Šodien atkal biju skolā. Cik labi, ka aizgāju uz latviešu valodām. Rakstījām
cipa eksāmena domrakstu. Man sanāca šis (mamma un mammas māsa raudāja) -
Pusotrs mēnesis pagājis. Es atkal sēžu solā. Slimnīcas man atvērušas acis. Izmainījušas mani.
Pusotra mēneša laikā simt un vienu reizi nācies pārcilāt un pārskatīt savu vērtību skalu. Tā jau ir - ar cilvēku ir jānotiek kam grandiozam, kam tādam, kas izsistu viņu no sliedēm, lai cilvēks sāktu pārdomāt dzīvi. Šoreiz vairākkārt pārdomāju, kurus cilvēkus vajadzētu atstāt un kurus vajadzētu izraidīt no dzīves, nolikt piektajā plānā. Un tad man pateica manu diagnozi. Un tad es pārdomāju, nevajag man iespringt par plānu sadalījumiem un par cilvēkiem. Nevajag turēt ļaunu prātu, dusmoties vai apvainoties. Vēža šūnai patīk tās lietas, tāpēc iztīrīju sevi no šīm lietām. Ja es nesaslimtu ar tādu slimību, es piedotu Alisei? It kā jau nav ko piedot, bet nenovērtēta cilvēka apvainojums manī bija. Uzskatu, ka tieši šī lieta bija pēdējais piliens šūnai un tā izdomāja iedzīvoties manī. Es viņai piezvanīju un piedevu.
Vērtība ar nosaukumu "ģimene" ir pakāpusies par soli augstāk manā skalā. Un atkal jautājums - vai manas attiecības ar mammu būtu kļuvušas labākas, ja nebūtu slimības? Stulbi atzīt, bet atbilde ir nē. Un vēl stulbāk ir tas, ka izrādās mana mamma nav nemaz tā vakarējā, kā likās. Es pat mīlu savu mammu. Pirms pusotra slimnīcu mēneša es pat uzrakstīt nevarētu šādu teikumu.
Es. Šī vērtība beidzot ir iekļauta manas vērtību skalas trijniekā. Kāpēc es saslimu? Tāpēc, ka man beidzot vajadzēja sākt domāt arī par sevi. Es tik ļoti sevi nomocīju, savu dvēseli, ka liktenis izdomāja atvērt man acis ar brutālu paņēmienu. Jo citādāk jau nesaprotu, kā tikai ar brutāliem paņēmieniem. Man pielec ar vienu reizi, bet tai reizei jābūt brutālai.
Mans rokraksts ir kļuvis glītāks. Mistika. Tagad zinu, kā man pietrūka dzīvē un dvēselē visvairāk. Kārtība bija tas, kas man vajadzīgs. Tagad esmu kārtībā. Un atkal stulbi atzīt to, ka man vajadzēja saslimt, lai es sāktu kaut ko saprast dzīvē. Eh, kāpēc gan, saslimstot ar iesnām, nevar saprast dzīvi...
Tāds nu ir cilvēks. Tāds nu viņš ir iekodēts. Novēlu tautai saprast lietas laikus un bez brutāliem paņēmieniem!
Es baidījos mainīties. Tagad pateicos liktenim par to, kas notiek ar mani. Es mainījos, bet tikai uz labo pusi. Nesapratu, ka ja mainīšos par labu sev, es mainīšos par labu arī citiem. Beidzot sapratu.
