Šodien nodevu programmēšanā projektu, tāpēc visu dienu bija brīvdiena no praktiskajām mācībām. Tāpēc sanāca ar māsīcu pastaigāt pa Jēkabpili, viņa sapirkās drēbes, īsāk sakot, veiksmīga diena bija. Pēc pirmās pirkšanās tūres mēs iegājām paēst kebabu. (un šeit jau man sāk trīcēt rokas...)
Tur uz palodzes stāvēja
žurnāli. Uz viena žurnāla vāka bija Ieva Pļavniece. Vai zināt, kas ir Ieva
Pļavniece? Vispār viņa ir bijusī Dailes teātra aktrise. Bet ne jau par to
stāsts. Stāsts par to, ka viņai ir attiecības ar sievieti jau no laika gala.
Viņa jau gadu ir precējusies ar savu dzīvesbiedri. Tajā žurnālā bija intervija
ar viņu. Īsumā tur bija rakstīts tas, ka viņa mudināja „iziet no skapja”
(neslēpt savu orientāciju). Un te jau man rokas sāk trīcēt spēcīgāk, arī iekšā
viss trīc. Ieva bildēs izskatījās tik laimīga. Viņa teica, ka jābeidz melot
sev, jāatzīst sevi, jādzīvo mierā. Bet man ir bail. Man ir līdz raudienam bail.
Bet es arī gribu dzīvot laimīgi. Jo jā – man arī patīk meitenes. Patīk jau no 13
gadu vecuma. Tagad šo zīmīgo ziņu zinās visi oficiāli. Visas runas, ko cilvēki
būs dzirdējuši, būs manis apstiprinātas.
Es 4 gadus dzīvoju
bailēs, sāpēs, ka nevaru sadoties rokās ar meiteni, kura man patīk tikai tāpēc,
ka sabiedrība. Jo skatīsies, jo nosodīs, jo sāpēs. Uz mani skatās jau no pašas
bērnības, man sāp jau no pašas bērnības tas, ka es ģērbjos tā, kā ģērbjos. Un
tagad vēl šī mana atzīšanās. Man būs bail iziet no istabas. Man būs bail iet uz
skolu, jo es zinu, kādu elli ir pārcietuši citi. Pieņemu, ka skolotāji no
skolas arī tiks informēti kaut kādā veidā par šo. Un ko padomās audzinātājs?
Viņš ir reliģiskais cilvēks. Un jūs jau visi saprotat, ko reliģija saka par ko
tādu. Bet man audzinātājs ir tik ļoti svarīgs, jo viņš ir viens no maniem
sargeņģeļiem. Man ir TIK ļoti bail. Man ir bail braukt mājās. Es pieņemu, ka šo
uzzinās arī viss mans dzimtas koks. Bail no tā, ka uzzinās arī tētis. Un viss
dzimtas koks no tēta puses. Vecmamma. Ko viņa teiks? Man ir bail ar viņu
tikties. Ar jebkuru no radiniekiem no tēta puses. Mamma jau zina. Mēs ar viņu
par to nerunājam. Viņa teica, ka viņai galvenais, lai man veselība būtu
kārtībā. Viņu var saprast, jo viņa bija visu pusgadu blakus man 10. nodaļā, kad
vajadzēja tikt galā ar vēzi. Bet man galvenais ir, lai mēs ar viņu varētu brīvi
par to runāt. Bet man bail. Man gribas raudāt, bet es turos, jo meitenes istabā
skatās hokeju.
Tik ļoti sāp tas, ka es
esmu vienkārši labs cilvēks, bet man ir jābaidās no sabiedrības vienkārši
tāpēc, ka man patīk meitenes un ģērbjos citādāk. Es cenšos pildīt darbus skolā,
cenšos uzturēt kārtību istabā. Neatsaku draugiem pilnīgi neko, ja varu
palīdzēt. Man nav žēl nekā. Es neprasu atdot naudu, ja kaut ko nopērku, jo mana
istabiņas politika – tas, kas nāk no manis, ir kopīgai lietošanai. Bet šis
sīkums. Orientācija. Man sāp. Man ir bail. Man vajag apskāvienu...
Es nezinu, vai es
nožēlošu vai nenožēlošu to, ko tagad publicēju. Lai nu kā, 20. maijs man būs
nozīmīga diena. Tā būs diena, kad es „iznācu no skapja”. Nezinu, kā tagad aiziešu
uz skolu. Nezinu, kā tagad iziešu no istabas. Es nezinu, kā es tagad turpināšu
dzīvot.
Šaubos, vai Ieva Pļavniece kādreiz šo ieraudzīs,
bet es gribētu pateikt viņai lielu paldies par to, ka viņa ir.
Viņas esamība
man palīdzēja uzrakstīt šo atzīšanos.
