Šī vairāk būs tāda dienasgrāmatiska izrakstīšanās, bet man par šo notikumu ir jāpastāsta.
Renāte mani jau
ilgu laiku stūma iepazīties ar 307. istabiņu, jo tur dzīvo jau zināmā viņas
līdziniece. Un tā normāli iepazīties, nevis tā, kā septembrī ar baru citiem
cilvēkiem. Tagad Renāte saka: „Es tevi divus mēnešus nevarēju uz turieni dabūt,
bet tagad tu neej prom no turienes!” Kā tas notika?
Neatceros, kas tas
par datumu bija (jo ja es piefiksētu datumus jeb skaitļus, es savilktu baigos interesantumus), bet, kad uzzināju, ka notiks dzejas slams, momentā nolēmu,
ka šai līdziniecei, jo viņa raksta dzeju, tur ir jābūt. Un tā radās iemesls
aiziet beidzot un iepazīties. Ienācu ar „Drīkst?” un Laimas firmas šokolādi. Pirms
nobriešanas aiziet uz turieni internetā izlasīju dažus iepriekšminētās jaunās
dzejnieces dzejoļus. Likās super,
tāpēc tūlīt pēc ienākšanas jau lasīju, kā to nosaucu, „mākslas smelšanās
grāmatiņu” jeb viņas dzejoļu pierakstus. „Jēzus marija” pateicu vairākas
reizes, jo tik ļoti labi likās šie izplūdieni
ritmā un rindās. (bet jāatzīst, ka
tie dzejoļi nav domāti literatūras figūrām, kas vecākas par 40)
Tad notika
sadraudzības vakars. Īsumā – man uzradās domubiedrene. Tā vakara teiciens (necenzēju) – „Joptvaju maaaaatj, un es domāju, kāpēc viņa tā uz mani skatās?”. Un
ja velku paralēles, saprotu – viņa laikam uz mani skatījās tikpat ilgi, cik
Renāte mani dzina uz turieni. Laikam ar vienu kosmosa zīmi man nepietiek.
Es pat nezinu, pa
kuru laiku man tik ļoti sāka pietrūkt viņu. Pa kuru laiku es tik ātri pieķēros;
kāpēc es vispār pieķēros tikko iepazītām personām. No viņām nāk ļoti laba aura,
man tur patīk. Viņas ir smieklīgas, bet tajā pašā laikā arī nopietnas un ar
viņām var parunāt par visdziļākajām tēmām. Skat, man pat tur uzradās
domubiedri. Reti siltas personas. Grūti atrast vārdus, kas palīdzētu man
izklāstīt, cik dīvaina, bet forša man šķiet šī jaunā pazīšanās. Šie cilvēki,
jūtu, ka būs uz palikšanu. Ceru, ka tā.
Novēlu jums katram atrast dzīvē tādas mistiski siltas personas, kādas atradu es!
