piektdiena, 2017. gada 29. septembris

(ne)konkrētu sajūtu (iz)raksts.


Sen te nekas nav publicēts. Sen nekas nebija sakāpis, jāatzīst, tāpēc tāds it kā nekonkrēts, bet tajā pašā laikā ļoti konkrēts un tēmēts izrakstiens. Šajā rakstā jūtu, ka vajag aizslēgt komentārus. Bez anonimitātes tomēr jūs neatstāšu - šeit ir mans ask.fm links, kur varēsiet padalīties ar kādu viedokli https://ask.fm/dan_avangard . Ja jūtaties pietiekami drosmīgi, mani var atrast arī Facebook kā Dan Avangard.


Ir tāda laba loģika, kas man simpatizē - ja lietu var izmainīt, par to nav jāuztraucas; ja lietu nevar izmainīt, par to vienkārši nav jēgas uztraukties. Man ir 20 gadu, un es vairs negruzos. Ir bēdīgi, jāatzīst, bet negruzos. Mana sirds ir bijusi lauzta pietiekami daudz, lai spētu šādu uztveri piekopt.

Mani pavasarī pameta. Sabrukums nu bija nenormāls. Zvanīju draudzenei un kā tāds siekalains āpsis asarās pa pusei tikai spēju parunāt. Tad man bija tāds - vot ko lai es daru ar to visu, kas iekšā tik smags, bet tukšs? Tāds tukšs smagums bija. Ģitāra. Es vienkārši pakapāšu ģitāru, kaut kādas melodijas netā uzrakšu un pakapāšu. Kad vairs nav nekā, tad vienmēr būs mūzika. Jebkādā veidā un formā.

Ja love is infinite victory, tad es pa dzīvi esmu pakāsējtips?

Kādreiz es pīpēju tinamo tabaku. Jā, zinu, ar manu medicīnisko vēsturi tas jau nu būtu pēdējais, ko darīt. Kad ir emocionāli slikti un iekšā atkal uzrodas tukšais smagums, es pīpēju, jo man tad paliek fiziski nepatīkami. Es pīpēju, lai man fiziski paliktu sliktāk, nekā ir emocionāli. Draudzene teica, ka ar šo es burtiski izskaidroju graizīšanos. Pamest mani neviens nav pametis šobrīd, bet dažkārt notiek kritumi, kad nav tik gludi, cik gribētos. Tad vot uzpīpēju točkinieku, kas katru reizi ir ar citu pretīguma sajūtu.

Mani tiešām ir tik grūti mīlēt? Cenšos būt atvērts, saprotošs, pieņemošs, lai attiecības ar mani būtu ne tikai romantiskas un fiziskas, bet arī draudzīgas. Es mīlu daudz, laikam tā mēdz būt problēma. Krč, tad jau redzēs.

Vēl man besī, ka neesmu Spānijā. "Tu zini valodas, tev viss izdosies," viņi teica. Par maz ar to. Intensīvi rakājos pa sludinājumiem, jo vienīgā problēma šobrīd ir dzīvesvietas neesamība. Lai nu kā, es nepadošos. Dzīve laikam aizmirsa, ka ar mani tik viegli krastā neiet.

Nākotne mani gaida, bet vai viņa joprojām gaida?

pirmdiena, 2017. gada 13. februāris

Kāpēc sevi neapdalīt jeb mazohista skatījums

Kopā ar jaunām attiecībām pie manis atnāca jauni pielecieni gan par sevi, gan par vispārīgām lietām. Šis varētu būt tāds garāks izrakstiens, jo ir daudz ko teikt un šobrīd nav slinkuma, tāpēc, ja šobrīd ir slinkums lasīt, droši drīkst nelasīt un atstāt vēlākam :) (šī raksta forma būs tāda brīvāka, tāpēc, ja pazīsti mani un zini manu runasveidu, bet tev tas nepatīk, arī drīkst nelasīt)
  Es zinu, ka es pilnīgi noteikti no malas izskatos pēc cilvēka, kas bieži maina meitenes, *rēcīgais smaidiņš* bet, pirmkārt, tas tā tikai izskatās (uzskatu, ka attiecības ir jēga veidot tad, ja ir doma tās veidot un strādāt pie tām tā, lai tās būtu ilgas; pēc šāda uzskata arī veidoju attiecības), jo, ja veidoju attiecības, tad tā, lai tās ir vismaz pusgadu, tātad, strādāju pie tām un nemetu plinti krūmos pie pirmajām nesaskaņām. Otrkārt, es uzskatu, ka mīlēt var vairākas reizes dzīvē, tāpēc es sevi neapdalu. Mēģināšu paskaidrot, ko es domāju ar sevis neapdalīšanu.
Cilvēks pēc dabas ir sevis žēlotājs, tas ir, tad, ja nākas ciest sāpes, cilvēks dramatizē ar "mīlestība ir sūds", "mani sāpināja, tāpēc lai visi iet na*" utml., tādā veidā aizslēdzot savu sirdi. A jēga aizslēgt savu sirdi? Jā, arguments, ka negribas tikt sāpinātam atkal, ir aktīvs. Taču man pret šo ir vēl divi argumenti -
1. Cilvēks A, kas ir gatavs dot cilvēkam B savu mīlestību, nav vainīgs, ka šis cilvēks B ir ticis sāpināts no cilvēka C. Tad kāpēc cilvēkam A ir jāsaņem aizslēgtā B sirds? Ja A ir gatavs padarīt B laimīgu, tad, manuprāt, B vajadzētu beigt sevi žēlot un atslēgt savu sirdi jaunai laimei, priekam, emocijām. Jo mīlēt vairākas reizes dzīvē var un tā notiek, bet tikai tad, ja neaizver savu sirdi, nežēlo sevi un nemīž no sāpēm, kas, savukārt, ir 2. arguments:
Kāpēc jāmīž no sāpēm? Ir tikai okay just sāpes tad, ja ir justa mīlestība. Mīlestība ir sāpju vērta. Viss kādreiz beidzas un tas atkal ir tikai okay, bet tas nenozīmē, ka vajag sevi noslēgt, apdalīt un sūdzēties, ka "mīlestība ir sūds". Jo mīlestība nav sūds. Mīlestība kā tāda vispār ir labā emocija/sajūta, ko vajag katram. Attiecības varbūt nevajag katram šajā vai kādā citā dzīves posmā, bet mīlestību vajag vienmēr. Mīlestība neiesūkā, jo tā ir tikai emocija; attiecības iesūkā, ja tās ir sūdīgas vai nepiepildītas (noraidīts kopā būšanas piedāvājums, piemēram).
  Un šajos divos argumentos ir paskaidrots mānīgais uzskats par to, ka meitenes bieži mainu un ka meloju sev, ja, redz', saku, ka katru mīlu un ar katru peldu laimē. Es nemeloju sev, jo es patiešām arī mīlu un patiešām arī peldu laimē. Kā?

  1. Es nemīžu no tā, ka varētu sāpēt (katru sajūtu izjūtu kā pēdējo). 
  2. Es atveru savu sirdi katrai jaunai iespējai, emocijām, sajūtām - meitene nav pelnījusi manu aizslēgto sirdi, jo viņa nav nekādā sakarā ar to, ka mani kādreiz sāpināja. 
  3. Es sevi nežēloju, kad mani sāpina. 
  4. Es sevi neapdalu tā, ka mani kāds ir sāpinājis, dēļ.
  5. Es nekaunos atzīt, ka atkal jūtu. (Starp citu, nesen sapratu - cilvēki sevi mēdz apdalīt un neatzīt, ka mīl, jo viņus krata, ko domās citi par to. A nav pie pakaļas, ko domā citi? Viņi tāpat domās to, ko gribēs, pirmkārt. Otrkārt, ja cilvēki atļaujas nosodīt citus cilvēkus par kaut kādiem viņu lēmumiem, tad pie velna un ārā no dzīves tādus cilvēkus. Cilvēki, tā ir jūsu dzīve - jūs paši varat izvēlēties, kādus cilvēkus savā dzīvē paturēt un ar kādiem kontaktēties. Pie velna lohus un dzīvojiet savu dzīvi ar cilvēkiem, kuri jums patīk; nekaunieties izsūtīt idiotus no savas dzīves! Nekaunieties būt veselīgi egoisti - jums ir jādzīvo ar sevi katru dienu līdz mūža galam, tāpēc nav sevi jāmoka un ir jāuzliek sevi kā pirmo; neviens tevi nemīlēs, ja, pirmkārt, nemīlēsi pats sevi).

Plus, nav jēgas izveidot attiecības un tad tās turpināt, ja nevar sev atzīt, ka jūt mīlestību. Un arī no tā nevajag kaunēties - nevajag kaunēties, ja saprot, ka mīlestības nav un ka attiecības jābeidz. Tas ir tikai labi, jo netiks melots ne sev, ne otram.
   Šo visu beidzot uzrakstīt un saņemties mani iedvesmoja cilvēks, ko pilnīgi nezinu, bet man patika viņas ieliktais teksts zem Instagram bildes. Patika, jo pirmais teikums vēstīja: "Tie, kas mīl tikai vienreiz mūžā, tiešām ir sekli cilvēki." Bet diskusija sākās, jo īsumā viņas uzskats -

  1. attiecībās uzticība kļūst par pieradumu (cilvēkam ir labi ar to, kas viņam ir, un tāpēc ir slinkums meklēt ko citu, tāpēc uzticība kļūst par pieradumu);
  2. mīlestība ir vājuma pazīme (mīlestība neļauj cilvēkam būt individuālam un brīvam; tā rada problēmas un raizes; šķiršanās gadījumā zūd daļa sevis). 

Arī uz šiem argumentiem man ir sava atbilde -

  1. Uzticība ir forša lieta, pie pakaļas, ka tā kļūst par pieradumu; ja cilvēks uzticas otram, tad ir mazāka iespēja, ka radīsies lieki strīdi - nebūs greizsirdības, kas tos varētu izraisīt. Un pat ja ir slinkums meklēt citu, jo ir labi ar to, kas ir, kāda jēga meklēt citu? Ar šo es domāju to, ka tas ir tikai apsveicami, ka ir labi ar to, kas ir, jo tas nozīmē, ka cilvēks novērtē otru un šīs attiecības. Reti gadās tā, ka novērtē visu tad, kad tas ir, nevis tad, kad par vēlu un jau ir zudis.
  2. Kā jau iepriekš teicu, mīlestība ir tikai sajūta. Attiecības ir tās, kas neļauj būt individuālam, var izraisīt problēmas un šķiršanās gadījumā zūd daļa sevis. Ja cilvēks nevar būt individuāls, brīvs un attiecības izraisa problēmas, tad kāda velna pēc šīs attiecības vēl eksistē? Šādas attiecības ir sūdīgas, nevajag sevi mocīt ar tādām. Par šķiršanos - kā jau augstāk minēju, nav jāmīž no sāpēm un no fakta, ka viss varētu beigties. Jo beigsies tik un tā, tāpēc nav sev jāatņem iespēju par labākām sajūtām, emocijām + ir jāstrādā, lai pēc iespējas ilgāk notiktu attiecības (bet tas jau ir cits stāsts...)

Kopsavilkumā - nebaidieties un nekaunieties paņemt savu laimi no dzīves! Jo katrs ir pelnījis būt laimīgs. (īpaši tie, kuri ir ļauni - viņiem to vajag visvairāk, jo laimīgi cilvēki nav ļauni; laimīgi cilvēki ir pašpietiekami, tāpēc viņiem neprasās būt ļauniem)
  Nākamais - esmu cilvēks, kas jūt visu ar katru šūnu katrā emociju stūrītī; jūtu arī visu ļoti empātiski. Kā mazu piemēru varu ņemt to, kā apskaujos - kā pēdējo reizi un ar aizvērtām acīm. Ar "kā pēdējo reizi" es domāju to, ka cieši un stipri, bet ar aizvērtām acīm to daru, jo citādāk es nejūtu. Apskāviens ir jāsajūt; jušanai acis nevajag. Just ir laba sajūta. Tikai cilvēki baidās just. Tad man ir jautājums - kad vēl just, ja ne šajā dzīvē? Kad vēl just, ja ne tagad? Ko vēl just, ja ne ellīgas sāpes un saviļņojošu mīlestību? Dzīvē ir tik daudz lietu/sajūtu/emociju, ko just. Nebaidieties just! Dzīve piedāvā daudz vairāk un neviens nav dzīves apdalīts; cilvēki paši sevi apdala, nevis dzīve. Neapdaliet sevi!
  Man nesen jautāja: "Kā tu atrodi meitenes? Es pat Rīgā atrast nevaru." Uz šo man ir atbilde - pirmkārt, man ļoti veicas *vēl viens rēcīgais smaidiņš* Taču mans uzskats par veiksmi (kā teica Baiba Sipeniece-Gavare) - veiksme nāk pie tiem, pie kuriem ir jēga iet. Dzīve zina, ka pie manis veiksmei un iespējām ir jēga iet, jo es tās noteikti izmantošu un izmantošu racionāli/gudri. Otrkārt, viņas pašas mani atrod. Vai man ir savs šarms? Nezinu, varbūt. Vai man ir skaista seja? Nezinu, iespējams. Bet es pavisam droši zinu to, ka man viss izdodas tāpēc, jo tad, kad viņas mani atrod, es nebēgu prom, nenoslēdzos un neaizslēdzos; es ļaujos. Tāpēc varu sevi saukt par laimīgu - es ļaujos...



Novēlot jums ļauties dzīvei
~Dan

svētdiena, 2016. gada 23. oktobris

Ko es gribu vs kas man jādara.

Kā jau zināms, man šogad jābeidz izglītības iestāde. Tātad man vajag prakses vietu, uzprogrammētu kvalifikācijas darbu un noliktu kvalifikācijas eksāmenu. Tas ir skaidrs. Bet kas tālāk?
  Jau kādu nedēļu, slimojot mājās, eksistēju ar sajūtu, kas mani nelaiž prom. Iekšā cīnās "nereāli gribu" pret "tā kā vajadzētu". Šis viss notiek, kad domāju par to, ko darīt, kad koledžu pabeigšu. Manā dzīvē nekad nav bijis posma, kurā nauda ir bijusi tā, ka nevajag par to domāt. Pilnīgi saprotami, ka tagad, kad man spīd ļoti labs un progresīvs darbs, būtu tā kā cool tur strādāt arī turpmāk dzīvē. Programmēt man sanāk, viss kārtībā, es pat varbūt to darbu neienīstu, ja ikdienā strādātu - laba alga, draudzīga darba vieta, iespējas tikt tālāk pasaulē (piemēram, Las Vegasā, kur pasaules konference notiek par programmēšanas valodu, ar kuru pamatā strādā manā var būt, ka nākamajā darba vietā)...bet man sanāk arī adīt, taču es to nedaru, jo man tas nesagādā nekādu prieku. Es neesmu passionate (no angļu val. - "aizdedzies", darīt ar degsmi) par to. Es neprogrammēju ar šo degsmi. Programmēju, jo man tas ir jādara, nevis gribu to darīt. Darīt es gribu pavisam citu ko. Mūziku es gribu. Gribu būt mūzikā, tajā pasaulē. Vistuvāk manai sirdij ir tieši producēšana. Man ir draugi, kas raksta dzeju, kas raksta tekstus ritmā un rindās. Kad redzu vai dzirdu kādu no šiem veikumiem, man uzreiz parādās vīzijas, kā varētu to uztaisīt par īstu gabalu, par īstu dziesmu. Man iekšā tas deg. Šeit ir mana degsme. Kad šādi aizdegos, acu priekšā redzu, kur, ko būtu jāieliek, jāpieliek, jānoslīpē; kur kulmināciju, kur kāpinājumus vajag, kur pastiprināt, lai šo ziņojumu, kas tekstā radīts, nodotu; kādā manierē noteiktajā posmā izdziedāt, izspēlēt melodijā, lai sajūta ir ne tikai dzirdama, bet arī jūtama... Šis viss ir manī tik daudz un tik ļoti, ka nezinu, kur to likt. Tas ir vienīgais, par ko domāju.
Kad aizdomājos jau tālēs zilajās, redzu sevi kā atzītu producentu, ka strādāju studijā kopā ar jaunajiem gurķiem, palīdzot viņiem izsisties mūzikā un izteikties dziesmā. Redzu, kā mans viedoklis tiek ļoti respektēts, like, "oj, nu ja Dan tā saka, tad čista...". Redzu, kā grib ar mani strādāt, redzu, kā no manis ņem intervijas, jautā viedokļus, kritiku, sauc sēdēt žūrijā dziedāšanas konkursos, sauc vadīt auditorijai kādu iedvesmojošu lekciju... To visu acu priekšā redzu. Taču, kad atveru acis, esmu tepat un nākas attapties pie tā, kas man ir jādara, nevis pie tā, ko tiešām ar sirdi gribu.
  Mans tēvs ir pabeidzis tikai vidusskolu. Tagad viņš strādā Līvānos metālapstrādes uzņēmumā. Viņš vienmēr pratis visu ar rokām darīt. Kā teikt, zelta rokas viņam ir. Viņš prot rasēt, prot izrēķināt visu, kas un kā vajadzīgs. Darbā viņš dažkārt nostrādā astronomiskas virsstundas, jo, kad viņš ir aizdedzies, viņam rādās vīzijas, tāpēc jāspēj viss izlikt uz materiāla. Viņš dara to ar degsmi. Viņš dara to, par ko ir passionate. Es arī tā gribu. Bet nevaru to atļauties. Mierinu sevi ar domu, kas jau pasen bija pielekusi - lai darītu to, ko grib, sākumā daudz ir jādara tas, ko negrib. Šķiet, ka tā arī ir ar mani šobrīd. Tāpēc centīšos par to mazāk domāt, lai mazāk sāp, jo sākumā jābeidz koledža.

Ja jums ir izvēle darīt to, ko gribas, un darīt to, ko vajag, izvēlieties darīt sirds darbu, izglītību vai tamlīdzīgi! Lai nesanāk mocīties kā man, jo šobrīd, šķiet, man nav baigās izvēles. Lai gan izvēle ir vienmēr, bet ne vienmēr var atļauties izvēlēties to, ko gribas. Es nevaru. Novēlu jums varēt! Dariet ar sirdi.

sestdiena, 2016. gada 8. oktobris

Kad ir pakaļā un arī nav.

Pa šo laiku daudz noticis. Jutu labākos dzīves mēnešus un sliktākās dzīves minūtes. Paspēju paslīdēt (par ko man tagad jācieš, bet tā ir mana vaina, tāpēc runāt nav ko). Paraudāt, izstresoties, izdusmoties arī paspēju. Nācās arī ļoti baidīties. Par ko stāsts? Attiecībām, saprotams.
  Dažkārt padomāju, kā es izskatos no malas. Sapratu, ka mēdzu izskatīties pēc babņika (no krievu val. – brunču mednieks). Pēc 10 dienām, kad mani pameta, es jau skaitījos kopā ar citu meiteni. Labākā draudzene mēdz mani mierināt ar to, ka es nemeloju meitenēm, tāpēc neesmu babņiks; meitenes parasti pamet mani. Tik ātri sagāju kopā ar citu nevis tāpēc, jo gribu miesu blakus ķekša dēļ, bet gan tāpēc, jo es ļoti ātri laižu savā pasaulē meitenes. Tā, it kā man nebūtu nekā, ko zaudēt. Man ir. Šķiet, esmu tāds “uz visu banku spēlētājs”. Katru reizi, kad meitene no manis aiziet, viņa paņem līdzi visu mani – es jūtu aukstumu, tukšumu saules pinumā. Smadzenēs arī tukšums. Kā zombijs jūtos. Tā nu noteikti nejūtas babņiki... Tāpēc es neesmu babņiks, esmu vienkārši traks cilvēks, kas ķer iespējas un sarunājas ar dzīvi kā ar māsu.
  Es viņu zināju jau vairāk kā pirms gada. Tad viņa bija kopmīnēs, cukuru man prasīja, atceros. Atnesu par vēlu, jo pa to laiku jau bija sadabūjusi, kamēr izlasīju ziņu un atbildēju. Tomēr aizgāju uz to istabu. Fascinējoši skaistas viņas acis man šķita. Kā jau ierasts, ieslēdzu savu koķetēšanas režīmu. Viņai bija priekšstats, ka man būs zemāka balss. Par to pasmējos...
 Tajā sekundē viss šķita tik mazs un nevainīgs. Tā nu rakstījāmies, gājām ārā, iedzēru drosmei un iemeslam, lai pasauktu ārā (esmu diez gan lame (no angļu val. - zemu esošs cilvēks), tas tiesa). Pirmais skūpsts kā debesis šķita. Tagad esmu tur, ka jūtu lepnumu, turot viņas roku un ejot ielās. 
  27. datumā būs 5 mēneši. Šie mēneši negāja viegli. Galvenokārt, manis dēļ, jo es vienmēr gribu daudz. Gribu daudz, jo jūtu daudz un intensīvi. Tas mēdz nogalināt. Visgrūtākais bija šis pirmais skolas mēnesis. Ir forši, ka viņa mācās turpat, kur es. Tomēr šeit ir viņas pagātne, pirmkārt. Tiesa, mēģinu sevi mierināt ar to, ka pagātne nobijās no attāluma savulaik, bet es nenobijos, kas ir pluss manā punktu skaitā, šķiet. Otrkārt, viņa ir neatvairāma. Jauka. Siltas vibrācijas viņa izdala. Apvienojot šo ar viņas nesavtību un lielo vēlmi palīdzēt cilvēkiem, kam klāt vēl nāk viņas ļoti lielā vēlme pēc socialitātes ar citiem, rodas ļoti draudīgi apstākļi attiecībām un man. Šeit ir mans zemais pašnovērtējums, bet es vienmēr jūtu, ka neesmu nekas neaizstājams. Ka būs kāds, kas vienmēr ir labāks par mani. Kāds, kas iepatiksies viņai vairāk. Īsumā – ka es viņu pazaudēšu man nekontrolējamu apstākļu dēļ. Es pirmo reizi baidos kādu pazaudēt tik ļoti. Viņa ir tik dziļi manā esamībā, ka atļāvu sevi piekāst – iedevu otru iespēju -, jo baidījos pazaudēt. To viņa zina. Jāpiekrīt viņai, kad viņa teica, ka ar šiem vārdiem uzlieku lielu atbildību. Bet tajā pašā laikā attiecības IR atbildība. Nav, ko darīt attiecībās, ja neesi gatavs būt atbildīgs. Varbūt viņa vienkārši ir vēl jauna un traka (3 gadus jaunāka par mani). Pat, ja es neesmu nekāds pensionārs, tie 20 gadi, kas man nāks kā skaitlis pēc 6. februāra, nav daudz, šķiet, ka mazliet cita mentalitāte manī par attiecību tēmu. Bet, neskatoties ne uz ko, es negribu viņu pazaudēt. Viņa ir pirmā, ko reāli vairākas reizes apsvēru, ka gribētu apprecēt. Šis fakts man ir nozīmīgs, jo ļoti pastiprināti neatbalstu precības (filozofija – ja precas, tad šķiras, un lielāks čakars ar šķiršanos pēc tam). Pirmā, kas reāli patīk manam tēvam (viņš izteicās, ka viņa ir feina – tas ir daudz). Arī pirmā, kas tik ļoti čakarē un jāj manas smadzenes un emocijas. Tomēr arī pirmā tagadnē, kura aizmigs dienas beigās blakus man, pierādot bez vārdiem, ka neviens cits viņai nav svarīgāks par mani. Ka varu būt drošībā. Ka beidzot varu atkal mīlēt.

Jā, es tevi mīlu, Ērika. 
Neprotu citādāk, neprotu nemīlēt. 
Paldies, ka paciet mani.

 ~Your crazy Dan.

pirmdiena, 2016. gada 23. maijs

Kad saproti, ka esi idiņš, jeb 2 gadi "ārā no skapja"

  20.maijs, piektdiena, bija diena, kad oficiāli “izgāju no skapja”, tātad oficiāli visiem paziņoju, ka man patīk meitenes. Ir daudz noticis šo divu gadu laikā – no maza, nesaprātīga cilvēka es kļuvu par cilvēku, kas ir tik saprātīgs, ka saprot, kāds idiņš viņš ir.

  Galvenā lieta, ko sapratu, šķiet, ir attiecības + mīlestība. Sākumā šķita, ka mīlestība ir tad, kad nevaru nedomāt par manu ieredzēto objektu, jūku prātā, nevaru normāli funkcionēt u.c. ķermeņa un organisma reakcijas. Sapratu, ka man tā nav. Un pat iemīlēšanās tā nav. Man mīlestība ir miers. Mierīgums un stabilitāte, nepārtrauktas domas par cilvēku, bet nevis tādas haotiskas, tādas stabilas. Doma, ka, ja zaudēšu...pat pabeigt to palīgteikumu nevaru – tad ir mīlestība. Bet, kad zaudēju, saprotu, ka viņa bija/ir cilvēks, kas man bija/ir vajadzīgs, ja man jautātu “kāda, tavuprāt, ir tev piemērotākā meitene?” – tad ir mīlestība. Pirmo reizi mīlēju un pirmo reizi sapratu, cik es, kā cilvēks, varu būt liels idiņš. Tas būtu arī pusgada pieleciens – zaudēju cilvēku, kas bija simt procenti mans (tāpēc arī sapratu, ka šis cilvēks ir mans – jo zaudēju) Man pieleca. Pat sajutu to lielo pielekšanas sajūtu. Es to tik pārliecinoši varu teikt, jo sajutu lielo pielekšanu. Lai gan par vēlu pieleca. Nedrīkstēju viņu tā nogurdināt...
  No attiecībām arī sapratu, kāpēc cilvēki nestāsta nevienam, ja notiek strīdi. Ziniet, tā ir cilvēku darīšana. Strīdā ir tikai viņi divi, tāpēc nevienam tas nav jāzina. Cilvēki divatā sastrīdas, divatā to arī atrisina.
(pirms lasāt nākamo rindkopu, ieslēdziet šo
  Vēl viena lielā lieta, ko sapratu, ir tas, ka esmu slikts cilvēks attiecībās. Tāds sarežģīts un nepanesams. Pirms tam negribēju tam piekrist, jo zināju sevi – varu un gribu atdot nesavtīgi cilvēkam visu, ko vien varu. Kā mēdzu teikt: “Ņem no manis visu, ko varu dot!”. Bet attiecībās es arī kļūstu par cilvēku, kas cenšas otru pāraudzināt, it kā pilnveidot, bet tajā pašā laikā pārveidot. Tas cilvēku nogurdina, sāpina, atraida. Bet tikai tagad es saprotu, ka mīlēju viņu, neskatoties uz viņas mīnusiem, mūžīgo sūkstīšanos par dzīvi vai nepārtraukto attaisnojumu meklēšanu. Šodien es viņu redzēju. Sajutu, ka tagad man viņa iepatīkas vēl vairāk nekā pirmo reizi pirms pusgada. (tikai tagad es zinu, ka nekā nebūs, vairs nebūs....) Esmu pēdējais idiņš. Pat, ja es joprojām atceros kā vakar – sēdēju virtuvē uz tā dīvāniņa, viņa rosījās pa virtuvi tik graciozi savā vienkāršībā... (šķiet, ka mani no jauna apbur viņas vienkāršums) Kā mizoju un griezu sīpolus ar viņas brillēm uz acīm, lai sīpolu skābe acīs nekož. Kad viņa bija pamaisījusi katru ēdienu, apsēdās man klēpī. Mēs runājām par visu un neko. Viņa bija cilvēks, kas mani saprata vislabāk. Visvairāk mani pieņēma. (tagad sāku ēst čipsus, lai kamols kaklā noslīd atpakaļ) Pat viņas mamma mani pieņēma un, pirms brauca prom, teica: “Sargi viņu!”. Tagad viss, ko varu viņai atbildēt: “Piedod, es nenosargāju...” 
  Esot ar viņu, es sajutu, ka dzīve ir laba. Ka viņa ir labākā. Ka bija vērts gaidīt kopš 13 gadu vecuma. Jo es gaidīju viņu. Šobrīd valdos, raudāt gribu, jo saprotu – es zaudēju tik smagi, kā vēl nekad. Ir smagi, jo viņa taču ir pati labākā – viņa ir skaista savā vienkāršībā, viņa tik virtuozi taisa ēst, viņa tik skaisti dzied... Bet es esmu sarežģīts maitasgabals, ļoti skaisti protu pārvārīt makaronus un esmu nožēlojams muzikants..
  Atcerējos, ka uzrakstīju mazus izplūdienus par to, kas notika. Pirmais ir tas, ko uzrakstīju pirms visām attiecībām
                “Iedvesmojos no South of Nowhere. Sērijā bija tēma par pirmajām reizēm seksā jeb nevainības zaudēšanu. Man tas lika aizdomāties dziļāk un plašāk. Ko es gribu no attiecībām?Vienmēr nācis prātā romantiskais, patiesais, mūžīgais scenārijs. Tā tas ir joprojām. Man gribas meiteni, kura tā mazliet no apakšas, jo īsāka par mani, skatītos manī ar tādu īpašu skatienu, kas katru reizi teiktu: "Cik labi, ka tu man esi!" Un viņas skatienam es varētu atbildēt ar to pašu. Mierīga pēc būtības, nemeklē strīdus, netaisa intrigas. Bet jautra un "norauta" jeb traka draugu lokā. Lai ar viņu var runāt par to, kā man patīk staigāt pa mājām (cik lielā bomziskā apģērbā), un par to, kā es uztveru dzīvi. Lai viņa apliktu savas rokas man ap kaklu un atkal ieskatītos manī ar šo īpašo skatienu. Lai es varētu apķert viņu no mugurpuses un dot viņai bučas uz vaiga kamēr viņa taisa sev kafiju un es sev piparmētru tēju ar medu un citronu. Doties piedzīvojumos, rokās sadodoties. Lai viņa ievērotu un saskatītu manī to, ko ikdienā neviens cits nesaskata - manu nesavtību. Lai es justu, ka mani novērtē.Maģijas piesitienu es arī gribētu. Jo mīlestība ir maģija. Kad liekas, ka esi apburts. Apburošu - tādu es viņu gribētu. Lai viņa apbur manas ikdienā pārlieku racionālās, saspringtās smadzenes. Un lai es varētu viņai palīdzēt ar dzīvi, ja kaut kas nogājis greizi, kaut kur pazudusi vai kaut kas aptumšojies. Meiteni uz viena viļņa ar mani. Soulmate.Kur viņa ir? Vai ir tādi vārdi vai darbības, kas liktu iemīlēties manī? Nedomāju. Ar varu mīļš nekļūsi, ar varu nespēsi likt mīlēt.Un tā uz apli. Bet nu tāda dzīve, 'cause I'm a lover, not a fighter.”
Un tas bija tieši tas, ko es attiecībās gribēju, jeb tas, ko es arī dabūju.
Ir vēl viens, ko uzrakstīju, kad dabūju sev šo dievu svētību viņas vārdā. Pārlasot, joprojām saprotu, ka tikai es varu būt tik idiotisks cilvēks, kāds es esmu...
“Viņa.Kad man bija 13, iedomājos scenārijus, iedomājos, kāds cilvēks es būtu attiecībās. Tagad vispār notiek tādi scenāriji, kādus pat neiedomājos. Nu galīgi neiedomājami scenāriji. Viens no scenārijiem, ko toreiz iedomājos - es, piemēram, dodos uz veikalu un Viņa man tā starp citu iedod buču kā novēlot laimīgu ceļu. Vēl viens scenārijs, ka Viņa mani negaidīti apķer, kad, piemēram, taisu maizītes. Šis viss ir brīnums, jo viņa to nezināja, bet to izdarīja. Man ir 18 (tajā laikā vēl bija), tātad daudz kas jau bijis un tas, ko es iedomājos 13 gados, kaut kā nestrādāja. Nestrādāja, līdz satiku Viņu. Vēl iedomājos sevi kā cilvēku, kas daudz izmantos teikumu "kā lēdija teiks, tā būs" un "kā teiksi",ko papildina mans firmas jūrnieku žests. Uzmanību - brīnums! - jo tas ir tas, ko visbiežāk saku un daru. Viņa saka, ka netic brīnumiem. Bet Viņa dara brīnumus. Viņa pat runāja ar mani, izklāstīja man savu iekšieni tā, ka to nebija darījusi agrāk. Vai tas nav brīnums?
Viņa liek man justies tā, kā neviena cita nebija likusi. Un šobrīd es sev nemeloju. Pirms tam bija tā, ka zināju, ka es sev nemeloju. Bet meloja man. Taču šobrīd ne, noteikti ne. Brīnums ir tajā, ka zinu un jūtu, ka Viņa nemelo man. Kad Viņa skatās manās acīs, kad pieskaras man, es to jūtu. Dievinu to, kā Viņa tā nejauši, it kā starp citu, iedod man buču vai samīļo mani. Es jūtu, ka Viņai vajag mani. Tas bija tas, ko man dzīvē vajadzēja - lai jūtu, ka mani vajag. Vienmēr bija tā, ka ar laiku mani vienkārši nevajadzēja, manis bija par daudz. Bail teikt pārāk skaļus vārdus, bet, šķiet, vēl viens brīnums tajā, ka jūtu, ka arī Viņai vajag mani.Viņa ir parasta. Viņa rāda sevi tādu, kāda viņa ir. Agrāk domāju, ka man vajag/gribas lēdiju. Viņa lamājas kā tālo ceļu jūrnieks. Viņa ēd pēc sešiem. Viņa pīpē kā skurstenis. Neizklausās pēc lēdijas, ne? Bet Viņa ir MANA lēdija. Un tas bija tas, ko man vajadzēja, tas, ko es gribēju un gaidīju - es gaidīju MANU lēdiju. Un Viņa IR mana lēdija.Vai Viņa mani gaidīja? Es nezinu. Vai es Viņu gaidīju? Gaidīju to, ko jūtu šobrīd. To, ko jūtu, kad esmu ar Viņu, kad Viņa ir manā ikdienā. Es gaidīju savu lēdiju. Saka, ka labs nāk ar gaidīšanu. Un nāk. Pat ja nākas gaidīt gadu. Es sagaidīju.”
Joprojām mīlu...

Tā arī gribas izkliegt visai pasaulei:
 “ES VIŅU MĪLU, VELNS PARĀVIS!” 
Bet tas neko nedotu.
 Es vairs nedabūšu viņu atpakaļ.
 Tas ir beidzies. 
Zaudējums ir viss, kas man ir...

pirmdiena, 2015. gada 27. jūlijs

Meitene ar bruņurupučiem un ķiršiem jeb Brukna '15

Kā jau varēja saprast, nedēļu nebiju Leivonā. Jo bija nometne Bauskas rajonā onkoloģisko slimību skartajiem bērniem un viņu ģimenēm, kas uzveikuši visu, kas jāuzveic. To sauc par Sapņu dienu nometni. Es gan to vairāk sauktu par Brīnumu dienu nometni. Un ne tikai tāpēc, ka vienu dienu mistiskā kārtā, kad visu dienu lija, vakarā - pirms koncerta - debesis bija skaidras kā stikliņš un ārā bija ļoti silts. Bet tur bija arī Meitene.
(neieslīgšu detaļās par pašu muižu, jo esmu pārāk excited (no angļu val. - pozitīvi satraukts)
lai pastāstītu par meiteni)
  Pirmajā dienā, kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju, mana reakcija bija: "O, vecenīte!" Tas bija ar tādu domu, ka mana nedēļa divu sekunžu laikā ir sākusi būt interesanta. Pat pasveicināt normāli nesanāca, tikai kaut kāds izčukstiens, jo laikam jau tajā sekundē mani mazliet apbūra. Tā kā pirmā diena bija tikai tāda sapazīšanās un čillošana, ātri vien jau bijām lielajā jumta istabā, kur gulēja visi bērni. Izrādījās, ka viņa guļ man pretī. Kā Musiqq teiktu - sekundes rit, rit - un es jau sēdēju uz dīvāna blakus viņas guļvietai un saņēmu viņas ugly selfie (pašnofočēta bilde ar sevi, uztaisot ne-glītu seju) , jo pieķēru viņu taisot tādu. Tad es teicu, lai pastāsta savu stāstu. Detaļās neieslīgšu, bet mana atbilde bija (cenzējot) : "Velns parāvis, vecenīt..." Šķiet, tad viņa pirmo reizi iesmējās par to, ka nosaucu viņu par vecenīti. Tad viņa lūdza, lai runājam par ko citu. Uzzināju vēl nezināmu lietu - tad, kad bruņurupuči piedzimst, viņi ir pārāk maziņi un nevarīgi, lai izķepurotos no smiltīm un tiktu līdz ūdenim. Tāpēc šī meitene būtu gatava piedalīties kustībā, kas palīdzētu šiem mazuļiem izdzīvot. Tas ir jaukākais un mīļākais, kas jebkad dzirdēts. "Viņa ir pārāk jauka šai pasaulei," nodomāju. Vēl uzzināju, ka viņa streamo (kā Youtube cilvēki, bet citā interneta adresē un dzīvajā, nevis nofilmē, samontē un publicē; streamot ir grūtāk - tas bija mans pirmais secinājums) Es teicu, ka rakstu blogu. Pēc sekundes viņa jau lasīja, bet es sēdēju stresojot, jo mēs visi labi zinām, kāds ir saturs jaunākajiem rakstiem šeit. Pirmo reizi vispār redzēju dzīvu reakciju cilvēkam, kas lasa manus izrakstienus. Stresaināku situāciju padarīja tas, ka viņas sejā es redzēju visu - lielu ieinteresētību, līdzi jūtošās sarauktās uzacis un smaidu, kas droši vien bija manu īpašo izteicienu dēļ. Un papildus stresa punkti nāca klāt, jo es nezināju, ko viņa teiks un kā viņa reaģēs uz manu esamību. Bet viņa neteica neko. Teicu, ka ja viņa mani neienīst un nebaidās no manis pēc šī, tad viss ir okey. Un viņa noraidīja šādu varbūtību.
  Viņas ar mammu bija atvedušas ķiršus. Tā nu mēs sēdējām mašīnas bagāžniekā ar skatu uz dārzu, ēdām ķiršus un taisījām sacensību, aizspļaujot kauliņus tālāk un tālāk. Tā kā man padodas noskaidrot cilvēku orientāciju, nejautājot viņiem to tieši, bet izveidojot skaistu teikumu, teicu viņai: "Ja tu nebūtu straight (heteroseksuāla) , es padomātu, ka šī ir ļoti intīma un koķetīga situācija." Atbilde: "Tu nekad neko nevari zināt. Saproti kā gribi." Tas mani nonesa no kājām, nolika uz pakaļas un lāpstiņām. Mana emocija rakstiski izskatītos aptuveni šādi - sdfSDVSGVDcvsdgvv KAS TĀDS? DSSVdvdvsd PAGA, KO? vcdgvERGVDv VAI VIŅA TIKKO NOKOĶETĒJA AR MANI? sdfvsdfeFSDvdxv MAN IR CERĪBAS?! nghmtjtyYUKTJRhdfb. (vēlāk viņa sevi definēja kā cilvēku, kam vienkārši patīk personības) Un tālāk kļuva aizvien interesantāk. Sākot ar to, ka atklājām, ka esam uz viena viļņa, ka esam domubiedri un ka neesam, kā viņa dēvē pelēko masu, Cosmopolitan lasītāji. Un beidzot ar to, ka viņa prot pateikt labākās pick-up lines (koķetēšanas frāzes). Divas no tām:
-"Tev nav auksti? Žēl. Saproti kā gribi."
----
-"Man sāp visas malas. Neko nevaru pakustināt, izņemot muti. Saproti kā gribi."
----
  Un visi šie interesantumi mijas ar to, ka viņa ir nereāli skaista meitene. Tas, kā gaismas un ēnas krīt uz viņas sejas, kad saule jau iet aiz meža. Apburoši. Es pirmo reizi dzīvē redzēju meiteni, kas matu lociņu vietā izmanto paštaisītus puķu vainadziņus. Viņas mati nav gari, bet tie tik skaisti stāv un krīt. Gluži kā manas emocijas - ceļos un kūstu, ceļos un kūstu... Viņas acīs varētu pazust. Un tas mazais koķetējiens, kad viņa skatās manī, saka savu kroņa frāzi "saproti kā gribi" un paceļ vienu uzaci. Tas veids, kā viņa pamet ar galvu, aicinot mani kaut kur iet. Ar viņu kaut uz elli. Mēs ar viņu esam uz viena viļņa. Mums ir savstarpējā ķīmija. Mēs kā iņ un jaņ - viens otru papildinām. Man vajag viņu savā dzīvē, lai es saprastu, ka brīnumi notiek. Viņai mani vajag, kā viņa pati teica, lai atrastu sevi, lai papildinātu sevi un lai sajuktu prātā kopā. Es jau sajuku. Sajuka gan mans prāts, gan mana sirds. Ar savu smaidu vien viņa liek man aizmirst, ka ir tāds fizikāls lielums kā attālums. Ar savu smaidu vien viņa spēj desmit reižu sajaukt man galvu un likt man krist. Un es krītu. Jo man nav bail. Viņa ir manas drosmes motivācija. (jo kā jau zināms man ir problēmas ar drosmi) Bet es nožēloju vienu lietu. Protams, ka to, ko neizdarīju. Es nenoskūpstīju viņu tajā sekundē, kad viņa tur stāvēja ziepjainu seju pie izlietnēm. Lai saņemtu drosmi, noķertu mirkli un aizietu pie viņas, man vajadzēja saņemt rokās visas savas ķermeņa šūnas. Un es to vienalga neizdarīju. Bet vai ziniet? Man šobrīd tas tik ļoti nesāp, jo zinu - mēs vēl satiksimies.
Pateicoties viņai, man bija mazais pieleciens. Tagad es saprotu, kāpēc man visu laiku liekas, ka viņa ir tepat kaut kur blakus. Jo viņa taču ir manā sirdī. Pat ja es ne katrā sekundē spēšu viņai fiziski pieskarties, lai pārliecinātos, ka viņa ir īsta, viņa būs manā sirdī katrā no šīm sekundēm. 
Glabājiet cilvēkus savā sirdī, jo tad viņi būs jums blakus vienmēr!

Jutu, ka tad, kad skatos uz viņu, 
man pirmo reizi ir sajūta, ka 
esmu ar meiču kopā
 simtu gadu, bet es joprojām 
lepojos, ka viņa ir man 
un nevienam citam un ka es esmu 
viņai un nevienai citai. Kas tas ir?

trešdiena, 2015. gada 24. jūnijs

LGBT kanāls un siekalošanās

  Šodien skatījos daudz kanālu un video, kas ir LGBT tēmā. Tie visi ir amerikāņu vai kanādiešu radīti. Daļa no tiem bija Coming Out ("iznākšana no skapja" - savas orientācijas atklāšana pārējiem un neslēpšanās) stāsti. Cita daļa bija padomus klāstoša, vēl bija arī vienkārši izklaidējošie. Un tad es sapratu, ka man jau pasen ir tāda slēpta vēlme uztaisīt Latvijā ko tādu. Jo principā iepazīties ar varavīksnes pasauli man palīdzēja šādi video un kanāli. Bet tā kā mana dzimtā valoda ir latviešu un angļu valodas prasmes es šobrīd vēl kačāju, man dažkārt ir grūtības saprast specifiskus vārdus (īpaši kanādiešu). Tāpēc šāds kanāls varētu informēt arī citus, kuri atklājuši sevi. Un arī citiem ar tradicionālo orientāciju tas palīdzētu izprast lietu būtību. (varbūt tas mazinātu homofobisma līmeni(bet varbūt arī nē, neesmu nekāds augstāks spēks, ha lol)) Plus, tas būtu arī neliels ieskats manā dzīvē, jo es noteikti dalītos arī savā pieredzē un domās. Tikai ir viena problēma - man nav videokameras. Un taisīt tādus video ar webkameru būtu kauns augstākajā pakāpē. Jebkurā gadījumā, kad kārtīgi nobriedīšu tam, tad droši vien atradīšu arī iespējas.
17. un 18. jūnijā bija apmācības Jēkabpils jauniešu centrā. Apmācības bija parastās - par sevis pilnveidošanos, neformāli izglītojoties. Bet tajās apmācībās es ieguvu daudz vairāk, jo man pieleca kas ļoti smags un reāls.
  Man ir nu jau 18 gadi. Kādreiz domāju, ka vecie, 13-gadīgā baby dyke (cilvēks, kas tikko atklājis, ka ir ar citu orientāciju) niķi, kaut kādas bailes un iedomāti scenāriji, kas nekad nepiepildījās, ir prom. Tad es sapratu, ka nē. Pie velna un visiem citiem iedomu tēliem - nē. Atklāju, ka man ir reālas problēmas ar drosmi. Kad man iepatīkas meitene, kas, visdrīzāk, ir 90% nepieejama, kas mijas ar to, ka viņa 90% būtu tiešām tā vērta, man aizveras visas čakras. Mana drosme iestājas mīnusos. Esmu atkal tas stulbais, 13-gadīgais baby dyke, kas ne vārda pateikt nevar, kas neveikli mīņājas, kad tajā telpā ienāk šī meitene, un kas nolej savas bikses ar mērci, to uzreiz nemaz nepamanot. Kas tas par elles sātanismu manī? Man ir 18 gadi, pie visiem velniem! Tad es sapratu, ka šis ir tas, kas tiešām tiek saukts par raksturu. Un ka laikam tomēr nav bijis tik daudz pa šiem 5 krāsainības gadiem progresa, cik domāju. Plus, mani kaut kādi stulbi stereotipi, ka tas, kādā skolā mācās cilvēks (vai tā būtu ģimnāzija, koledža vai vienkārša vidusskola), nosaka to, kāds šis cilvēks ir raksturā. Like, tie, kas mācās ģimnāzijā, ir bagāti un augstprātīgi cilvēki, kas uz citiem skatās no augšas. Lai gan jāatzīst, ka pagaidām man neviens pretējo nav kā nākas pierādījis. Velns... Ko lai dara ar savu dzīvi? Jebkurā gadījumā, ceru, ka man būs vēl viena iespēja sevi parādīt no labākās puses. Šo iespēju es garām nepalaidīšu. Jābeidz siekaloties un jāsāk darīt.