svētdiena, 2015. gada 15. marts

Pa-seju-ar-prožektoru pieleciens.

Ir noticis daudz. Gads sācies lieliski un tā arī turpinājies. Bet visu pēc kārtas.
  Uz Līvāniem braucu reti, jo man beidzot ir iemesls palikt - Viņa. Bet šodiena bija tā diena, kad mazliet nožēloju, ka nebraucu biežāk. Jo šodien pie manis atnāca atgādinājums, ka man ir paši labākie draugi. Evija. Man viņas pietrūkst, es sapratu. Viņa ir viena no pozitīvajām gaismām manā dzīvē, kas palīdzēja man kļūt par labu cilvēku. Sagribējās šodien rakstīt, jo izlasīju viņas izplūdienu. (šeit /viņai raksturīgā runātgribēšana, bet ir vērts izlasīt līdz galam/ - https://www.draugiem.lv/o-ou/blog/?p=13045187 ) Šādās reizēs es saprotu, ka man ellīgi pietrūkst viņas istabas, tējas un mūsu divvientulības līdz pāri pusnaktij, kad runājam par visu un neko; kad nāk miegs, bet iet prom negribas. Un šādās reizēs es saprotu arī to, ka manā dzīvē ir cilvēki, ko es saucu par īstiem, patiesiem un draugiem uz mūžu. Pat ja viņi ir, kā vecais, nodrāztais teiciens vēsta, kā zvaigznes - katru dienu viņus neredzu, bet es zinu, ka viņi ir. Piezvaniet saviem Zvaigžņu Draugiem biežāk! (un viņa man iemācīja runāt pa telefonu - es vairs nejūtu diskomfortu piezvanīt kādam, lai vienkārši apjautātos kā iet)
  Viņa. Tas bija 4. janvāris. Īsumā - 4. martā svinējām 2 mēnešus. Kā Alise man vienreiz teica: "Tev velk uz tiem mirstošajiem gulbjiem". Ar to viņa bija domājusi glābjamās dvēseles. Tur es viņai piekrītu (es vispār viņai daudz kur piekrītu). /piezīme - viņa ir atpakaļ kopmītnēs; saprotu to kā zīmi, ka vajadzēs sargeņģeli; man vai Alisei - tas jau ir jautājums.../ Un Viņai arī ir savs stāsts. Vienu dienu vienkārši gulējām gultā un Viņai bija uznācis runājamais. Viņa man pastāstīja vienu no savām sliktākajām dienām mūžā. Tas skanēja aptuveni tā - 
"Kārtējā diena, kad sastrīdējos ar māsu. Emocijas neizturēja un kā parasti vilka uz āru. Izskrēju no mājas. Ieskrēju šķūnī. Tur bija sapuvuši dēļi, netīrs, putekļains. Caur asarām izvilku savu Aso draugu (viņa rakstīja dienasgrāmatu tajā laikā; papīra nazi Viņa nosauca par Aso). Pārvilku svītru. Otru, trešo, n-to. Skatījos uz roku. Domāju - "Na*uj tas viss notiek?". Spontānā ideja mani izvazāja pa neskaitāmiem laukiem un brikšņiem. Kļuva aizvien aukstāks, tumšāks. Un sāpēm rimstoties, es jutu ārējos apstākļus. Sāku salt. Vilkos uz māju pusi. Lai cik liels aukstums, nespēju piespiest sevi ieiet atpakaļ tajā mājā (teikdama to par savām mājām). Aizklīdu atpakaļ uz to šķūni. Atradu lupatu kaudzi. Ietinos. Mēģināju aizmigt. Nesanāca. Nogulēju tur līdz trijiem vai četriem. To visu, protams, pavadīja mūzika. Lai gan tur nebija mūzikas, bet gan radio šņākoņa. Tā sajūta - tu viens pats. Neērta vieta. Tumšs, auksts. Ir vientuļi. Ne atbalsta, ne pajumtes."
Un tik ļoti mani aizkustinājis nebija neviens pa saviem pilngadības gadiem. Tas mani nosita no esamības bluķa. Īsāk sakot - man tas bija āmen. Šķiet, ka tāpēc, ka Viņa man ir tuvāka par visiem citiem, no kuriem ir dzirdēti šāda veida stāsti. Jebkurā gadījumā - tas mani iespaidoja. Vai iespaidos lasītāju šobrīd, nevaru pateikt. Bet ceru, ka Viņas stāsts palīdzēs kādam, kas cieš no tāda veida problēmām, saprast, ka viss beigās būs labi. Un tiem, kurus neskar šīs problēmas - esiet iejūtīgāki! Jo jūs nevarat zināt cita stāstu, just cita emocijas.
  Tā nu es iepazinu Viņu tuvāk un turpinu to darīt arī tagad. Viņai ir vēlme progresēt dzīvē. Nesen es sapratu, ka arī Viņa man iemācīs daudz svarīga, ka arī es progresēšu. Sēdējām manā istabā, runājām par vispārējo pasaules problēmu - kāpēc cilvēki, kuri dzīvo dzīvi neloģiski un muļķīgi, negrib mainīties vai neredz, ka var mainīties uz labo pusi. Un Viņa pateica man teikumu, kas bija kā prožektors uz sen neatbildētu jautājumu (jo man vienkārši nekādi nepieleca, kāpēc cilvēkiem nav šīs vēlmes): "Es vienkārši esmu izaugusi līdz tam, ka gribu augt." Ja tā būtu filma, tad mana seja pēc šī būtu tuvplānā un fonā skanētu apgaismības skaņas un "aleluja" dziesma. Viņa - mazs cilvēks ar metrs piecdesmit četri augumu un mazu skillu dzīves rubīšanā - iespīdina man in da face (tieši sejā) mācību, kas man nepieleca visu manu esamības laiku. Āmen! Es ticu, ka Viņa man iemācīs vēl daudz.
  Mans novēlējums jums - izaudziet līdz tam, ka gribat augt! Iemācieties pateikt sev, ka kļūdījāties, ka darāt neforši! Tad viss dzīvē pagriezīsies pa labo pagriezienu.
Jo ikdiena ir izvēļu kopums.
Kā Alises lieliskā māte pateica: 
"Tev vienmēr ir izvēle."
Jums ir.