svētdiena, 2016. gada 23. oktobris

Ko es gribu vs kas man jādara.

Kā jau zināms, man šogad jābeidz izglītības iestāde. Tātad man vajag prakses vietu, uzprogrammētu kvalifikācijas darbu un noliktu kvalifikācijas eksāmenu. Tas ir skaidrs. Bet kas tālāk?
  Jau kādu nedēļu, slimojot mājās, eksistēju ar sajūtu, kas mani nelaiž prom. Iekšā cīnās "nereāli gribu" pret "tā kā vajadzētu". Šis viss notiek, kad domāju par to, ko darīt, kad koledžu pabeigšu. Manā dzīvē nekad nav bijis posma, kurā nauda ir bijusi tā, ka nevajag par to domāt. Pilnīgi saprotami, ka tagad, kad man spīd ļoti labs un progresīvs darbs, būtu tā kā cool tur strādāt arī turpmāk dzīvē. Programmēt man sanāk, viss kārtībā, es pat varbūt to darbu neienīstu, ja ikdienā strādātu - laba alga, draudzīga darba vieta, iespējas tikt tālāk pasaulē (piemēram, Las Vegasā, kur pasaules konference notiek par programmēšanas valodu, ar kuru pamatā strādā manā var būt, ka nākamajā darba vietā)...bet man sanāk arī adīt, taču es to nedaru, jo man tas nesagādā nekādu prieku. Es neesmu passionate (no angļu val. - "aizdedzies", darīt ar degsmi) par to. Es neprogrammēju ar šo degsmi. Programmēju, jo man tas ir jādara, nevis gribu to darīt. Darīt es gribu pavisam citu ko. Mūziku es gribu. Gribu būt mūzikā, tajā pasaulē. Vistuvāk manai sirdij ir tieši producēšana. Man ir draugi, kas raksta dzeju, kas raksta tekstus ritmā un rindās. Kad redzu vai dzirdu kādu no šiem veikumiem, man uzreiz parādās vīzijas, kā varētu to uztaisīt par īstu gabalu, par īstu dziesmu. Man iekšā tas deg. Šeit ir mana degsme. Kad šādi aizdegos, acu priekšā redzu, kur, ko būtu jāieliek, jāpieliek, jānoslīpē; kur kulmināciju, kur kāpinājumus vajag, kur pastiprināt, lai šo ziņojumu, kas tekstā radīts, nodotu; kādā manierē noteiktajā posmā izdziedāt, izspēlēt melodijā, lai sajūta ir ne tikai dzirdama, bet arī jūtama... Šis viss ir manī tik daudz un tik ļoti, ka nezinu, kur to likt. Tas ir vienīgais, par ko domāju.
Kad aizdomājos jau tālēs zilajās, redzu sevi kā atzītu producentu, ka strādāju studijā kopā ar jaunajiem gurķiem, palīdzot viņiem izsisties mūzikā un izteikties dziesmā. Redzu, kā mans viedoklis tiek ļoti respektēts, like, "oj, nu ja Dan tā saka, tad čista...". Redzu, kā grib ar mani strādāt, redzu, kā no manis ņem intervijas, jautā viedokļus, kritiku, sauc sēdēt žūrijā dziedāšanas konkursos, sauc vadīt auditorijai kādu iedvesmojošu lekciju... To visu acu priekšā redzu. Taču, kad atveru acis, esmu tepat un nākas attapties pie tā, kas man ir jādara, nevis pie tā, ko tiešām ar sirdi gribu.
  Mans tēvs ir pabeidzis tikai vidusskolu. Tagad viņš strādā Līvānos metālapstrādes uzņēmumā. Viņš vienmēr pratis visu ar rokām darīt. Kā teikt, zelta rokas viņam ir. Viņš prot rasēt, prot izrēķināt visu, kas un kā vajadzīgs. Darbā viņš dažkārt nostrādā astronomiskas virsstundas, jo, kad viņš ir aizdedzies, viņam rādās vīzijas, tāpēc jāspēj viss izlikt uz materiāla. Viņš dara to ar degsmi. Viņš dara to, par ko ir passionate. Es arī tā gribu. Bet nevaru to atļauties. Mierinu sevi ar domu, kas jau pasen bija pielekusi - lai darītu to, ko grib, sākumā daudz ir jādara tas, ko negrib. Šķiet, ka tā arī ir ar mani šobrīd. Tāpēc centīšos par to mazāk domāt, lai mazāk sāp, jo sākumā jābeidz koledža.

Ja jums ir izvēle darīt to, ko gribas, un darīt to, ko vajag, izvēlieties darīt sirds darbu, izglītību vai tamlīdzīgi! Lai nesanāk mocīties kā man, jo šobrīd, šķiet, man nav baigās izvēles. Lai gan izvēle ir vienmēr, bet ne vienmēr var atļauties izvēlēties to, ko gribas. Es nevaru. Novēlu jums varēt! Dariet ar sirdi.

sestdiena, 2016. gada 8. oktobris

Kad ir pakaļā un arī nav.

Pa šo laiku daudz noticis. Jutu labākos dzīves mēnešus un sliktākās dzīves minūtes. Paspēju paslīdēt (par ko man tagad jācieš, bet tā ir mana vaina, tāpēc runāt nav ko). Paraudāt, izstresoties, izdusmoties arī paspēju. Nācās arī ļoti baidīties. Par ko stāsts? Attiecībām, saprotams.
  Dažkārt padomāju, kā es izskatos no malas. Sapratu, ka mēdzu izskatīties pēc babņika (no krievu val. – brunču mednieks). Pēc 10 dienām, kad mani pameta, es jau skaitījos kopā ar citu meiteni. Labākā draudzene mēdz mani mierināt ar to, ka es nemeloju meitenēm, tāpēc neesmu babņiks; meitenes parasti pamet mani. Tik ātri sagāju kopā ar citu nevis tāpēc, jo gribu miesu blakus ķekša dēļ, bet gan tāpēc, jo es ļoti ātri laižu savā pasaulē meitenes. Tā, it kā man nebūtu nekā, ko zaudēt. Man ir. Šķiet, esmu tāds “uz visu banku spēlētājs”. Katru reizi, kad meitene no manis aiziet, viņa paņem līdzi visu mani – es jūtu aukstumu, tukšumu saules pinumā. Smadzenēs arī tukšums. Kā zombijs jūtos. Tā nu noteikti nejūtas babņiki... Tāpēc es neesmu babņiks, esmu vienkārši traks cilvēks, kas ķer iespējas un sarunājas ar dzīvi kā ar māsu.
  Es viņu zināju jau vairāk kā pirms gada. Tad viņa bija kopmīnēs, cukuru man prasīja, atceros. Atnesu par vēlu, jo pa to laiku jau bija sadabūjusi, kamēr izlasīju ziņu un atbildēju. Tomēr aizgāju uz to istabu. Fascinējoši skaistas viņas acis man šķita. Kā jau ierasts, ieslēdzu savu koķetēšanas režīmu. Viņai bija priekšstats, ka man būs zemāka balss. Par to pasmējos...
 Tajā sekundē viss šķita tik mazs un nevainīgs. Tā nu rakstījāmies, gājām ārā, iedzēru drosmei un iemeslam, lai pasauktu ārā (esmu diez gan lame (no angļu val. - zemu esošs cilvēks), tas tiesa). Pirmais skūpsts kā debesis šķita. Tagad esmu tur, ka jūtu lepnumu, turot viņas roku un ejot ielās. 
  27. datumā būs 5 mēneši. Šie mēneši negāja viegli. Galvenokārt, manis dēļ, jo es vienmēr gribu daudz. Gribu daudz, jo jūtu daudz un intensīvi. Tas mēdz nogalināt. Visgrūtākais bija šis pirmais skolas mēnesis. Ir forši, ka viņa mācās turpat, kur es. Tomēr šeit ir viņas pagātne, pirmkārt. Tiesa, mēģinu sevi mierināt ar to, ka pagātne nobijās no attāluma savulaik, bet es nenobijos, kas ir pluss manā punktu skaitā, šķiet. Otrkārt, viņa ir neatvairāma. Jauka. Siltas vibrācijas viņa izdala. Apvienojot šo ar viņas nesavtību un lielo vēlmi palīdzēt cilvēkiem, kam klāt vēl nāk viņas ļoti lielā vēlme pēc socialitātes ar citiem, rodas ļoti draudīgi apstākļi attiecībām un man. Šeit ir mans zemais pašnovērtējums, bet es vienmēr jūtu, ka neesmu nekas neaizstājams. Ka būs kāds, kas vienmēr ir labāks par mani. Kāds, kas iepatiksies viņai vairāk. Īsumā – ka es viņu pazaudēšu man nekontrolējamu apstākļu dēļ. Es pirmo reizi baidos kādu pazaudēt tik ļoti. Viņa ir tik dziļi manā esamībā, ka atļāvu sevi piekāst – iedevu otru iespēju -, jo baidījos pazaudēt. To viņa zina. Jāpiekrīt viņai, kad viņa teica, ka ar šiem vārdiem uzlieku lielu atbildību. Bet tajā pašā laikā attiecības IR atbildība. Nav, ko darīt attiecībās, ja neesi gatavs būt atbildīgs. Varbūt viņa vienkārši ir vēl jauna un traka (3 gadus jaunāka par mani). Pat, ja es neesmu nekāds pensionārs, tie 20 gadi, kas man nāks kā skaitlis pēc 6. februāra, nav daudz, šķiet, ka mazliet cita mentalitāte manī par attiecību tēmu. Bet, neskatoties ne uz ko, es negribu viņu pazaudēt. Viņa ir pirmā, ko reāli vairākas reizes apsvēru, ka gribētu apprecēt. Šis fakts man ir nozīmīgs, jo ļoti pastiprināti neatbalstu precības (filozofija – ja precas, tad šķiras, un lielāks čakars ar šķiršanos pēc tam). Pirmā, kas reāli patīk manam tēvam (viņš izteicās, ka viņa ir feina – tas ir daudz). Arī pirmā, kas tik ļoti čakarē un jāj manas smadzenes un emocijas. Tomēr arī pirmā tagadnē, kura aizmigs dienas beigās blakus man, pierādot bez vārdiem, ka neviens cits viņai nav svarīgāks par mani. Ka varu būt drošībā. Ka beidzot varu atkal mīlēt.

Jā, es tevi mīlu, Ērika. 
Neprotu citādāk, neprotu nemīlēt. 
Paldies, ka paciet mani.

 ~Your crazy Dan.

pirmdiena, 2016. gada 23. maijs

Kad saproti, ka esi idiņš, jeb 2 gadi "ārā no skapja"

  20.maijs, piektdiena, bija diena, kad oficiāli “izgāju no skapja”, tātad oficiāli visiem paziņoju, ka man patīk meitenes. Ir daudz noticis šo divu gadu laikā – no maza, nesaprātīga cilvēka es kļuvu par cilvēku, kas ir tik saprātīgs, ka saprot, kāds idiņš viņš ir.

  Galvenā lieta, ko sapratu, šķiet, ir attiecības + mīlestība. Sākumā šķita, ka mīlestība ir tad, kad nevaru nedomāt par manu ieredzēto objektu, jūku prātā, nevaru normāli funkcionēt u.c. ķermeņa un organisma reakcijas. Sapratu, ka man tā nav. Un pat iemīlēšanās tā nav. Man mīlestība ir miers. Mierīgums un stabilitāte, nepārtrauktas domas par cilvēku, bet nevis tādas haotiskas, tādas stabilas. Doma, ka, ja zaudēšu...pat pabeigt to palīgteikumu nevaru – tad ir mīlestība. Bet, kad zaudēju, saprotu, ka viņa bija/ir cilvēks, kas man bija/ir vajadzīgs, ja man jautātu “kāda, tavuprāt, ir tev piemērotākā meitene?” – tad ir mīlestība. Pirmo reizi mīlēju un pirmo reizi sapratu, cik es, kā cilvēks, varu būt liels idiņš. Tas būtu arī pusgada pieleciens – zaudēju cilvēku, kas bija simt procenti mans (tāpēc arī sapratu, ka šis cilvēks ir mans – jo zaudēju) Man pieleca. Pat sajutu to lielo pielekšanas sajūtu. Es to tik pārliecinoši varu teikt, jo sajutu lielo pielekšanu. Lai gan par vēlu pieleca. Nedrīkstēju viņu tā nogurdināt...
  No attiecībām arī sapratu, kāpēc cilvēki nestāsta nevienam, ja notiek strīdi. Ziniet, tā ir cilvēku darīšana. Strīdā ir tikai viņi divi, tāpēc nevienam tas nav jāzina. Cilvēki divatā sastrīdas, divatā to arī atrisina.
(pirms lasāt nākamo rindkopu, ieslēdziet šo
  Vēl viena lielā lieta, ko sapratu, ir tas, ka esmu slikts cilvēks attiecībās. Tāds sarežģīts un nepanesams. Pirms tam negribēju tam piekrist, jo zināju sevi – varu un gribu atdot nesavtīgi cilvēkam visu, ko vien varu. Kā mēdzu teikt: “Ņem no manis visu, ko varu dot!”. Bet attiecībās es arī kļūstu par cilvēku, kas cenšas otru pāraudzināt, it kā pilnveidot, bet tajā pašā laikā pārveidot. Tas cilvēku nogurdina, sāpina, atraida. Bet tikai tagad es saprotu, ka mīlēju viņu, neskatoties uz viņas mīnusiem, mūžīgo sūkstīšanos par dzīvi vai nepārtraukto attaisnojumu meklēšanu. Šodien es viņu redzēju. Sajutu, ka tagad man viņa iepatīkas vēl vairāk nekā pirmo reizi pirms pusgada. (tikai tagad es zinu, ka nekā nebūs, vairs nebūs....) Esmu pēdējais idiņš. Pat, ja es joprojām atceros kā vakar – sēdēju virtuvē uz tā dīvāniņa, viņa rosījās pa virtuvi tik graciozi savā vienkāršībā... (šķiet, ka mani no jauna apbur viņas vienkāršums) Kā mizoju un griezu sīpolus ar viņas brillēm uz acīm, lai sīpolu skābe acīs nekož. Kad viņa bija pamaisījusi katru ēdienu, apsēdās man klēpī. Mēs runājām par visu un neko. Viņa bija cilvēks, kas mani saprata vislabāk. Visvairāk mani pieņēma. (tagad sāku ēst čipsus, lai kamols kaklā noslīd atpakaļ) Pat viņas mamma mani pieņēma un, pirms brauca prom, teica: “Sargi viņu!”. Tagad viss, ko varu viņai atbildēt: “Piedod, es nenosargāju...” 
  Esot ar viņu, es sajutu, ka dzīve ir laba. Ka viņa ir labākā. Ka bija vērts gaidīt kopš 13 gadu vecuma. Jo es gaidīju viņu. Šobrīd valdos, raudāt gribu, jo saprotu – es zaudēju tik smagi, kā vēl nekad. Ir smagi, jo viņa taču ir pati labākā – viņa ir skaista savā vienkāršībā, viņa tik virtuozi taisa ēst, viņa tik skaisti dzied... Bet es esmu sarežģīts maitasgabals, ļoti skaisti protu pārvārīt makaronus un esmu nožēlojams muzikants..
  Atcerējos, ka uzrakstīju mazus izplūdienus par to, kas notika. Pirmais ir tas, ko uzrakstīju pirms visām attiecībām
                “Iedvesmojos no South of Nowhere. Sērijā bija tēma par pirmajām reizēm seksā jeb nevainības zaudēšanu. Man tas lika aizdomāties dziļāk un plašāk. Ko es gribu no attiecībām?Vienmēr nācis prātā romantiskais, patiesais, mūžīgais scenārijs. Tā tas ir joprojām. Man gribas meiteni, kura tā mazliet no apakšas, jo īsāka par mani, skatītos manī ar tādu īpašu skatienu, kas katru reizi teiktu: "Cik labi, ka tu man esi!" Un viņas skatienam es varētu atbildēt ar to pašu. Mierīga pēc būtības, nemeklē strīdus, netaisa intrigas. Bet jautra un "norauta" jeb traka draugu lokā. Lai ar viņu var runāt par to, kā man patīk staigāt pa mājām (cik lielā bomziskā apģērbā), un par to, kā es uztveru dzīvi. Lai viņa apliktu savas rokas man ap kaklu un atkal ieskatītos manī ar šo īpašo skatienu. Lai es varētu apķert viņu no mugurpuses un dot viņai bučas uz vaiga kamēr viņa taisa sev kafiju un es sev piparmētru tēju ar medu un citronu. Doties piedzīvojumos, rokās sadodoties. Lai viņa ievērotu un saskatītu manī to, ko ikdienā neviens cits nesaskata - manu nesavtību. Lai es justu, ka mani novērtē.Maģijas piesitienu es arī gribētu. Jo mīlestība ir maģija. Kad liekas, ka esi apburts. Apburošu - tādu es viņu gribētu. Lai viņa apbur manas ikdienā pārlieku racionālās, saspringtās smadzenes. Un lai es varētu viņai palīdzēt ar dzīvi, ja kaut kas nogājis greizi, kaut kur pazudusi vai kaut kas aptumšojies. Meiteni uz viena viļņa ar mani. Soulmate.Kur viņa ir? Vai ir tādi vārdi vai darbības, kas liktu iemīlēties manī? Nedomāju. Ar varu mīļš nekļūsi, ar varu nespēsi likt mīlēt.Un tā uz apli. Bet nu tāda dzīve, 'cause I'm a lover, not a fighter.”
Un tas bija tieši tas, ko es attiecībās gribēju, jeb tas, ko es arī dabūju.
Ir vēl viens, ko uzrakstīju, kad dabūju sev šo dievu svētību viņas vārdā. Pārlasot, joprojām saprotu, ka tikai es varu būt tik idiotisks cilvēks, kāds es esmu...
“Viņa.Kad man bija 13, iedomājos scenārijus, iedomājos, kāds cilvēks es būtu attiecībās. Tagad vispār notiek tādi scenāriji, kādus pat neiedomājos. Nu galīgi neiedomājami scenāriji. Viens no scenārijiem, ko toreiz iedomājos - es, piemēram, dodos uz veikalu un Viņa man tā starp citu iedod buču kā novēlot laimīgu ceļu. Vēl viens scenārijs, ka Viņa mani negaidīti apķer, kad, piemēram, taisu maizītes. Šis viss ir brīnums, jo viņa to nezināja, bet to izdarīja. Man ir 18 (tajā laikā vēl bija), tātad daudz kas jau bijis un tas, ko es iedomājos 13 gados, kaut kā nestrādāja. Nestrādāja, līdz satiku Viņu. Vēl iedomājos sevi kā cilvēku, kas daudz izmantos teikumu "kā lēdija teiks, tā būs" un "kā teiksi",ko papildina mans firmas jūrnieku žests. Uzmanību - brīnums! - jo tas ir tas, ko visbiežāk saku un daru. Viņa saka, ka netic brīnumiem. Bet Viņa dara brīnumus. Viņa pat runāja ar mani, izklāstīja man savu iekšieni tā, ka to nebija darījusi agrāk. Vai tas nav brīnums?
Viņa liek man justies tā, kā neviena cita nebija likusi. Un šobrīd es sev nemeloju. Pirms tam bija tā, ka zināju, ka es sev nemeloju. Bet meloja man. Taču šobrīd ne, noteikti ne. Brīnums ir tajā, ka zinu un jūtu, ka Viņa nemelo man. Kad Viņa skatās manās acīs, kad pieskaras man, es to jūtu. Dievinu to, kā Viņa tā nejauši, it kā starp citu, iedod man buču vai samīļo mani. Es jūtu, ka Viņai vajag mani. Tas bija tas, ko man dzīvē vajadzēja - lai jūtu, ka mani vajag. Vienmēr bija tā, ka ar laiku mani vienkārši nevajadzēja, manis bija par daudz. Bail teikt pārāk skaļus vārdus, bet, šķiet, vēl viens brīnums tajā, ka jūtu, ka arī Viņai vajag mani.Viņa ir parasta. Viņa rāda sevi tādu, kāda viņa ir. Agrāk domāju, ka man vajag/gribas lēdiju. Viņa lamājas kā tālo ceļu jūrnieks. Viņa ēd pēc sešiem. Viņa pīpē kā skurstenis. Neizklausās pēc lēdijas, ne? Bet Viņa ir MANA lēdija. Un tas bija tas, ko man vajadzēja, tas, ko es gribēju un gaidīju - es gaidīju MANU lēdiju. Un Viņa IR mana lēdija.Vai Viņa mani gaidīja? Es nezinu. Vai es Viņu gaidīju? Gaidīju to, ko jūtu šobrīd. To, ko jūtu, kad esmu ar Viņu, kad Viņa ir manā ikdienā. Es gaidīju savu lēdiju. Saka, ka labs nāk ar gaidīšanu. Un nāk. Pat ja nākas gaidīt gadu. Es sagaidīju.”
Joprojām mīlu...

Tā arī gribas izkliegt visai pasaulei:
 “ES VIŅU MĪLU, VELNS PARĀVIS!” 
Bet tas neko nedotu.
 Es vairs nedabūšu viņu atpakaļ.
 Tas ir beidzies. 
Zaudējums ir viss, kas man ir...