Īstenībā tagad būtu lietderīgāk izpildīt darbu vēsturē, bet man labāk gribas izrakstīties. Pastāstīšu par pirmo nedēļu JAK un kopmītnēs.Šogad koledžā pirmo reizi datoriķi tika sadalīti tehniķos un programmētājos. Es esmu pie programmētājiem. Tagad būs pirmais jautājums - pff, a tu vispār kaut ko saproti no programmēšanas? Es atbildu - ne īpaši daudz, bet savas pacietības dēļ es izdarīšu visu. Ir vienkārši jādara.
Pirmais jeb otrais septembris bija jauks. 4. datoriķu kurss mums sagatavoja zvērestu, kurš bija jārunā visas koledžas priekšā. Es vienkārši nevarēju novaldīt smieklus un smejoties to zvērestu runāju. Kad sākām runāt, es sapratu, ka runāju visskaļāk. Ar domu "hmm, nu okey, man nav kauns visu priekšā runāt visskaļāk" es tā arī visu zvērestu norunāju visizteiksmīgāk pat caur visiem smiekliem.
Ar skolotājiem, es uzskatu, ka mums arī ir paveicies. Audzinātājs ir vienīgais krievu valodas skolotājs koledžā un nereti ar viņu ir jautri. Bet īpaši uzsvērt es vēlētos angļu valodas un latviešu valodas skolotājas. Angļu valodā mums ir viena no jaunajām skolotājām. Viņas mācīšanas pieeja ir vienkārši lieliska. Mums kursā ir džeki, kuriem ir slikti ar angļu valodas apguvi. Un pat no viņiem skolotāja cenšas izvilkt visvienkāršākos teikumus tikai, lai viņi runātu. Tas nozīmē, ka viņai tiešām rūp iemācīt bērniem priekšmetu, nevis tikai novadīt. Stundas beigās, kad jau visi bija aizgājuši, es pateicu viņai, cik viņa ir awesome. Angliski protams. Latviešu valodas skolotāja arī ir sakarīga. Pirmajā lekcijā mēs pastāstījām par sevi. Es pieminēju, ka ar latviešu valodu un literatūru man nebūs problēmu. Un protams es pieminēju Kurloviču. Pateicu, ka man bija vislieliskākā skolotāja iepriekšējā skolā un ka nevaru atrast vārdus, lai aprakstītu, cik viņa ir lieliska. Vēl es pateicu, ka rakstu blogu. Stundas beigās arī iedevu linku uz lapiņas uzrakstītu, lai viņa palasa, ja vēlas. Es ceru, ka viņa šeit iegūto informāciju par, piemēram, koledžu vai kopmītnēm neizmantos pret mani...
Nākamais sulīgais gadījums notika jau mūsu istabiņā. Kursabiedrs Dagnis (viņš ir Paulitas bijušais klasesbiedrs, vai cik maza pasaule!) gribēja nomainīt savam datoram Windows'u. Viņam nesanāca pārmest visu, kas vajadzīgs, diskā, tāpēc viņš izsvieda to disku ārā pa logu, jo disks vairs nebija lietojams. Kopš tās reizes mums no rītiem uz sienas rādās 2 varavīksnes. Par šo mēs ar Renāti tiešām iesmējām. Divas varavīksnes. Forši.
Vēlāk bija vēl viens gadījums. Kā jau iepriekš rakstīju, es baroju savu māsu kopmītnēs. Vienu dienu es savārīju pelmeņus. Paēdām, bet pelmeņi palika pāri. Un tā kā es negribēju mest ārā vai atstāt rītdienai, jo tad tie jau būtu negaršīgi, es jautāju Gintai, vai viņa nezina kādu, kam es varētu aiznest tos pelmeņus. Īsumā viss notika tā, kā var iedomāties - es skraidīju ar katliņu pa trīs stāviem no istabiņas uz istabiņu. Bet beidzās viss sekojoši - aiznesu tos pelmeņus uz istabiņu, kurā dzīvoja meitene, ar kuru mums ar Gintu pagātnē bijis kašķis. Ginta ar šo meiteni mācās vienā kursā. Īsāk sakot, tas kurss ir sašķēlies. Un Ginta nav vienīgā no kursa, kas ir "pret" šo meiteni. Lai jūs nepadomātu kaut ko nepareizi - pie tā kašķa manas vainas nav, bet sāpēja un apmeloja toreiz mani. Tātad, kad aiznesu tos pelmeņus un biju atpakaļ Gintas istabā, Ginta man uzdeva jautājumu: "Kāpēc tu dari labu tiem, kuri nekad dzīvē tev nedarīs to pašu?" Es atbildēju: "Jo es esmu labs cilvēks. Un karma atmaksās man visu, ko darīju." Uzminiet nu, kas notika nākamajā dienā. Gintas istabiņas biedrene pateica Gintai, ka viņa pabaros mani ar makaroniem. Tadāā! Karma ir šeit! Lai gan es to tik drīz negaidīju.
Kad Ginta man kopmītnēs kaut ko pasaka izdarīt, es izdaru. Piemēram, aizeju nomazgāt viņas bļodu līdz ar savu vai uztaisu kafiju viņai, kad esmu viņas istabā. Bija situācija, kad viņa man paprasīja uztaisīt viņai kafiju. Viņas krūzē bija kaut kas no vakardienas neizdzerts. Es taisījos iet izmazgāt krūzi, bet viņa un viena no istabiņas biedrenēm mani vēlējās pierunāt izliet pa logu krūzē palikušo saturu. Uz jautājumu, kāpēc es negribu to darīt, jo nekas taču nenotiks un ka dabu nepiesārņošu, jo tā ir tikai kafija, es atbildēju, ka ja to izdarīšu, es vairs nebūšu es. (un jā - pa logiem neko ārā nedrīkst mest, lai jūs nesaprastu nepareizi) Tad tā pati istabiņas biedrene secināja, ka mēs ar Gintu tiešām mistiskā kārtā esam rados, jo nekurā galā nelīdzinamies. Šo gadījumu es izstāstīju vakar Evijai. Pēc šī gadījuma es sapratu, ka bailes par to, ka koledžā es varētu zaudēt sevi vai mainīties, ir liekas. Sapratu, ka mana esamība ir pietiekami stipra, lai nekļūtu atkal par pelēko kādas sabiedrības masu. Jā, es esmu miera dvēsele tajā ekosistēmā. Un nepārstāšu būt.
