Dusmīgākais raksts blogā

Šis būs ļoti dusmīgs raksts no manas puses. Ja esi kāds, kurš man piekrīt, paldies tev, mēs varbūt kādreiz to izcīnīsim kopā. Ja esi kāds, kurš man nepiekrīt, tad tev ĪPAŠI UZMANĪGI šis ir jāizlasa un ne vienu reizi vien. Piezīme – šeit būs necenzēti vārdi, kurus šajā gadījumā pat netaisos cenzēt.

  Kas tas ir? Parasto mirstīgo vārdos es skaidrotu, ka mentālā veselība un mentālās slimības ir lietas, kas notiek cilvēka galvā, kuras cilvēks nevar izkontrolēt un kuru dēļ nereti cilvēks veic destruktīvas darbības (pašnāvības mēģinājumi, graizīšanās utml.), kā arī cilvēkam ir saasinātas reakcijas uz šķietami parastām ikdienas situācijām (pēkšņas panikas lēkmes, piemēram). Latvija ir postpadomju valsts šī apzīmējuma vispretīgākajā nozīmē. Viena no pretīgajām lietām ir neticība mentālajai veselībai. Un te sākas manas dusmas…

  Sākšu ar bēdīgāko lietu - pat psihoneiroloģiskajās slimnīcās netiek nodrošināta pietiekama palīdzība. Īsumā tur ir tā, ka dod zāles, it kā pēc idejas tiek nodrošinātas vizītes ar terapeitu, bet tad, kad pacients ir ārā no slimnīcas, viņš ir tādā pašā pakaļā, kādā viņš bija, kad tur tika. Ar to es domāju to, ka pat tādās iestādēs Latvijā pacientam nemāca/nepalīdz atrast veidus, kā menedžēt savu slimību, lai viņam psihenē vairs nebūtu jāatrodas, un, manuprāt, tas ir tāpēc, jo pat tur neviens netic, ka pacientam ir īsta problēma. Tur visiem šķiet tāpat, kā šķiet Latvijas sabiedrībā – cilvēkam vienkārši trūkst uzmanības. Labrīt! Ja cilvēks var sagraizīt sevi no galvas līdz kājām un pēc tam uz jautājumu “Kas notika? Kas bija tas, kas tev lika spert tik krasu soli?” atbild ar “Es neatceros…”, tad kāds te vēl uzmanības trūkums?! Atklāšu mazu noslēpumiņu – visi tie, kuri graizās, ļoti centīgi un uzmanīgi cenšas to noslēpt, tātad arguments, ka “viņiem trūkst uzmanības”, ir, kā mēdzu teikt, pilnīgs invalīds.

  Kad es jautāju, lai man pastāsta aptuveni, kā tas ir, kad notiek aptumsums, kas liek darīt bēdīgas lietas, es saņēmu atbildi, kas man lika izveidot diez gan tuvu analoģiju – tas ir tā, kad tiek spēlēta pirmās personas (redzamas tikai rokas) datorspēle un cilvēks skatās ierakstītu video ar to, tas ir, tu redzi to, ko dara rokas, bet nevari izkontrolēt šo roku darbību. Uzmanības tātad viņiem trūkst, ja? Es pat iedomāties nevaru un bail to darīt, ja padomā, ka tas varētu notikt ar mani – panika iekšās, tikko atgājis no aptumsuma, sāpīgas un tikko sagraizītas rokas, bet blakus nav neviena un visam pa virsu vēl neticība un nosodījums…

  Man ir arī pieredze, kad lūdza palīdzību sadakterēt šīs svaigās rētas. Es trīcēju. Rokas trīcēja, bet es zināju, ka man ir jāsaņem sevi rokās, jo šajā brīdī šim cilvēkam nav neviena, kas viņam varētu palīdzēt. Īpaši jau tā dēļ, ka es biju vienīgais dzīvais objekts, kas saprata to un nenosodīja ar “tev uzmanības trūkst” argumentu priekšgalā. Pirms tam pat iedomāties nevarēju, ka to darīt man būs emocionāli grūti.

  Kādu nakti es nevarēju aizmigt. Tā kā manā dzīvē ir cilvēki, kas cieš no mentālām problēmām, es sāku domāt par to, kas notiktu, ja mani šie pazīstamie cilvēki uztaisītu pašnāvību. Secināju – 

1. uz sevi es nedusmotos, jo darīju visu, kas bija manos spēkos, lai dotu vajadzīgo atbalstu
2. tā cilvēka bērēs es teiktu runu; tā runa nebūtu nekas jauks un maigs – es nodirstu visus un jebkuru, kas bija pēdējie idiņi un pohujisti, kad tam konkrētajam cilvēkam vajadzēja palīdzību. Skarbi un ļoti aizskaroši, bet tieši un patiesi, tāpēc ne grama sirdsapziņas pārmetumu manī nebūtu.

  Kā es to visu zinu un kas mani pataisa par “tik gudru” te smuki muldēt? Mana interese. Mans ne-pohujisms. Mana empātija. Jā, es zinu, ka man nav izglītības, ka es nevaru reāli palīdzēt cilvēkiem ar to. Bet es vismaz neesmu egoistisks āpsis, tāpēc es palīdzu tā, kā varu – 

1. ja uznāk pašnāvnieciskas domas, es aicinu uzrakstīt man 
2. ar tehnoloģiju palīdzību piedāvāju skatīties kopā filmu 
3. rādu interesi par to, kā tas viss ir un ka esmu palīdzošs plecs 
4. (šo varam darīt mēs visi, starp citu) dalos informācijā un, kā mana māsa saka, internetiski (un ne tikai) rādu savu atbalstu.

Kā arī man ir bijusi situācija, kad, raudot savai tā laika otrai pusītei klēpī 5 litrus asaru, ir sajūta, ka vienkārši ir dirsā un negribas vairs šo dzīvi vilkt.

Nobeigumā aicinu visus ieslēgt smadzenes. 

Šādi cilvēki ir mums apkārt, tikai jāpārkāpj savas ego un jāatveras tam, 

ka varbūt arī ikdienā lietas notiek citādāk, smagāk un nesaprotamāk. 

Un aicinu saprast svarīgāko – 

jā, var šķist, ka ar viņiem ir “jāauklējas”, 

taču šādi cilvēki nevar vieni 

un tā nav viņu vaina.

Ielikšu jaunākos video, ko atradu sakarā ar šo –

Internetā, precīzāk, Twitter kādreiz bija konts, 

kas piederēja vienam čalim. 

Viņš tiešām arī uztaisīja pašnāvību. 

Jautājums – cik vēl jauniešiem būs jāmirst, 

lai Latvijā sāktu ticēt mentālajai veselībai 

un mentālajām problēmām?