Rakstīts nav jau baigi ilgi. Šajā laikā noticis daudz. Pielecis arī daudz. Nezinu, no kura gala lai sāk.Pirmā lieta noteikti ir tā, ka man ir nu jau 17. Dzimšanas dienu sagaidīju, kur gribēju - ne-slimnīcā, tātad kopmītnēs. Šogad mana dzimšanas diena, manuprāt, bija īpaši maģiska. 6. februāris bija ceturtdienā, un arī pirms 17 gadiem 1997. gada 6. februāra nakts bija ceturtdienā. Tāpēc es nedrīkstēju neizmantot šo dubultmaģisko dienu (savu dzimšanas dienu uzskatu par maģisku, jo katru gadu, kad es kaut ko ievēlos un nopūšu svecītes, manas vēlēšanās piepildās). Meitenēm no 312. es teicu, lai sagādā man torti un svecītes. Un sagādāja arī! Paldies viņām par to! Jo vēlēšanās sāk piepildīties. Bez tā sekunžu rituāla - ievēlēties vēlēšanos un nopūst svecītes - es šodien nedzirdētu pirmo reizi tik labas lietas par sevi, kādas es dzirdēju un no kurām gandrīz raudiens sanāca. Šodiena man paliks prātā ar to, ka man lika justies īpaši. Pirmo reizi.
Jo iet jau labi. Ar sarežģījumiem, bet labi. Bet es nepadošos.
Tā bija aptuveni nedēļa pēc manas dzimšanas dienas, 12. vai 13. datums. Atpūtas telpa, pirms pulksten divpadsmitiem. Runājām. Es nedaudz trīcēju (atceroties šobrīd to, arī nedaudz trīcu).
(...)
Es biju kā reibumā. Atnācu uz istabu. Kad man ir īpaši spēcīgas emocijas, mani velk pie zemes. Es nokritu ceļos. Teicu: "Jā. Jā! Paldies, kosmos!" To pārlaimes (?) sajūtu nav iespējams aprakstīt vārdos. Nevaru pat pareizu vārdu atrast, kas izskaidrotu manu tā brīža emociju. Un tas bija sākums. Nākamā diena bija piektdiena. Bija krievu valodas lekcija. Man vienmēr ir līdzi blociņš, labi, ka tajā mirklī arī atradās līdzi. Pēkšņi teikumi sāka skriet pa galvu paši no sevis. Un es rakstīju. Tā bija īsa, bet, manuprāt, sulīga izrakstīšanās. Tāpēc, ja esat rakstītāji vairāk vai mazāk, tad nēsājiet līdzi blociņu. Jo nekad nevar zināt, kad pienāks tā sekunde, kad emocija būs vissulīgākā.Pielecis arī daudz.
Bija tā, ka raudāju par noteikto tēmu. Tēma, par ko es raudāju, protams, ir viena, bet neatceros, kāpēc tieši raudāju tajā pirmajā reizē, kad raudāju par šo noteikto tēmu. Vienu vakaru, kad paliku kopmītnēs, man radās milzīga vēlme iztīrīt savu istabu no visiem mēsliem, kas tur atradās. Sākot ar pudelēm un beidzot ar salauztām mēbelēm. Es pat skapju augšas no putekļiem notīrīju un noskrāpēju no skapja tos tapešu laukumus, uz kā bija atstāti negatīvi vārdi, kas varētu bojāt jauno istabiņas atmosfēru. Un skaidroju to ar to, kas notika ar mani pirms izlaiduma (neparasta vēlme pirms izlaiduma iztīrīt savu istabu no visa nevajadzīgā, pēc izlaiduma izraudāšanās). Mana filozofija - ja sakārtošu visu ap sevi, tad sakārtosies viss manī iekšā. Un tā kā tagad mana atmosfēra ir kopmītņu istabiņa, tad arī šeit vajadzēja mega lielo kārtošanu. Pat tikko pieleca - jau tad, pirms izlaiduma, ar sakārtošanu mani sagatavoja kam jaunam (koledžai). Arī ar istabiņas sakārtošanu mani sagatavoja kam jaunam - kaut vai šai pirmajai reizei, kad es sajutos īpaši. Kārtošanas laikā man pieleca kas mazs, bet noderīgs - pat ja sākumā nav zināms, pēc kādas struktūras ir jākārto, ir jāsāk kārtot, jo tikai procesā var līdz galam saprast, kas un kā ir jākārto. Šo es sapratu, kad kārtoju meiteņu skolas piederumus, klades un grāmatas. Tad es sapratu - jā, viens sagatavošanas posms ir iziets. Ir sakārtota atmosfēra gan apkārt, gan iekšā. Tagad tikai jāsāk strādāt.
Ar šo sakārtošanas tēmu man pieleca vēl kas. Šo saistību starp atmosfēras sakārtošanu un iekšas sakārtošanu es sapratu jau pēc izlaiduma. Bet pēc lielās istabiņas iztīrīšanas es sapratu, ka šai saistībai nav punkta A un punkta B. Tātad - nav tā, ka vispirms ir apkārtnes sakārtošana, pēc tam iekšienes. Jo šajā reizē es vispirms raudāju, pēc tam kārtoju istabiņu. Šis vēl stiprāk pierādīja spēcīgo saikni starp cilvēku un atmosfēru, kurā viņš dzīvo. Iekšā man pēc izraudāšanās bija viss tīrs un kārtīgs. Paskatoties uz istabu, es vairs nevarēju izturēt to nekārtību, kas tur valdīja, jo nu jau iekšā manī ir kārtība. Kopš tās dienas es regulāri uzturu istabiņu kartībā. Jo zinu saikni starp istabiņas kārtību, dvēseles kārtību un citu lietu un notikumu kārtību manā dzīvē.
Šeit ir vēl viena manas dzīves filozofijas šķautne. Es uzskatu - ja ko patiešām vēlos, tad man ar savām rīcībām jāpierāda tas, ka tas būs pelnīti. Skaidroju - lai manā frontē man viss būtu labi, man ir pietiekami labi jāparāda, ka tas man netraucēs nekur citur un ka man atliks laika arī frontei. Tātad, ja es cītīgi pildīšu mājasdarbus, ēdīšu labi un tajā pašā laikā būšu jauks cilvēks, tad man tiks dots tas, ko vēlos. Jo situācijas = veikto rīcību sekas. Un tā kā es visu šo nedēļu cītīgi pildu darbus, rādot, ka tas būs pelnīti, man ir labi un es šodien sajutos īpaši pirmo reizi. Tāpēc, ja kaut ko vēlaties, tad rādiet to, ka esat pelnījuši. Vienalga kam - kosmosam, Dievam, vecākiem vai jebkuram citam.
Es to iesaucu par strādāšanu. Tāpēc strādājiet! Tad arī būs redzama lieta, kas nav īpaši izplatīta mūsdienās - attieksme. Šī vārda visplašākajā nozīmē. Un tieši attieksme ir visspēcīgākais ierocis jeb arguments, ar kuru parādīt, ka esat pelnījuši to, ko vēlaties.
Šajā nedēļā bija fizikas stunda, kur skatījāmies kaut kādu mācību filmu. Filma bija par to, ka jau no laika gala zinātnieki ir gribējuši zināt kā kustās molekulas, vai tām ir kāda noteikta sistēma, kā tās kustās, jo molekulas kustas haotiski, pilnīgi haotiski. Principā Visums ir milzīgs haoss. Filmā stāstīja par to, ka jebkurš haoss noved pie kārtības un jebkura kārtība noved pie haosa. Okey, tas ir loģiski. Bet par nākamo, ko es dzirdēju, es biju šokā. Tur stāstīja aptuveni to, ja es pareizi sapratu, ka jo haotiskāk molekulas kustās, jo vairāk tās ir kārtībā, jo vairāk tām ir kāda kārtība. Un ja tajā haosā ievieš kārtību, tad tas visu var sabojāt. Es vēl joprojām ne līdz galam saprotu šo molekulu lietu. Bet es šo sasaistīju ar cilvēku (jo cilvēks ir atomu un molekulu kopums). Ka dažiem cilvēkiem viņu haoss ir viņu kārtība. Un ja izjauks šo viņu kārtību (haosu), viņi ies bojā. Filmā tika runāts par dinozauriem, kāpēc tie izmira. Ja pareizi sapratu, tad tajā mirklī, kad virsū nāca tas meteorīts, kas ar sprādzienu lika izmirt dinozauriem, tā brīža kosmosa iekārta bija kaut kā sakārtojusies un meteorīts tika līdz Zemei. Un tad notika cilvēka evolūcija ar savu kārtību jau kaut vai pašā evolūcijas ziņā, jo evolūcija notika pēc kārtības, pa attīstības kāpnēm. Es droši vien tagad izklausos pilnīgi aizejot savās pretrunās (vienu brīdi muldu kaut ko par "kārtība visur, tam tā būs būt", bet otru brīdi piekrītu haosa teorijai), bet tas tāpēc, ka man vēl nav skaidrības ar Visuma lietu. No kabineta es tajā dienā izgāju pilnīgi aizdomājoties, nesaprašanā un sarauktām uzacīm. Bet tas bija tā vērts.
Šis izplūdiens sanāca varen garš. No sulīgām emocijām līdz teorijām, no kārtības līdz haosam, no parastās ikdienas nekārtības līdz kārtībai ar raudāšanas palīdzību. Tā ir, ja notiek daudz, bet raksta maz. Un starp citu, ir jāraud. Jā, es raudu! Tas, manuprāt, ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem, jo tad visa emocionālā netīrība skalojas ārā. Tāpēc, cilvēki, raudiet, kad to gribas un kad to vajag! Strādājiet un pierādiet, ja ko vēlaties! Ķeriet visas zīmes un mācības, ko sniedz ikdiena!
Lai veicas! Jauku vakaru. :)
