Notika man divi pielecieni pa šo laiku. Tagad, kad visu saprotu, es atčoknos, ka tie abi bija saistīti.Pirms dažām dienām es izgāju ārā ar Egitu. Es jau kādu laiciņu, apmēram 2 nedēļas, jutu sevī debilismu un prāta izkūkošanu, ka tajā dienā sapratu to stāvokli - tas bija tā, it kā mani dauzītu divas nedēļas.
Es savu esamību iedomājos kā betona kluci, kurš stāv gaisā. Var nokrist zemāk un var uzrāpties pie kāda cita augstāk. Ar mani notika otrais, saplēsu šortus un nobrāzu roku. Un nokrist var no tā kluča tikai tad, ja tevi dauza vai tev paslīd kāja. Mani dauzīja un es laikā neatčoknījos, tāpēc nokritu. Lai saprotamāk - tā dauzīšanas sajūta izpaužas tā, ka tu ar pilnu un skaidru saprātu saproti, ka dari kaut kādus idiotismus līdzi ar citiem, dari ko tādu, kas tu nepavisam neesi. Tas ir tā, kā sparings viens pret visiem. Un tas viss ekšens notiek uz kluča. Pēc šī raunda tu jau pie sava kluča turies tikai ar vienu roku un tad pa īstam saproti, cik liela jau ir iespēja, ka tūlīt vairs nebūs tev nekāda kluča un tūlīt nokritīsi. Te man sākās otrais pieleciens. Tā ringa laikā man bija sabriedusi tik milzīga nekārtība ar Eviju, ka istabā atkal drēbes bija nekārtīgas un ka tā viena roka jau vairs neturēja mani. Un es nokritu. Šodien es nokritu, iznākums - jānes šorti pie omītes, jādezinficē nobrāztā roka un, protams, pirmo reizi jāraud Evijas priekšā, jo visu salaidu tik tālu, kamēr dauzīja mani. Nekārtība tajā ziņā, ka tik jau nu daudz es kādu savu mūžu nepiekāsu kā Eviju. Viņa manā labā tik daudz darījusi, izglābusi Jāņus utt. Un tieši šodien es līdz galam un pa īstam sapratu, kāpēc Oasis - Wonderwall ir mūsu dziesma. "Maybe you'll be the one that saves me". Un Evija mani izglāba. Atkal. Nu man vairs nav vēlmes viņu piekāst. Kad tu esi līdz galam nokritis no kluča, tad tikai vari saprast lietas. Es sapratu, tāpēc kopš šodienas es tiešām centīšos. Es jums apsolu. (ja apsolīšu sev, ne velna neizdarīšu, es jau zinu sevi)
Taču, lai nerastos pārpratumi sakarā ar maniem mazajiem jaukajiem - es nenožēloju neko no, piemēram, Ubaglīča svētkiem. Tas viss bija forši, jūs visi esat forši, bet tāda lieta, ka es neesmu tas cilvēks, kam būtu jātusē ar jums, lai gan ar jums ir baigi forši. Kādu momentu garāmskrienot kādā pasākumā, jā, okey, bet mana dvēsele ir cits kas. Un ja ar dvēseli nesadarbojies, tad sanāk rings, dauzīšana, nokrišana no kluča un mīļāko, pat varētu teikt, vienīgo šortu saplēšana. Tāpēc atcerieties, mani mazie, jūs ESAT forši! :) (tas attiecas arī uz citiem maniem, kuri nav mazie, nu jūs mani sapratāt, jaukie)
Novēlu nenokrist no sava kluča un ceru, ka ar šo manu izrakstienu jūs mācību pūrā varēsiet ierakstīt vēl vienu mācībiņu. Lai veicas!
P.s. Tikai es varu aiziet 1:30 dušā un atcerēties, ka jāpieraksta "p.s".
Tad, kad es Egitai pateicu par savu kluča dzīves skaidrojumu, viņa pateica, ka runāju filozofiski. Man gan tā nelikās. Jo ir tāda lieta - lai saprastu lietu, vajag to noformulēt ar ikdienas lietām vai sev labi saprotamām asociācijām, jo tikai skaidri noformulētas lietas var sākt risināt. Kāpēc bieži mēs nesaprotam, kas notiek? Jo lieta ir neskaidri noformulēta. Tātad kroņa teikums jūsu mācību vācelītē - lai sāktu risināt lietu, noformulē to skaidri un ķeries pie lietas! Un tad viss izdosies.
