Tā kā man bija iztīrīšanās pirms dažām dienām un pat sakārtoju istabu šodien, pēdējais, no kā man jāatvadās manā saputējušajā traukā, ir tas, ko jums apsolīju. Tātad trešā daļa manam pusgadam.Sēdēju tur uz krēsla pie ieejas. Kā jau jaunā vietā ienākot, kautrējos. Es neteiktu, ka nobijos, vienkārši kautrējos, jo jauna, nepazīstama vieta, kura pietam ir slimnīca. Man neteica, ka ved uz onkoloģijas nodaļu, cilvēku valodā runājot - uz vēža nodaļu. Es to sapratu pēc tam.
Mani tur nedēļu "marinēja". Viņi pārbaudīja pilnīgi visu manu ķermeni no galvas līdz kājām. Biju palātā ar numuru 6. Tur bija runīga māmiņa ar savu meitu. Bija okey, viņa runājās ar mani, jautāja dažādus jautājumus. Sajutos jau vieglāk un drošāk. Tad man pateica diagnozi. Es piezvanīju Gintai. Vēzis. Viņa raudāja. Es nezinu, kas bija apkārt par cilvēkiem viņai, bet viņa izplūda asarās. Mana pirmā doma: "O velns, kādā purvā es sevi novedu." Purvā, jo tiktāl bija organisms aizvests, ka attopos redz' kur. Pēc tam atbrauca vecāki, jo viņiem bija jāparaksta papīri par staru un ķīmijterapiju utml. No sākuma es domāju, ka man nevajadzēs ķīmijterapiju, ka tikai ar stariem iztiks. Bet manas diagnozes nosaukums bija (jā, bija, jo esmu oficiāli vesels cilvēks) Hodžkina limfoma modulārās sklerozes variants, 2. stadija jeb vidēji smags stāvoklis. Cilvēku valodā - limfmezglu audzējs izkaisīts pa dažādām vietām, 2. stadija no 3, kaklā, videnē un plaušās.
Tajā reizē, kad vecāki atbrauca, es pateicu tētim, lai noskuj man matus. Es toreiz nezināju, kāpēc es to daru un kāpēc tā spontānā rīcība bija. Pēc tam es gan sapratu - tas bija tāpēc, lai mani sagatavotu nākamajam. Lai sagatavotu tam, ka mati kritīs. Un krita.
Mēs ar Gintu un vēl divām meitenēm toreiz bijām Kenaparkā. Atbraucu Gintai pakaļ, jo man ir apliecība, ar kuru es un mans pavadonis varam braukt par brīvu. Tāpēc ietaupījām naudu un atbraucu viņai pakaļ. Un tur es ievēroju, ka mati krīt ārā. Žēl bija, protams, bet raudāt neraudāju. Kad bijām Līvānos, atkal aizgāju pie tēta un viņš atkal noskuva man matus. Tikai šoreiz viņi neatauga, jo ķīmijterapija turpinājās.Ķīmijterapijas laikā bija jādzer kaudze tablešu, pietam 3 reizes dienā. Vienas no tām tabletēm bija hormoni, no kuriem vielmaiņa "sajūk" un cilvēks pieņemas svarā. Par to gan nebiju starā.
Pēdējā zvana bildē tas ir redzams. Tik neforši. Pirmais un pēdējais 9. klases pēdējais zvans, bet es biju tādā paskatā. Pietam tas ir piefiksēts fotogrāfijās. Lai nu kā, tas ir garām un tātad man arī caur to vajadzēja iziet. Ķīmijterapija beidzās septembrī.Sākumā, kad man nebija ieoperēts ports (zemādas katetrs), man ķīmiju laida caur vēnu rokā. Tā kā man ir sliktas vēnas, pirmo reizi katetru ielika ne īsti labi, tāpēc ķīmija gāja gar vēnu jeb zem ādas. Tās bija elles sāpes. Tik smagas sāpes es vēl nekad nebija justas. Vēl es elles sāpes cietu tad, kad man nevarēja atrast, kur iedurt katetru, tāpēc dūra visur, kur var iedurt. Šī reize nebija tik fiziski sāpīga, cik morāli. Es vienkārši neizturēju un sāku raudāt. Tad procedūru telpā ienāca visas foršās māsiņas. Viņas metāja dažādus prikolus, tas palīdzēja. Beigās es no procedūru telpas izgāju smejoties. Tieši tas ir vajadzīgs tādās iestādēs - īstais personāls. Pirms aizbraucu no pēdējās staru terapijas, es savām māsiņām uzrakstīju dažus labus vārdus. Es ceru, ka tās lapiņas tā arī nokļuva pie viņām.
Tur es arī pelnīju atzīmes, nāca skolotāji, uzdeva darbus, kopā ar viņiem izņēmu vielu. Tā kā man nebija citu ko darīt, es pildīju visus darbus. Šādi es arī pabeidzu 9. klasi. Eksāmenus neliku.
Citi bērni tur bija baigi kaprīzi, bļaustījās, niķojās. Tas, visai iespējams, tādēļ, ka viņi jau rutīnā bija iegājuši. Viņi (vecāki, jo bērni vēl par mazu, lai saprastu lietas pilnīgi) vairāk vai mazāk sevi norakstīja. Ka viņiem tur vajadzēs pavadīt ilgi. Nepareizā pieeja. Kas tāds ir iedots, jo ir jāsaprot lietas. Ja ne bērniem, tad viņu vecākiem. Tur ir daži piemēri, ka vecākiem ir jāaudzina citādāk savi bērni. Lai viņi tur negulētu gadiem, ir jāņem talkā visas pieejas audzināšanā (ar šo nedomāju sišanu), nevis jāļauj bērniem būt kaprīziem un stulbi jāpaļaujas uz medicīnu, ka tā visu izglābs. Ar bērniem ir jārunā, jāsaka, ka tikai darot visu kā vajag, viņi ātrāk tiks prom. Jāceļ labie piemēri priekšā (ne tikai es esmu tāds piemērs), ka ar darīšanu ātri ar visu var tikt galā. Man ir tik daudz dažādu domu, kā varētu izglābt visus tos bērnus, kas nodaļā guļ un paši nesaprot, kāpēc guļ un kas vispār notiek. Viņa (klauns, par ko stāstīts zemāk) man teica, lai es dalos ar šīm savām domām nodaļā. Es nezinu, laikam nav pārliecības par sevi, šķiet, ka pat pirmo reizi. Es vispār ārstēšanās laikā biju zelta pacients. Ēdu tik, cik vajag un kad vajag, pat ja negribējās, visas zāles lietoju tā, kā vajag, nebiju kaprīzais bērns utml. Manuprāt, tas bija viens no iemesliem, kāpēc es tik ātri (pusgads ir mega ātri, citi tur guļ gadiem) izveseļojos. Un vēl, protams, tas, ka man pieleca viss, kam jāpielec.
PATEICĪBAS VĀRDI:
Pašā sākumā pie manis bija atbraukušas meičas. Tieši tad man tecēja ķīmija, tas lielais maiss ar aparātu. Tā nu mēs tur sēdējām, runājāmies. Viņas teica, ka nekad nevarēja iedomāties, ka es, mūždien skrienot un esot pozitīvais tēls, jelkad vispār gulēšu slimnīcā ar pievienotu tādu aparātu. Viņas atveda daudz visādu labumu. Tur bija arī plakāts ar visādiem klases prikoliem, blociņš, kurā citi sarakstīja dažādus labus vārdus un vēstules no draugiem. Es sajutos īpaši. Viņi man pat naudu saziedoja. Tikai stulbi, ka man to naudu nācās atdot par dzīvokli, lai mums neatslēgtu elektrību mājās, tas jau cits stāsts... Bet fakts tāds, ka es cilvēkiem rūpēju tad. Paldies viņiem! Paldies par katru labo vārdu, ko toreiz saņēmu!
Par personālu runājot - lai arī es tur pavadīju salīdzinoši maz laika, es pieķēros dažām māsiņām. Man tur ir arī sirdsmāsiņas. Pirmā, ar kuru man izveidojās labs kontakts (sākām prikolus mētāt), bija Olga. Vasarā viņas jau tur vairs nebija. Kā teikt, jauni horizonti un perspektīvas viņai parādījās, tāpēc viņa aizgāja. Es bēdājos. Taču zināju - viņa tātad ir izdarījusi visu manā dzīvē, ko viņai vajadzēja izdarīt. Un man taču palika personāla sirdis - Zoja un Nataša. (cik interesanti, bet lielākā daļa personāla ir tieši krievu tautības; laikam tiešām man sirdij tuvāks ir krievu humors) Par viņām es saku simtprocentīgi - viņas ir manas sirdsmāsiņas. Zoja vienmēr izcēlās ar saviem prikoliem. Paldies viņai par to! Tas man lika labāk justies tajā atmosfērā. Nataša - lieliskais piemērs, ka māsiņa var būt arī ar izskūtiem sāniem, neierastu matu krāsu, vairāk kā vienu auskaru ausī (starpcitu, man liekas, ka viņa tagad staipa tuneli, jo, ja nekļūdos, bet baidos samelot, viņai vienā caurumā ausī bija ielikts pīrss), krutu telefonu un to, ka viņu droši varu sveicināt ar "čau". Neizpaliek arī viņas humors. Paldies arī viņai par to! Un, protams, paldies arī Renātei, kura man pierādīja, ka tajā iestādē ir veselais saprāts; Aņai, kuras prikoli man arī lika smieties; Madarai, jo viņa ir tas cilvēks no personāla, kas pirmais ar mani tur runāja un ka viņa ir lielisks piemērs, ka arī no ratiņkrēsla VAR piecelties (īsumā - viņa arī bija tajā nodaļā uzveikusi visu, kas jāuzveic, un tāpēc var staigāt). Kā arī paldies visiem māsu palīgiem!Visu oktobri man bija paredzēta staru terapija. Tas nozīmēja, ka man tur gulēt vajadzēja visu to mēnesi, atbraucu mājās tikai nedēļas nogalēs. (tas mijās ar to, ka koledžu kavēju mēnesi, tāpēc programmēšanā esmu kā pret galdu sists āmurs) Un nodaļā, lai bērniem uztaisītu labāku atmosfēru, tiek aicināti klauni. Viņiem vēl tur sava biedrība vai kā tamlīdzīgi. Ja nekļūdos, tā bija trešdiena. Es garlaikojos tur uz dīvāna, gulēju un kaut ko lasīju. Tad pie manis pienāca viņa. Vispirms viņa mētāja prikolus kā klauns, bet tad mēs kaut kā aizrunājāmies un runājām kā vienkārši cilvēki. Viņa man pēc tam teica, ka pa visu viņas klauna karjeru tāda saruna ir bijusi tikai vienreiz. Man bija prieks. Neatceros, par ko tieši mēs runājām, bet tas nav svarīgi. Galvenais, ka tā saruna bija tā vērta. Atceros, ka vēl domāju, kāpēc man tur jānīkst garlaicībā. Bet tad sapratu - nekas nenotiek bez iemesla. Tātad man tur vajadzēja garlaikoties, lai liktenis sataisītu tādu pagriezienu. Vēl pēc tam, pēdējā staru dienā, viņa atnāca pie manis. Es šaubos, ka mēs ar viņu vēl kādreiz satiksimies, bet tas arī nav svarīgi. Svarīgi tas, ka viņa bija īstajā laikā un vietā. Paldies viņai par to!
Paldies arī māmiņām, kuras bija atraktīvas un lika gan man, gan mammai justies labāk, jautrāk un palīdzēja izprast visas sadzīviskās lietas, atrodoties nodaļā!
Paldies arī pilnīgi VISIEM, ka bija ar mani gan man zinot, gan vienkārši domās! Bez jums es to nevarētu. Es esmu es tikai tāpēc, ka tas ar mani ir noticis. Gribēju būt tāds cilvēks, kāds esmu tagad, skarba cena, bet es jau sevi zinu - ar mani citādāk nevar, citādāk nepielec. Jo viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Un tā tas notiek arī ikdienā. Neaizmirstiet to! Jaukus svētkus jums visiem.
~ sveicinot visu ko pārcietušais un liktenim pateicīgais citplanētietis
Bučuki!
