Mana dvēsele galīgi apslimusi. Jau cik ilgu laiku nevaru atgūt to tīrumu un veselību. Laikam jāraud. Bet ir tik neierasti smagi nēsāt savu dvēseli, ka pat vairs paraudāt nevaru.
Laikam esmu empāts.
Istabas biedrenei bija bēdīgi un sekundes laikā, pirms es paspēju saprast, ka
bēdīgi ir viņai, palika bēdīgi arī man. Ja tā, tad forši, vēl viens ikdienas
darbiņš, ko varu darīt cilvēkiem – sajust viņu sāpi un pilnīgi to izprast, lai
palīdzētu pēc iespējas efektīvāk. Laikam tāpēc šodien „pavilka uz” Coju. Četras
maģiskas dvēseles dziesmas – Спокойная ночь, Легенда, Пачка сигарет, Сказка.
Man ir apnicis būt
otrajam plānam pašai savā dzīvē. Caur manām sāpēm man sanāk uzbūvēt citiem
laimi. Pirms diviem gadiem bija tas pats, kas tagad – es sapazīstināju
simpātiju ar saviem draugiem, bet beigās paliku sāpēja man. (tās meitenes, ko es sapazīstināju pirms
diviem gadiem, ir kopā vēl joprojām) Kāpēc es īstos cilvēkus kopā savedu
caur savām sāpēm? Kāpēc jāsāp man? Vai karma? Vai es daudz slikta ir paveikts dzīvē un ikdienā? Vai nepietiek ar tiem mazajiem, labajiem darbiņiem, ko daru
ikdienā? Laikam nepietiek. Šāda veida gruzončikam
man ir Coja Легенда. Tur ir rindas:
"Смерть стоит того, чтобы жить, (Nāve ir dzīvošanas vērta,
А любовь стоит того, чтобы ждать" Bet mīlestība ir gaidīšanas vērta)
Jāgaida, jā. Bet
dažkārt grūti gaidīt, kad tā pati dzīve dauza ar dūrēm un spiež pie zemes.
Gribētos, lai es meitenei
būtu pirmais plāns un viņa man. Otrais plāns ir sāpīgs, jo visu laiku redzams,
ka citi ir laimīgi. Bet pašā iekšā grauž, sāp. Īpaši, ja atkal sanāk uzbūvēt
citu laimi uz savām sāpēm. Nereāli sāpīgi iekšā. Grūti aprakstīt to sāpi. Sāp
tieši emocionālās sirds (viena no 7
čakrām ir emocionālā sirds; atrodas saules pinumā, uzskatu, ka man tur ir
dvēsele) pašā, pašā viducī, pašā kodolā. Pie šādas emocijas vislabākie
radošie darbi sanāk, šķiet. Ja es mācētu rakstīt dzeju, es varētu sarakstīt
ļoti labas dziesmas šādās reizēs.
Tēvs redzēja mani sapnī.
Ka es meža malā, kādu 4 gadu vecumā, uz ceļa tieku zirgam zem pakaviem. Zirgs man
uzkāpis tieši uz krūtīm, un viss tas rajons bijis zils. Mežs nozīmē cilvēkus,
kompāniju; mazam būšana – slimība; zirgs – šķiet, sāpes vai ziņas, neatceros.
Tā kā manā uztverē krūšu rajons ir vājais, bet skaidrošanas lielākais punkts,
šis sapnis, manuprāt, ir nozīmīgs. Mani varētu gaidīt stipras emocionālas
sāpes. Vai arī uzvarēto šūnu saasināšanās. Fuck
no, to gan man nevajag. Man steidzami jākļūst emocionāli veselam cilvēkam. Un ticu
es tēva sapņiem, jo viņam ir tā saikne ar kosmosu. Bravo viņam par to.
Ir labi, bet pēc tam, burtiski pāris dienu/stundu/minūšu laikā, kļūst nereāli slikti.
Interesanta dzīve, patiesībā.
Zini, kas ir Tava lielākā problēma šajā visā? Tā, ka Tu turpini tēlot upuri situācijā, kas acīm redzami izrāda pretējo. Kāpēc CITU cilvēku liekulībai, neizlēmībai, divkosībai vai kam citam ir jāietekmē TAVA veselība? Tu neesi aizdomājusies par to, cik tomēr ir labi ir dzīvot bez atmiņām par notikušo? Jā, tas sāp, bet ne tik ļoti vai ilgi, cik cilvēks parasti to sev ieskaidro. Tev ir jāsaprot, ka mīlestība atnāks tikai tad, kad pilnībā būsi mierā ar srvi, kad sāksi sevi CIENĪT un sāksi dzīvot tā, kā vēlies TU. Viss ir atkarīgs no TAVA lēmuma. Kamēr Tu pārdzīvo, tikmēr šie cilvēki turpina dzīvot, varbūt sāc to darīt arī tu? Es Tev novēlu saprast to, ka cilvēks nekad pilnībā nav bijis patiess un žēlīgs pret sevi, un tieši tāpēc ir palicis viens. Sāc elpot, sāc baudīt, izej ielās, Jēkabpils, Rīga, Līvāni nav mazpilsētas, Tu noteikti sastapsi tajās kādu, kas cieņā pret sevi dalīsies tajā ar tevi. Kas neciena sevi, tas neciena arī citus. Un es Tev to saku tāpēc, ka man tas ir palīdzējia kļūt absolūti laimīgai. Veiksmi, Dane! :)
AtbildētDzēstRunājot par to, kāpēc ir tik daudz sāpju - jo cilvēks ir spēcīgāks iekšēji, jo vairāk emocionālu triecienu saņem. Tas viss pieder pie personības attīstības procesa. Protams, liekas, ka pašreiz sausi citēju kādu gudrāku cilvēku un pati tam dzīvē neesmu gājusi cauri - nē, tā nav. Es cilvēkiem esmu kā otrā izvēle, nesen tādā veidā sapratu, ka man jālaiž vaļā savu iepriekšējo labāko draudzeni un to arī izdarīju. Tā biju es, kas viņu balstīja, vilka ārā sabiedrībā, ar lielām pūlēm centos satuvināt ar viņas simpātiju. Īstenībā pati sevi noliku zemākā vietā par viņu, kaut gan tagad saprotu, ka viņa to manis dēļ nedarīja un man vajadzēja sevi nostādīt vienā līmenī ar citiem, nevis zemāk - kā līdz šim to darīju. Mīlestībā (man, godīgi sakot, nekad nav paticis izmantot šo vārdu, bet lai nu paliek) arī man nav veicies, mūžīgas vienpusējās simpātijas no manas vai reizēm otrā cilvēka. Nocīnījos, vienā brīdī notika klikšķis un sapratu - vienkārši nebija lemts. Agrāk centos sevi nostādīt žēlojamās līmenī, tagad pati saprotu, ka tas tiešām nav risinājums. Sāku to visu uztvert ar vieglumu un smaidu uz lūpām. Un tās visas sāpes ir jāizcieš tāpēc, lai augtu prātā un nonāktu pie īstajiem cilvēkiem. Galvenais - vērtīgi aizpildi savu laiku, tad pārdzīvot būs vieglāk. Ceru, ka esmu Tev kaut nedaudz palīdzējusi un iedrošinājusi, domās esmu ar Tevi. Undīne.
AtbildētDzēst