Es piesolīju, ka tad, kad man beigsies ārstēšanās, es uzrakstīšu visu sīki un smalki, kā gan tur man bija. Kopumā šim visam būs 3 daļas, jo pabiju šī pusgada laikā 3 slimnīcās. Ja es kaut ko nozīmīgu atcerēšos pēc tam, tad es pievienošu un paziņošu to visiem, atkal iemetot linku visur, kur var.Tas bija 30. janvāris. Es jau nedēļu noslimoju, bet sava raksturīgā spītīguma dēļ, kas šoreiz nāca par sliktu, nepiekritu aiziet pie ārsta. Domāju, ka tikšu uz kājām. Kā pirms tam, ziemas brīvlaikā. Temperatūru lejā dabūt nebija iespējams to visu nedēļu. Tāpēc izsauca ātros. Neko traģisku viņi nepateica. Nākamajā dienā ar ģimenes ārsta norīkojumu ar mammu gājām uz poliklīniku. Vajadzēja braukt uz Jēkabpili. Ar visām somām jau gaidījām ātrās palīdzības busiņu. Brauciena laikā es gulēju uz tām nestuvēm busiņā, jo sēdēt nebija kur. Mamma sēdēja blakus.
Jau bijām Jēkabpilī. Gaidījām pieņemšanu. Tad es jau sēdēju aiz aizkariņiem uz kaut kā, kas bija līdzīgs gultai, un gaidīju ārstu. Viņš atnāca, izpētīja mani. Pateicām, ka nedēļu temperatūra un ka ir mežonīgs klepus. Viņš bija jauks, es pat nobrīnījos. Ielika mani infekciju nodaļā kā saslimušu ar gripu. Manuprāt, tā nebija gripa. Mana limfrite vienkārši vairs nespēja cīnīties ar saaukstēšanos, tāpēc bija pastiprināti simptomi.
Tad es jau iekārtojos palātā. Palātas numurs bija 1. Vajadzēja nodot visas analīzes. Tur nebija omulīgi. Personāls likās vienmēr dusmīgs par lietām, kuras izdarīju nepareizi, lai gan nemaz nezināju kas un kā jādara. Es divas vai trīs naktis biju pie sistēmas. Tās naktis bija elle. Tās bija elles sāpes. Katetrs, kurš bija rokā, dega kā pats nelabais, jo tās divas dienas man vēl naktī bija temperatūra. Tad man vairs nebija temperatūras. Nebija arī sistēmas klāt, bet savu dzimšanas dienu es sagaidīju slimnīcā. Iepriekšējā dienā atbrauca Ginta un Lāsma. Tieši manā dzimšanas dienā atbrauca mamma. Viņa atveda sulu, šokolādes kartupelīšus. Man liekas, ka es vēl runāju pa telefonu vairākas reizes. Neatceros, kas man tieši zvanīja, bet zinu, ka no tiem cilvēkiem piezvanīja Nastja, Kurloviča un šķiet, ka arī Evija. (jau šeit parādījās, kuri ir mani īstie cilvēki, bet es, protams, vēl tad to negribēju redzēt) Es savus saldos 16 sagaidīju slimnīcā. Vairs neatceros, kā es jutos toreiz - priecīgi, bēdīgi vai tamlīdzīgi. Es visu to laiku, kad tur gulēju, jutu sarūgtinājumu par to, ka Alise neatnāca ciemos. Bet tad es jau atkal negribēju redzēt to, ka viņa vienkārši nevarēja, jo pati mājās slimoja. (pēc tam, kad arī viņu ielika tajā slimnīcā, izrādījās, ka viņa gulēja tajā pašā palātā un gultā, kurā gulēju es; šo zīmi un sakritību es vēl joprojām neizprotu)
Es visu to laiku, īpaši jau savā dzimšanas dienā, ļoti daudz domāju. Pārcilāju to vērtību skalu un cilvēku izkārtojumus manā dzīvē. Tagad saprotu, ka nebiju pie pilna saprāta, jo kā es varēju domāt, ka, piemēram, tai pašai Alisei bija pofig par mani. Ārprāts... Bet labi, ka man tik daudz kas tika iemācīts visa šī pusgada laikā.
Tad bija dažādas pārbaudes. Rentgeni, kardiogrammas, kompjūteri (tā laikam ir datortomogrāfiju, tā, caur kuru var redzēt vēzi; caur rentgenu nevar). Uz kaut kuru no pārbaudēm vajadzēja aiziet arī Gintai, lai pārliecinātos, vai viņai arī nav tas, kas ir man, jo, cik zināms, tuberkuloze, piemēram, ir arī iedzimta. Atnākot no pārbaudēm, man pateica varbūtību, ka man varētu būt tuberkuloze, jo redzēja kaut kādus aizēnojumus kompjūtera rezultātos un domāja, ka tas mežonīgais klepus ir tā dēļ. Mani aizsūtīja uz tuberkulozes provēm. Tur jau pirmās analīzes pateica, ka man nav tuberkulozes. Es runāju ar to ārsti provēs. Viņa man likās jauka. Es vēl nodomāju, ka tur strādā labi cilvēki.
Es tur iepazinos ar vienu meiteni. Viņu ielika mūsu palātā. Katrīna viņu sauca, ja nekļūdos. Viņas vecmamma māca kaut ko koledžā. Ginta atpazina to skolotāju. Ar Katrīnu mēs spēlējām kārtis, runājāmies par dažādām tēmām. Bija diezgan labi. Vēl tur bija mūzikas skolotāja un viena pensionēta skolotāja. Tad uz kādu brīdi ielika vienu jaunu meiteni, pēc tam Vācijas latvieti. Bet viņas abas ātri izrakstīja.
Mani tomēr aizsūtīja uz Sauriešu tuberkulozes slimnīcu, jo saprata, ka nekas parasts tas nav. Izbraukt vajadzēja agri...
