Ievads. Beidzot izdomāju, ka vajag.

Es rakstu. Uzskatu, ka rakstu feini. Tāpēc sadrošinājos un beidzot izveidoju vietu, kur tas viss arī paliktu. Papīrs paliks, protams, es neko nevaru uzrakstīt uz ne-papīra, ne tā sajūta rakstīšanai. Šis tapis tādēļ, ka esmu, lai paziņotu cilvēkiem lietas, kas dara savas lietas manā galvā. Tāpēc būs, viss būs, jo tā vajag un nekad nepārstāšu rakstīt.
Esmu hipij-hipster-foreveralone bērns, tāpēc ievadiņam -
                                                        Mīlestība nozīmē uzticību.

 Uzticība ir baigā lieta. Bez tās nekur. Visa pamatā ir uzticība - draudzības, kad draugs tev uztic savu vislielāko, skapī noslēpto, skeletu ; mīlestības, kad tu uzticies, jo esi taču pārliecināts, ka tavam partnerim nevajag nevienu citu, ka tikai tevi.
 Bet cilvēki sāpina. Kāpēc mēs, cilvēki, pārkāpjam pāri šai uzticībai? Kāpēc mēs, cilvēki, melojam, laužot uzticību? Vai tāpēc, ka vēlamies saglabāt attiecības? Ak, nedomāju gan. Ja mēs vēlētos saglabāt attiecības, tad mums "nepaslīdētu kāja" un mēs nelauztu šo uzticību. Mēs melojam un noklusējam nevis tāpēc, ka baidāmies sāpināt, bet gan tāpēc, ka baidāmies būt sāpinātāji. Starp "sāpināt" un "būt sāpinātājam" tomēr ir atšķirība. To tikai vajag mācēt saskatīt.
 Tagad mums būs viela pārdomām - vai lēkt attiecībās, ja  nezinām, ko tur darīt ; vai lēkt attiecībās, nemākot uzticēties. Jo pirmā reize - tā ir kļūda, otrā reize - tā jau ir izvēle. Un - vēl ir jāpameklē tādi cilvēki, kas dod otro iespēju, un ja tāda iedota, ir jānovērtē šī iespēja un pats cilvēks, kas devis šo iespēju, jo šis cilvēks noteikti ir lielisks un nav pelnījis tikt sāpināts otru reizi.
 Es dotu otru iespēju, un jūs?