Mana dvēsele galīgi apslimusi. Jau cik ilgu laiku nevaru atgūt to tīrumu un veselību. Laikam jāraud. Bet ir tik neierasti smagi nēsāt savu dvēseli, ka pat vairs paraudāt nevaru.
Laikam esmu empāts.
Istabas biedrenei bija bēdīgi un sekundes laikā, pirms es paspēju saprast, ka
bēdīgi ir viņai, palika bēdīgi arī man. Ja tā, tad forši, vēl viens ikdienas
darbiņš, ko varu darīt cilvēkiem – sajust viņu sāpi un pilnīgi to izprast, lai
palīdzētu pēc iespējas efektīvāk. Laikam tāpēc šodien „pavilka uz” Coju. Četras
maģiskas dvēseles dziesmas – Спокойная ночь, Легенда, Пачка сигарет, Сказка.
Man ir apnicis būt
otrajam plānam pašai savā dzīvē. Caur manām sāpēm man sanāk uzbūvēt citiem
laimi. Pirms diviem gadiem bija tas pats, kas tagad – es sapazīstināju
simpātiju ar saviem draugiem, bet beigās paliku sāpēja man. (tās meitenes, ko es sapazīstināju pirms
diviem gadiem, ir kopā vēl joprojām) Kāpēc es īstos cilvēkus kopā savedu
caur savām sāpēm? Kāpēc jāsāp man? Vai karma? Vai es daudz slikta ir paveikts dzīvē un ikdienā? Vai nepietiek ar tiem mazajiem, labajiem darbiņiem, ko daru
ikdienā? Laikam nepietiek. Šāda veida gruzončikam
man ir Coja Легенда. Tur ir rindas:
"Смерть стоит того, чтобы жить, (Nāve ir dzīvošanas vērta,
А любовь стоит того, чтобы ждать" Bet mīlestība ir gaidīšanas vērta)
Jāgaida, jā. Bet
dažkārt grūti gaidīt, kad tā pati dzīve dauza ar dūrēm un spiež pie zemes.
Gribētos, lai es meitenei
būtu pirmais plāns un viņa man. Otrais plāns ir sāpīgs, jo visu laiku redzams,
ka citi ir laimīgi. Bet pašā iekšā grauž, sāp. Īpaši, ja atkal sanāk uzbūvēt
citu laimi uz savām sāpēm. Nereāli sāpīgi iekšā. Grūti aprakstīt to sāpi. Sāp
tieši emocionālās sirds (viena no 7
čakrām ir emocionālā sirds; atrodas saules pinumā, uzskatu, ka man tur ir
dvēsele) pašā, pašā viducī, pašā kodolā. Pie šādas emocijas vislabākie
radošie darbi sanāk, šķiet. Ja es mācētu rakstīt dzeju, es varētu sarakstīt
ļoti labas dziesmas šādās reizēs.
Tēvs redzēja mani sapnī.
Ka es meža malā, kādu 4 gadu vecumā, uz ceļa tieku zirgam zem pakaviem. Zirgs man
uzkāpis tieši uz krūtīm, un viss tas rajons bijis zils. Mežs nozīmē cilvēkus,
kompāniju; mazam būšana – slimība; zirgs – šķiet, sāpes vai ziņas, neatceros.
Tā kā manā uztverē krūšu rajons ir vājais, bet skaidrošanas lielākais punkts,
šis sapnis, manuprāt, ir nozīmīgs. Mani varētu gaidīt stipras emocionālas
sāpes. Vai arī uzvarēto šūnu saasināšanās. Fuck
no, to gan man nevajag. Man steidzami jākļūst emocionāli veselam cilvēkam. Un ticu
es tēva sapņiem, jo viņam ir tā saikne ar kosmosu. Bravo viņam par to.
Ir labi, bet pēc tam, burtiski pāris dienu/stundu/minūšu laikā, kļūst nereāli slikti.
Interesanta dzīve, patiesībā.
