā mani tas nepārsteidza, bet tad viņš sāka runāt par to, ka nākotnē atradīšu sev čali un nosauca vārdu un uzvārdu. Tad es uzzināju vēl vienu faktoru, kas bija visai pārliecinošs, lai es noticētu tam. Un es sabruku. Es sāku raudāt. Bija izmisums. Piecēlos un gāju prom izmisuma (jeb asaru) pilnām acīm. No draudzenes dzirdēju, ka nekas TĀDS taču tas nav, tā ir tikai orientācija. Atcirtu, ka viņa nesaprot. Aizskrēju. Stāvēju pļavas malā. Lija. Raudāju un lija. Daži no jums droši vien padomās to pašu - ka tur taču nekā tāda nav, tā ir tikai orientācija. Bet man tas bija kā ziņa, ka izraus manu dvēseli un atstās tur tukšumu. Jo ja es saietu ar čali, es zaudētu savu būtību. Jo tā nav tikai orientācija, tā ir esamība. Mana esamība. Manis vairs nebūtu. Mani vairs neapburtu meiteņu skaistums, meiteņu smiekli, viņu neveiklums, viņu dažkārt pārlieku dīvainās idejas. Tas ir tā, ja jums ir svarīgs internets, jūs vairs nekad netiktu pie interneta; ja jums svarīga ir otrā pusīte, jūs nekad vairs nevarētu būt blakus; ja jums svarīgi vecāki, jūs nekad nevarētu tikties un parunāties ar viņiem. Un raudāju tieši par to - jo manis vairs nebūtu. Nezinu, vai mācēšu atrast pareizos vārdus tam, lai paskaidrotu, cik tas man ir nozīmīgi - mana esamība.
Pirms kāda laika diskutējām ar māti par kaut ko, īsti vairs neatceros tēmu. Es teicu, lai viņa beidz mani sargāt arī domās, lai arī domās dod man brīvību, jo viņa teica, ka vēlas mani aizsargāt no PSRS izmarinēto smadzeņu un uztveres cilvēkiem, kuri nepieņem cilvēkus, kā es. Ceru, ka šī pamudināšana bija tas liktenīgais pagrieziens prom no ceļa, ko man toreiz paredzēja. Un ikviens, kurš mani it kā sargā šādā veidā - lūdzu, ļaujiet man dzīvot! Man ļoti gribas būt prom no tajā reizē paredzētā ceļa, nogriezties pa citu pagriezienu... Paldies!

Par 4 gadu sāpēm un bailēm.

Šodien nodevu programmēšanā projektu, tāpēc visu dienu bija brīvdiena no praktiskajām mācībām. Tāpēc sanāca ar māsīcu pastaigāt pa Jēkabpili, viņa sapirkās drēbes, īsāk sakot, veiksmīga diena bija. Pēc pirmās pirkšanās tūres mēs iegājām paēst kebabu. (un šeit jau man sāk trīcēt rokas...)

  Tur uz palodzes stāvēja žurnāli. Uz viena žurnāla vāka bija Ieva Pļavniece. Vai zināt, kas ir Ieva Pļavniece? Vispār viņa ir bijusī Dailes teātra aktrise. Bet ne jau par to stāsts. Stāsts par to, ka viņai ir attiecības ar sievieti jau no laika gala. Viņa jau gadu ir precējusies ar savu dzīvesbiedri. Tajā žurnālā bija intervija ar viņu. Īsumā tur bija rakstīts tas, ka viņa mudināja „iziet no skapja” (neslēpt savu orientāciju). Un te jau man rokas sāk trīcēt spēcīgāk, arī iekšā viss trīc. Ieva bildēs izskatījās tik laimīga. Viņa teica, ka jābeidz melot sev, jāatzīst sevi, jādzīvo mierā. Bet man ir bail. Man ir līdz raudienam bail. Bet es arī gribu dzīvot laimīgi. Jo jā – man arī patīk meitenes. Patīk jau no 13 gadu vecuma. Tagad šo zīmīgo ziņu zinās visi oficiāli. Visas runas, ko cilvēki būs dzirdējuši, būs manis apstiprinātas.

  Es 4 gadus dzīvoju bailēs, sāpēs, ka nevaru sadoties rokās ar meiteni, kura man patīk tikai tāpēc, ka sabiedrība. Jo skatīsies, jo nosodīs, jo sāpēs. Uz mani skatās jau no pašas bērnības, man sāp jau no pašas bērnības tas, ka es ģērbjos tā, kā ģērbjos. Un tagad vēl šī mana atzīšanās. Man būs bail iziet no istabas. Man būs bail iet uz skolu, jo es zinu, kādu elli ir pārcietuši citi. Pieņemu, ka skolotāji no skolas arī tiks informēti kaut kādā veidā par šo. Un ko padomās audzinātājs? Viņš ir reliģiskais cilvēks. Un jūs jau visi saprotat, ko reliģija saka par ko tādu. Bet man audzinātājs ir tik ļoti svarīgs, jo viņš ir viens no maniem sargeņģeļiem. Man ir TIK ļoti bail. Man ir bail braukt mājās. Es pieņemu, ka šo uzzinās arī viss mans dzimtas koks. Bail no tā, ka uzzinās arī tētis. Un viss dzimtas koks no tēta puses. Vecmamma. Ko viņa teiks? Man ir bail ar viņu tikties. Ar jebkuru no radiniekiem no tēta puses. Mamma jau zina. Mēs ar viņu par to nerunājam. Viņa teica, ka viņai galvenais, lai man veselība būtu kārtībā. Viņu var saprast, jo viņa bija visu pusgadu blakus man 10. nodaļā, kad vajadzēja tikt galā ar vēzi. Bet man galvenais ir, lai mēs ar viņu varētu brīvi par to runāt. Bet man bail. Man gribas raudāt, bet es turos, jo meitenes istabā skatās hokeju.

  Tik ļoti sāp tas, ka es esmu vienkārši labs cilvēks, bet man ir jābaidās no sabiedrības vienkārši tāpēc, ka man patīk meitenes un ģērbjos citādāk. Es cenšos pildīt darbus skolā, cenšos uzturēt kārtību istabā. Neatsaku draugiem pilnīgi neko, ja varu palīdzēt. Man nav žēl nekā. Es neprasu atdot naudu, ja kaut ko nopērku, jo mana istabiņas politika – tas, kas nāk no manis, ir kopīgai lietošanai. Bet šis sīkums. Orientācija. Man sāp. Man ir bail. Man vajag apskāvienu...

  Es nezinu, vai es nožēlošu vai nenožēlošu to, ko tagad publicēju. Lai nu kā, 20. maijs man būs nozīmīga diena. Tā būs diena, kad es „iznācu no skapja”. Nezinu, kā tagad aiziešu uz skolu. Nezinu, kā tagad iziešu no istabas. Es nezinu, kā es tagad turpināšu dzīvot.

Šaubos, vai Ieva Pļavniece kādreiz šo ieraudzīs, 

bet es gribētu pateikt viņai lielu paldies par to, ka viņa ir. 

Viņas esamība man palīdzēja uzrakstīt šo atzīšanos. 

Kārtība + mērķi + „deprešņag” + alko = ? jeb Ikdienas vienādojumi

Ask.fm man vakar ierakstīja, lai es ierakstu blogā vēl kaut ko, kas liktu aizdomāties. Tad es apjēdzu, ka man taču ir ko teikt.

Svētdienas ir tās dienas, kad es kopmītņu istabiņu kārtoju „pa brutālo” jeb slauku un mazgāju arī zem gultām, kārtoju katru plauktu u.tml. Un man patīk, kad kārtošanas laikā man pielec mazie pielecieni.

  Kārtoju plauktu, kurā atradās trauki. Un ieraudzīju foršu skatu – tur bija sagāzušās burkas un samestas pudeles. Un mana pirmā doma : „Ak tad tā mēs kārtojam istabiņu.” Un tad man pieleca. Kārtot nav visu kaut kur sabāzt. Kārtot ir ieviest kādu mazu sistēmu tajā, ko kārto. Tas ir kā ar problēmām – ja problēmas vienkārši sabāzīs plauktos kā traukus un pudeles, lai tikai tās nebūtu ikdienas redzeslokā (jo, ja redz’ tās ikdienā nevar redzēt, tātad to nav) tad kārtības nebūs – problēmas neatrisināsies. Kārtot = ieviest sistēmu, atrisināt problēmas = ieviest rīcības plānu.
Tad es ķēros klāt slaucīšanai. Tā kā istabā ir paklājs, tad vajag īpašu spēku pielietot, lai paklāju izslaucītu, jo putekļu sūcēja nav. Tā nu es tur slaucīju, automātiski saliecot muguru. Un man pieleca – ja es slaucīšu ar saliektu muguru, tad trīsreiz ātrāk piekusīšu un padošos vai paviršāk to darīšu. Tā ir arī dzīvē – ja, ejot uz kādu mērķi, cilvēks nebūs stalti izslējies, pašpārliecināts par sevi un ļaus ceļā sastaptajām problēmām saliekt augumu, tad ir trīskārši lielāka iespēja, ka līdz mērķim cilvēks nemaz netiks, ceļā piekusīs un padosies. Tāpēc sasniegt mērķi = iet stalti un pašpārliecināti.

  Viņa man vienreiz uzdeva jautājumu – kāpēc apkārtējiem nepatīk depresīvie? Te man bija riktīgais pieleciens un izplūdiens. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka lielākā daļa cilvēku neapzināti baidās no depresīvajiem. Ir šis stereotips, ka depresīvie ir ļauni. Bet viņi nav, viņi vienkārši ir sāpināti. Tā kā man nav šo baiļu, es tieši eju pretī šiem cilvēkiem, jo viņiem vajag kādu. Depresīvas dvēseles ir glābjamas dvēseles. Un man ir bezgala interesanti, kāpēc tieši noteiktajai dvēselei ir depresija. Depresīvie ir apmaldījušies, es varu viņiem palīdzēt atrasties. Viņi ir dabūjuši pa muti no dzīves un dzīve viņus ir iemetusi biezā mežā, līdzi ap vidukli piesējusi depresijas mākoni. Tad tie nabaga cilvēciņi ir nolaiduši rokas un nelaimīgi vazājas pa to mežu un domā, ka visur, kur viņi iet, ir tas mākonis. Tā jau ir, jo cilvēki ir tik stipri melnā mākoņa noēnoti, ka neapjauš, ka paši vien velk līdzi to mākoni. Lai gan var paskatīties uz sevi un redzēt, ka tas mākonis ir piesiets, un atsiet to. Šķiet, ka es tikko, atceroties to, palīdzēju arī sev. Nesen Viņa man uzdeva vēl vienu jautājumu – kur ir palika always positive (no angļu val. - vienmēr pozitīvs) Dan, kas bija pirms 6. februāra? Es teiktu, ka maldās pa mežu ar līmi smadzenēs un sirdī. („līme” no vārda „ielīmēties”, kas savukārt no vārda „iemīlēties”). Un tāpēc centīsies vairs nemaldīties. Tikt vaļā no depresijas = paskatīties uz sevi divreiz, trīsreiz un tik, cik vajag, lai pielektu.

  Redzat, kā es dzīvoju ikdienā? Es 24 stundas dienā (jā, es pat sapņus ļoti bieži redzu, kas rāda, ka es neatpūšos pat guļot), 7 dienas nedēļā ievēroju visu, ko man ikdiena sniedz. Un tā kā es zinu, ka manas rīcības = jebkādas nebūt sekas, tad es 24/7 strādāju pie tā, lai sekas būtu vislabākās. Tātad ikdienā es sevi vairāk vai mazāk piespiežu darīt kaut ko. Kaut vai bļodas izmazgāšana momentā, kad paēdu, lai nerodas nekārtība, gultas kārtīga sakārtošana no rītiem, piespiešana sevi pildīt visus uzdotos mājasdarbus laicīgi u.tml. Nemaz nerunājot par saskarsmi ar cilvēkiem. Es sevi piespiežu, es 24/7 strādāju. Un kad es no cilvēka, kuram paveicās, redzēju tekstus aptuveni „brīnumu nav, ir jāstrādā”, man gribējās izsist monitoru. Ko, pie velna?! Es savos 17 gados strādāju ar sevi vairāk, kā citi savos 19, 20 vai 45. Cilvēkam paveicās un tagad notiek runas par to, ka jāstrādā. Nu manis pēc, galvenais, ka man sirdsapziņa tīra. Un šodien es aizdomājos par savu šo strādāšanu un citiem, kas lieto alkoholu. Tā kā alkohols ir tas, kas apreibina, tas arī liek reibumā nedomāt par apkārtējām lietām, tas ļauj atpūsties no ikdienas, nedomājot par visu. Tad es padomāju – vai tie, kuri dzer regulāri, vispār strādā ar sevi (jo smagākais darbs, manuprāt, ir strādāšana ar sevi) uz pusi tik daudz, cik es ikdienā? Ceru, ka nesapratīsiet mani nepareizi vai neiekāpsiet galējībās, jo es arī pieņemu, ka ir cilvēki, kas simtu reižu vairāk par mani ikdienā strādā ar sevi vai cieš un tāpēc grib atslābināties ar alkohola palīdzību. Lai nu kā, ar šo es gribēju alkohola lietotājiem likt paskatīties uz to, vai alkohols jums tiešām ir vajadzīgs tādos daudzumos, kādos jūs to lietojat.

Šis atkal sanāca baigi garais. Bet vismaz izrakstījos. 

Jauku un izdevušos dienu un visas pārējās arī, lasītāj!

Pavasara lietas.

Rakstīts nav jau baigi ilgi. Šajā laikā noticis daudz. Pielecis arī daudz. Nezinu, no kura gala lai sāk.

  Pirmā lieta noteikti ir tā, ka man ir nu jau 17. Dzimšanas dienu sagaidīju, kur gribēju - ne-slimnīcā, tātad kopmītnēs. Šogad mana dzimšanas diena, manuprāt, bija īpaši maģiska. 6. februāris bija ceturtdienā, un arī pirms 17 gadiem 1997. gada 6. februāra nakts bija ceturtdienā. Tāpēc es nedrīkstēju neizmantot šo dubultmaģisko dienu (savu dzimšanas dienu uzskatu par maģisku, jo katru gadu, kad es kaut ko ievēlos un nopūšu svecītes, manas vēlēšanās piepildās). Meitenēm no 312. es teicu, lai sagādā man torti un svecītes. Un sagādāja arī! Paldies viņām par to! Jo vēlēšanās sāk piepildīties. Bez tā sekunžu rituāla - ievēlēties vēlēšanos un nopūst svecītes - es šodien nedzirdētu pirmo reizi tik labas lietas par sevi, kādas es dzirdēju un no kurām gandrīz raudiens sanāca. Šodiena man paliks prātā ar to, ka man lika justies īpaši. Pirmo reizi.
Jo iet jau labi. Ar sarežģījumiem, bet labi. Bet es nepadošos.

Tā bija aptuveni nedēļa pēc manas dzimšanas dienas, 12. vai 13. datums. Atpūtas telpa, pirms pulksten divpadsmitiem. Runājām. Es nedaudz trīcēju (atceroties šobrīd to, arī nedaudz trīcu). 

(...) 

Es biju kā reibumā. Atnācu uz istabu. Kad man ir īpaši spēcīgas emocijas, mani velk pie zemes. Es nokritu ceļos. Teicu: "Jā. Jā! Paldies, kosmos!" To pārlaimes (?) sajūtu nav iespējams aprakstīt vārdos. Nevaru pat pareizu vārdu atrast, kas izskaidrotu manu tā brīža emociju. Un tas bija sākums. Nākamā diena bija piektdiena. Bija krievu valodas lekcija. Man vienmēr ir līdzi blociņš, labi, ka tajā mirklī arī atradās līdzi. Pēkšņi teikumi sāka skriet pa galvu paši no sevis. Un es rakstīju. Tā bija īsa, bet, manuprāt, sulīga izrakstīšanās. Tāpēc, ja esat rakstītāji vairāk vai mazāk, tad nēsājiet līdzi blociņu. Jo nekad nevar zināt, kad pienāks tā sekunde, kad emocija būs vissulīgākā. 

  Pielecis arī daudz.
Bija tā, ka raudāju par noteikto tēmu. Tēma, par ko es raudāju, protams, ir viena, bet neatceros, kāpēc tieši raudāju tajā pirmajā reizē, kad raudāju par šo noteikto tēmu. Vienu vakaru, kad paliku kopmītnēs, man radās milzīga vēlme iztīrīt savu istabu no visiem mēsliem, kas tur atradās. Sākot ar pudelēm un beidzot ar salauztām mēbelēm. Es pat skapju augšas no putekļiem notīrīju un noskrāpēju no skapja tos tapešu laukumus, uz kā bija atstāti negatīvi vārdi, kas varētu bojāt jauno istabiņas atmosfēru. Un skaidroju to ar to, kas notika ar mani pirms izlaiduma (neparasta vēlme pirms izlaiduma iztīrīt savu istabu no visa nevajadzīgā, pēc izlaiduma izraudāšanās). Mana filozofija - ja sakārtošu visu ap sevi, tad sakārtosies viss manī iekšā. Un tā kā tagad mana atmosfēra ir kopmītņu istabiņa, tad arī šeit vajadzēja mega lielo kārtošanu. Pat tikko pieleca - jau tad, pirms izlaiduma, ar sakārtošanu mani sagatavoja kam jaunam (koledžai). Arī ar istabiņas sakārtošanu mani sagatavoja kam jaunam - kaut vai šai pirmajai reizei, kad es sajutos īpaši. Kārtošanas laikā man pieleca kas mazs, bet noderīgs - pat ja sākumā nav zināms, pēc kādas struktūras ir jākārto, ir jāsāk kārtot, jo tikai procesā var līdz galam saprast, kas un kā ir jākārto. Šo es sapratu, kad kārtoju meiteņu skolas piederumus, klades un grāmatas. Tad es sapratu - jā, viens sagatavošanas posms ir iziets. Ir sakārtota atmosfēra gan apkārt, gan iekšā. Tagad tikai jāsāk strādāt.
  Ar šo sakārtošanas tēmu man pieleca vēl kas. Šo saistību starp atmosfēras sakārtošanu un iekšas sakārtošanu es sapratu jau pēc izlaiduma. Bet pēc lielās istabiņas iztīrīšanas es sapratu, ka šai saistībai nav punkta A un punkta B. Tātad - nav tā, ka vispirms ir apkārtnes sakārtošana, pēc tam iekšienes. Jo šajā reizē es vispirms raudāju, pēc tam kārtoju istabiņu. Šis vēl stiprāk pierādīja spēcīgo saikni starp cilvēku un atmosfēru, kurā viņš dzīvo. Iekšā man pēc izraudāšanās bija viss tīrs un kārtīgs. Paskatoties uz istabu, es vairs nevarēju izturēt to nekārtību, kas tur valdīja, jo nu jau iekšā manī ir kārtība. Kopš tās dienas es regulāri uzturu istabiņu kartībā. Jo zinu saikni starp istabiņas kārtību, dvēseles kārtību un citu lietu un notikumu kārtību manā dzīvē.
  Šeit ir vēl viena manas dzīves filozofijas šķautne. Es uzskatu - ja ko patiešām vēlos, tad man ar savām rīcībām jāpierāda tas, ka tas būs pelnīti. Skaidroju - lai manā frontē man viss būtu labi, man ir pietiekami labi jāparāda, ka tas man netraucēs nekur citur un ka man atliks laika arī frontei. Tātad, ja es cītīgi pildīšu mājasdarbus, ēdīšu labi un tajā pašā laikā būšu jauks cilvēks, tad man tiks dots tas, ko vēlos. Jo situācijas = veikto rīcību sekas. Un tā kā es visu šo nedēļu cītīgi pildu darbus, rādot, ka tas būs pelnīti, man ir labi un es šodien sajutos īpaši pirmo reizi. Tāpēc, ja kaut ko vēlaties, tad rādiet to, ka esat pelnījuši. Vienalga kam - kosmosam, Dievam, vecākiem vai jebkuram citam.
Es to iesaucu par strādāšanu. Tāpēc strādājiet! Tad arī būs redzama lieta, kas nav īpaši izplatīta mūsdienās - attieksme. Šī vārda visplašākajā nozīmē. Un tieši attieksme ir visspēcīgākais ierocis jeb arguments, ar kuru parādīt, ka esat pelnījuši to, ko vēlaties.
  Šajā nedēļā bija fizikas stunda, kur skatījāmies kaut kādu mācību filmu. Filma bija par to, ka jau no laika gala zinātnieki ir gribējuši zināt kā kustās molekulas, vai tām ir kāda noteikta sistēma, kā tās kustās, jo molekulas kustas haotiski, pilnīgi haotiski. Principā Visums ir milzīgs haoss. Filmā stāstīja par to, ka jebkurš haoss noved pie kārtības un jebkura kārtība noved pie haosa. Okey, tas ir loģiski. Bet par nākamo, ko es dzirdēju, es biju šokā. Tur stāstīja aptuveni to, ja es pareizi sapratu, ka jo haotiskāk molekulas kustās, jo vairāk tās ir kārtībā, jo vairāk tām ir kāda kārtība. Un ja tajā haosā ievieš kārtību, tad tas visu var sabojāt. Es vēl joprojām ne līdz galam saprotu šo molekulu lietu. Bet es šo sasaistīju ar cilvēku (jo cilvēks ir atomu un molekulu kopums). Ka dažiem cilvēkiem viņu haoss ir viņu kārtība. Un ja izjauks šo viņu kārtību (haosu), viņi ies bojā. Filmā tika runāts par dinozauriem, kāpēc tie izmira. Ja pareizi sapratu, tad tajā mirklī, kad virsū nāca tas meteorīts, kas ar sprādzienu lika izmirt dinozauriem, tā brīža kosmosa iekārta bija kaut kā sakārtojusies un meteorīts tika līdz Zemei. Un tad notika cilvēka evolūcija ar savu kārtību jau kaut vai pašā evolūcijas ziņā, jo evolūcija notika pēc kārtības, pa attīstības kāpnēm. Es droši vien tagad izklausos pilnīgi aizejot savās pretrunās (vienu brīdi muldu kaut ko par "kārtība visur, tam tā būs būt", bet otru brīdi piekrītu haosa teorijai), bet tas tāpēc, ka man vēl nav skaidrības ar Visuma lietu. No kabineta es tajā dienā izgāju pilnīgi aizdomājoties, nesaprašanā un sarauktām uzacīm. Bet tas bija tā vērts.
  Šis izplūdiens sanāca varen garš. No sulīgām emocijām līdz teorijām, no kārtības līdz haosam, no parastās ikdienas nekārtības līdz kārtībai ar raudāšanas palīdzību. Tā ir, ja notiek daudz, bet raksta maz. Un starp citu, ir jāraud. Jā, es raudu! Tas, manuprāt, ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem, jo tad visa emocionālā netīrība skalojas ārā. Tāpēc, cilvēki, raudiet, kad to gribas un kad to vajag! Strādājiet un pierādiet, ja ko vēlaties! Ķeriet visas zīmes un mācības, ko sniedz ikdiena!

Lai veicas! Jauku vakaru. :)