S. Vensko "Vāvere. Stāsts par manu tēvu"

Labākā jaunlatviešu rakstnieces grāmata ever.
Apbrīnoju to džeku, jo 15 gados rūpēties par sevi un savu 5gadīgo brāli, ja tēvs miris autokatastrofā un māte, iespējams, nekad neatgriezīsies mājup, jo guļ uz slimības (vai ne slimības??) gultas kaut kur pasaules malā. Es padomāju, ka arī it kā varētu tā izdzīvot, bet nejau ar vēl kādu mazāku cilvēku. Labi, ka man ir tikai vecāka māsa.
Viņš tagad ir komandējumā uz nedēļu Norvēģijā. Izlasīju grāmatu un sajutos kā tajos laikos - atnāku mājās, mūžīgā ēst gribēšanas sajūta, kas katru dienu atdzīvojas, nekādu Viņu pie apvāršņa, miers un divvientulīgs + kaķis klusums 4 dienas nedēļā, piektdienu mammas superzupa vai supergulašs ar kartupeļiem, jo tad atbrauc Ginta no Jpils, mazie svētkiņi un lielie svētki trijatā (ak, šie Ziemassvētki trīsvientulībā ar kaķi...). Kāpēc gan es ilgojos pēc tiem beznaudas laikiem, ja tagad man ir droši nodrošināta dzīve? Tagad patiešām sajūtu, ka nauda nedara cilvēku laimīgu. Mana dzīve palikusi nodrošinātāka, bet taisnība jau vien ir, ka nauda maitā cilvēku. Es kļuvu par to, no kā visvairāk baidījos - par cilvēku, kurš uzskata sevi par augstāku nekā citi. Šoreiz runa ne par naudu, bet gan par emocionālo bagātību. Es zinu un redzu, ka daru aktīvas lietas, bet citas manas klasesbiedrenes ne. Evijas virtuvē es sapratu, ka kļuvu par emocionāli augstprātīgu. Man vienkārši vajag citu pieeju pie šiem datorsēdētājcilvēkiem. Kā gan Evijai tas izdodas? Ehh, Evija ir viens no maniem dzīves guru (otrs ir Nastja - par to cits stāsts...). Nākamajā klubiņa sanāksmē trešdien es ceru sagatavoties un apbruņoties ar citu pieeju. Jālabo mans stulbums, pirms viņš ir galīgi nelabojams.
________
Mamma dažreiz piedraud ar "gribat iet pie tēva dzīvot?". Bet tad es padomāju - vai tad būtu tik slikti dzīvot pie viņa? Pie viņa būtu miers, viņa dzīvoklis vienmēr licies miera pilns, kā templis. Kamēr taisīju maizītes un gaidīju, kad čainiks uzvārīsies un varēs apliet ātri pagatavojamās auzupārslas kā vecajos laikos, es apsvēru domu varbūt tiešām iet pie viņa padzīvot...? Viņam, protams, nav tik bagātīgs ledusskapis kā pie mums vienmēr, bet tomēr. Tas dzīvoklis ir kā templis. Gan jau kādreiz es nobriedīšu izvēlei iet pie tēta padzīvot.
Bet šobrīd es brīnos, ka tāda viena grāmata ar knapi pāri 100 lappusēm iedvesmos mani uzrakstīt ko šādu...

Tev, mīļo cilvēkmeitenīt.

Ir viena gudra meiča šajā pasaulē. Paldies viņai, ka viņa ir. Ieskaties un ieklausies, meitenīt, šajā ziņā, ko viņa saka:

"Ir dienas, kurām nav lemts izdoties. Piecelies. Pieej pie spoguļa. Redzi to pašu apnicīgo skatu, pasmaidi /it kā tas kaut ko mainītu/  , aizej pie ledusskapja, redzi, ka tur nav nekā nav, uztaisi kafiju un ej pie pc. Every morning it’s the same old shit. Ieej draugos, paskaties, kas jauns. Twitterī ietvīto, ka esi dzīvs. Un turpini gruzīties, kaut pats nezini par ko. Atver asdfghjkllovi, sāc lasīt saldos tekstiņus. Pie trešās lappuses saproti, ka šitā tas nevar turpināties. Izdzer pēdējo malku kafijas, noliec krūzi, saproti, ka vajag kaut ko apēst. Bet nē. Slinkums kur iet. Turpini lasīt tekstiņus tajā saldajā tumblr vietnē un ar katru no viņiem aizvien vairāk jūti kā vēders savelkas čokurā. Jo tauriņi, kas tur bijuši, lēnām mirst. Un izgaist. Tikai nez, kas tur paliek, jo kaut kas jau turpina čakarēt prātu par to, ka varbūt tomēr vajag viņam uzrakstīt. Kaut gan ir jau rakstīts, bet tik un tā uz sms atbildes nav. 
    Un tā katru rītu. Bez iespējas izvairīties no rutīnas. Tikai tā arī nesaprotu, kāpēc mēs to pieļaujam. Pašām sevi sagraut. Vai tad tas ir to vērts? Mēs dzīvojam vienreiz. Jaunākas nu tiešām jau nepaliekam. Tad kāpēc mēs ļaujam viņiem izpostīt mūsu dienu, pašiem viņiem to nezinot? Tas ir tikai čalis. Viens no miljardiem. Okay, priekš mums varbūt mīļš, bet uz pasaules ir labāki. Tādi, kas izdarīs jeb ko, lai Tu pasmaidītu. Būs klāt vienmēr, kad Tev ir skumji. Un apskaus.. tik cieši, ka viņš būs vienīgais, ko uz pasaules vēlēsies. 
    Nu tad beidz čakarēties gar to, kurš pat nevar atrast laiku /vai arī vēlēšanos/ , kaut vai uz sms lai Tev atbildētu. Gaidi. Un zini, ka Tavs īstais uzradīsies. Varbūt sēžot autobusā viņu iepazīsi, varbūt ejot garām apmainīsieties nejaušiem skatieniem. Bet viņš būs. Un kad atradīsi. Negaidi. Padari viņu par savu īsto. Mīli, nedomājot ne par ko. Lutini. Ļaujies viņa skūpstiem. Un jūties laimīga. Viss vēl ir priekšā. Tikai tici tam."

Kad "dalec", ka tūlīt viss.

Tūlīt eksāmeni, izlaidums, tad viss, nebūs man vairs solabiedrenes tās īstās, vienīgās. Tāpēc es mīlu savu latviešu valodas skolotāju par to, ka viņa mums liek vienkārši rakstīt ko sirds domā. Mana sirds domā daudz, tāpēc vienmēr ne mazāk kā 9 par rakstiskajiem. Arī par šo viņa ieliks labu atzīmi, jo man patika, solabiedrenei Santai patika, klasei patika. Kad es rakstu, tad es rakstu riktīgi. Tad nu lasām -

  Sēžam kopā jau otro gadu. Šis gads ir pēdējais. Eksāmeni, izlaidums un tad... Viss. Beigas. Tāpēc gribas viņai uzdāvināt ko īpašu, ko paliekošu. Lai viņa atcerētos mani pat pēc 50 gadiem. Tas noteikti būs kas dvēselisks, jo ar mantu, lai kā gribētos, nevar radīt TO īpašo sajūtu citiem, to īpašo dāvināšanas prieku sev.
  Šo divu gadu laikā iepazinu viņu vairāk par citiem. Dažreiz gribas sapurināt viņu : "Saņemies, Santa! Ļaujies dzīvei!" Es atklāju, ka iekšā viņas būtībā ir kas dziļāks. Viņa visur ir ļoti uzmanīga, īpaši tur, kur atrodas pirmo reizi. "Ak, vai šajā meitenē vispār ir kaut kas negatīvs?" dažreiz jautāju sev. Ir tikai viena lieta, kuras viņai trūkst un kuru es vēlētos viņai uzdāvināt - drošs, patstāvīgs viedoklis. Viņa baidās izteikt savu viedokli. Pie tā, droši vien, ir vainīga viņas uzmanīgā rakstura puse. "Jā," katru reizi es atgādinu sev, "esmu šeit, lai piepalīdzētu viņai ar dzīvīti!"
  Bet vienu es zinu tiešām - kaut ko es jau viņai uzdāvināju, kaut ko īpašu un neatņemamu. Tā dāvana ir divi vienā solā pavadīti gadi. Es priecājos, ka man bija un ir gods būt tam cilvēkam, kas uzdāvināja viņai šos gadus.
Lai viņai veicas! Viņa ir to pelnījusi.

Ievads. Beidzot izdomāju, ka vajag.

Es rakstu. Uzskatu, ka rakstu feini. Tāpēc sadrošinājos un beidzot izveidoju vietu, kur tas viss arī paliktu. Papīrs paliks, protams, es neko nevaru uzrakstīt uz ne-papīra, ne tā sajūta rakstīšanai. Šis tapis tādēļ, ka esmu, lai paziņotu cilvēkiem lietas, kas dara savas lietas manā galvā. Tāpēc būs, viss būs, jo tā vajag un nekad nepārstāšu rakstīt.
Esmu hipij-hipster-foreveralone bērns, tāpēc ievadiņam -
                                                        Mīlestība nozīmē uzticību.

 Uzticība ir baigā lieta. Bez tās nekur. Visa pamatā ir uzticība - draudzības, kad draugs tev uztic savu vislielāko, skapī noslēpto, skeletu ; mīlestības, kad tu uzticies, jo esi taču pārliecināts, ka tavam partnerim nevajag nevienu citu, ka tikai tevi.
 Bet cilvēki sāpina. Kāpēc mēs, cilvēki, pārkāpjam pāri šai uzticībai? Kāpēc mēs, cilvēki, melojam, laužot uzticību? Vai tāpēc, ka vēlamies saglabāt attiecības? Ak, nedomāju gan. Ja mēs vēlētos saglabāt attiecības, tad mums "nepaslīdētu kāja" un mēs nelauztu šo uzticību. Mēs melojam un noklusējam nevis tāpēc, ka baidāmies sāpināt, bet gan tāpēc, ka baidāmies būt sāpinātāji. Starp "sāpināt" un "būt sāpinātājam" tomēr ir atšķirība. To tikai vajag mācēt saskatīt.
 Tagad mums būs viela pārdomām - vai lēkt attiecībās, ja  nezinām, ko tur darīt ; vai lēkt attiecībās, nemākot uzticēties. Jo pirmā reize - tā ir kļūda, otrā reize - tā jau ir izvēle. Un - vēl ir jāpameklē tādi cilvēki, kas dod otro iespēju, un ja tāda iedota, ir jānovērtē šī iespēja un pats cilvēks, kas devis šo iespēju, jo šis cilvēks noteikti ir lielisks un nav pelnījis tikt sāpināts otru reizi.
 Es dotu otru iespēju, un jūs?