Tūlīt eksāmeni, izlaidums, tad viss, nebūs man vairs solabiedrenes tās īstās, vienīgās. Tāpēc es mīlu savu latviešu valodas skolotāju par to, ka viņa mums liek vienkārši rakstīt ko sirds domā. Mana sirds domā daudz, tāpēc vienmēr ne mazāk kā 9 par rakstiskajiem. Arī par šo viņa ieliks labu atzīmi, jo man patika, solabiedrenei Santai patika, klasei patika. Kad es rakstu, tad es rakstu riktīgi. Tad nu lasām -
Sēžam kopā jau otro gadu. Šis gads ir pēdējais. Eksāmeni, izlaidums un tad... Viss. Beigas. Tāpēc gribas viņai uzdāvināt ko īpašu, ko paliekošu. Lai viņa atcerētos mani pat pēc 50 gadiem. Tas noteikti būs kas dvēselisks, jo ar mantu, lai kā gribētos, nevar radīt TO īpašo sajūtu citiem, to īpašo dāvināšanas prieku sev.
Šo divu gadu laikā iepazinu viņu vairāk par citiem. Dažreiz gribas sapurināt viņu : "Saņemies, Santa! Ļaujies dzīvei!" Es atklāju, ka iekšā viņas būtībā ir kas dziļāks. Viņa visur ir ļoti uzmanīga, īpaši tur, kur atrodas pirmo reizi. "Ak, vai šajā meitenē vispār ir kaut kas negatīvs?" dažreiz jautāju sev. Ir tikai viena lieta, kuras viņai trūkst un kuru es vēlētos viņai uzdāvināt - drošs, patstāvīgs viedoklis. Viņa baidās izteikt savu viedokli. Pie tā, droši vien, ir vainīga viņas uzmanīgā rakstura puse. "Jā," katru reizi es atgādinu sev, "esmu šeit, lai piepalīdzētu viņai ar dzīvīti!"
Bet vienu es zinu tiešām - kaut ko es jau viņai uzdāvināju, kaut ko īpašu un neatņemamu. Tā dāvana ir divi vienā solā pavadīti gadi. Es priecājos, ka man bija un ir gods būt tam cilvēkam, kas uzdāvināja viņai šos gadus.
Lai viņai veicas! Viņa ir to pelnījusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru