Tās beigas. II daļa, Saurieši.

Šodien luste uzrakstīt par nākamo pieturas punktu mana pusgada laikā. Citādāk baigi sasolīju un tā arī neko nepublicēju tālāk.

  Nākamā vieta, uz kuru devos, bija Sauriešu tuberkulozes centrs. Tur bija gan bērnu, gan pieaugušo nodaļa. Bērnu nodaļa atradās citā mājā. Mani ielika vienā istabā ar vienu meiteni, kura bija ļoti klusa, noslēgta sevī un maz runāja. Man bija vienalga, jo es gandrīz ar visiem varu sadzīvot. Baroja tur 5 reizes dienā. Es nekad līdz šim neēdu tik daudz, kā tur. Viņiem bija arī savi noteikumi, kā gultai ir jābūt saklātai un istabiņai (jo tur nebija kā slimnīcā, tur bija mājīgi) sakārtotai. Es pirmo rītu biju ne tā sakārtoju gultu, dabūju rājienu. Dusmojos uz savu jauno istabas biedreni, ka viņa man nepateica, kā ir jāklāj gulta. Es vēlāk to nožēloju, pastāstīšu pēc tam, kāpēc.
 Ikdienā es tur ļoti daudz žurnālu lasīju, klausījos mūziku. Es arī biju klusā radība tur. Pēc tam sāku skatīties televizoru kopā ar pārējiem. Televizors bija gaiteņa galā. Krēsli, uz kuriem sēdējām, man nelikās ērti, bet neko darīt - kaut kā jau sevi bija jāizklaidē arī citu sabiedrībā.
 Tā kā bērni tur atrodas mēnešiem, tur arī bija audzinātājas. Tika arī taisīti pasākumi. Es biju tur tieši uz Valentīndienu. Bija diezgan jauki. Tas vispār ir jauki, ka tā ir ārstniecības iestāde, bet visu cenšas izveidot mājīgi.
  Tīri medicīniski man tur tika veikta pirmā narkoze. Procesu, ko man tur veica, sauc par biopsiju. Tas ir tas, kad paņem paraugu no kāda orgāna, lai saprastu, kas tieši pacientam ir. Man viņu uztaisīja bezjēgā, kā pēc tam izrādījās, jo paņēma pārāk mazu paraugu no plaušas, tāpēc nevarēja saprast, vai man tomēr ir tuberkuloze, vai nav. Pirmo narkozi es pārcietu tīri labi. Tikai bija dīvaina sajūta, ka atgriezos no citas planētas un neko nesaprotu, jo pāris stundas no manas dzīves bija pazudušas. Bet pat bez visas bezjēdzīgās narkozes, manai ārstei jau no paša sākuma likās, ka šeit ir kāda cita tēma, nevis tuberkuloze. Un tāda tēma, kas ir BKUS 10. nodaļas cienīga. Bet man to neteica, pat nezinu, vai mammai uzreiz teica.
 Tā kā bija daudz laika domāt, es simtu reižu pārcilāju to vērtību skalu, par kuru minēju blogā, kad uzrakstīju to eksāmena domraksta treniņu. Bet tieši šeit es sapratu, ka nevajag cilvēkus iedalīt pa atrašanās vietām. Šeit es sapratu, bet rīkoties, protams, sāku tikai 10. nodaļā. Un šeit man arī pieleca ļoti svarīga lieta sakarā ar to meiteni, par kuru teicu sākumā.

Bija atgadījums, kad tā meitene tā nedaudz agrāk, ap kādiem 9:00, jau ieslēdza televizoru. Televizors bija uzgriezts skaļāk. Un no blakus istabas izgāja sadusmota meitene, jo viņa pamodās no televizora skaņas. (Īsumā - tajā istabā dzīvoja meitenes no Kurzemes. Jaukas viņas nebija, bija arī viens puisis, tāds pats, bet viņš dzīvoja citā istabā. Es tādus saucu par cietsirdīgiem.) Tā meitene nomurmināja kaut ko līdzīgu: "Te kāds kurls ir, ka tik skaļi jāslēdz?" Un tagad kroņa fakts - mana istabas biedrene arī BIJA vājdzirdīga. Viņai ģimenē tas ir iedzimts, viņi sarunājas zīmju valodā utml.

 Tad, kad šis notikums bija noticis, es arī pirms tam uzzināju, ka istabas biedrene tāda ir. Man gribējās ar kājām izspert tās istabiņas durvis un brutāli acīs iebāzt to. Bet es sapratu, ka, ja jau viņi nezina, tātad tās meitenes vecāki un pati meitene vēlējās, lai neviens no bērniem to nezina. Lai nu kā, tā ir viena no salīdzinoši sīkajām lietām, kuras es tiešam nožēloju, ka neizdarīju. Un vēl vairāk mani pašu grauza sirdsapziņa - velns, cilvēks ir vājdzirdīgs, tāpēc man netika paziņots, kā ir jāklāj gulta, kā jābūt sakārtotai istabai, jo arī ar runāšanu viņai, kā cilvēkam, kurš slikti dzird, ir problēmas. Vēl viņi smējās par to, kā viņa runā. Šis bija smagākais, kas man bija jāredz un kad man vajadzēja valdīties, lai nenoliktu pie vietas viņus visus.
Bet pēc tam notika arī kaut kas labs - pie mums atveda vienu krievu puisi. Ar viņu kopā tika spēlēts Duraks brīvajos brīžos. Tad es šo vājdzirdīgo meiteni redzēju runīgu, smaidīgu, priecīgu. Tas man lika justies labāk. Tas man lika atkal pārliecināties - šajā dzīvē IR arī labais, pozitīvais. Jo tas ir elementārs kosmosa likums - viss ir līdzsvarā. Pat ja tā neliekas, tā ir. Ir tikai jāprot saskatīt.
 Sadraudzējos arī nedaudz ar citas istabiņas meitenēm. Viņas gan bija jaukas. Cik sapratu, viņas nebija no tām nodrošinātākajām ģimenēm, bet viņas bija jaukas. Kad es gatavojos braukt tālāk, viņas bija tās, no kurām es tiešām atvadījos. Tikai tagad rakstot, es atcerējos, ka es taču ar viņām samainījos ar numuriem. Bet šķiet, ka man viņu numuru vairs nav. Žēl, bet ja tā, tātad tam tā ir jābūt. Ceru, ka viņiem visiem no tās tuberkulozes slimnīcas tagad iet labi.

Es iekāpu tajā sarkanajā busiņā, sākām braukt.

Nezināju, kā izskatās tā bērnu slimnīca.

Un man nebija ne jausmas, kādā nodaļā būšu

un kas mani sagaida...

Es izglābu dvēseli.

Tā dzīve kopmītnēs ir ļoti raiba. Pastāstīšu vēl vienu vakardienas gadījumu, kas liek pārdomāt dzīves uztveri.

  Vakar kopmītnēs bija diskotēka par godu Helovīnam. Es, kā jau ierasts, sēdēju pie datora. Askā pajautāju, kāpēc Viņa netusē. Atbildēja, ka viena garlaikojas istabā. Aizgāju ciemos. Es jau kopš tās reizes, kad izdzirdēju par Viņu tās sliktās lietas, gribēju ar Viņu to pārrunāt. Pateicu, ka man tik ļoti nepatīk, ja par normāliem cilvēkiem, plus, maniem draugiem, runā ko tādu. Un šajā situācijā vēl stulbāk ir tas, ka es tur neko nevaru darīt, jo tas viss, ko dzirdēju no citiem, bija tīrākā patiesība. Un Viņa pati to man vakar atzina. Atzina, ka ir stipri kļūdījusies savās izdarībās un caur asarām man teica, ka nožēlo. Bet pirms tam es Viņai jautāju, kāpēc viņa tās lietas darīja, ko viņa tajā laikā domāja. Teica, ka nezina ne kāpēc darīja, ne ko domāja. Es sapratu, ka tas bija tas kārdinājums, no kura smadzene "aizveras" ciet un nedomā vispār par neko. Tad Viņa teica, lai atstāju Viņu vienu, jo tad Viņa izplūda asarās pavisam. Sākumā teicu, ka es parasti neatstāju cilvēkus, kad viņi raud. Bet tad es sapratu, ka Viņai varbūt vajag vienkārši izraudāties. Atstāju tomēr Viņu vienu un aizgāju aprunāt šo situāciju ar situācijas cietējām, kuras bija cietušas no Viņas izdarībām. Īsumā meitenes bija vienisprātis par to, ka piedos Viņai, ja viņa pati nāks soli pretī, un ka uzticība uzreiz vairs nebūs tāda, kā agrāk, ka Viņai nāksies ilgi strādāt, lai atgūtu šo uzticību. Vienu brīdi situācija izvērtās tā, ka šīs meitenes ienāca pie Viņas istabā, kur arī es biju. Es šo uztvēru kā lielisku izdevību izrisināt to lietu no abām pusēm. Bet tad Viņa atkal neizturēja un izplūda asarās. Divas no meitenēm aizgāja, jo vienai nervi neizturēja, kā viņa pati pēc tam teica. Taču trešā palika. Vairs nevarēšu pateikt, kāpēc trešā meitene izvēlējās palikt, bet tas bija īsti vietā. Tad es palīdzēju saņemties Viņai. Viņa saņēmās, atvainojās. Teica, ka zina savu kļūdu, ka nožēlo un šķiet, ka arī to, ka nekad tā vairs nedarīs un strādās ar sevi. Kad Viņa bija dzirdējusi no cietušās meitenes visu, ko viņa gribēja pateikt, es Viņai pateicu, ka ceļš būs grūts. Taču es iešu Viņai blakus, ka nu mēs ar cietušo-palikušo meiteni iesim Viņai blakus, lai neļautu noiet no ceļa atkal. Tad Viņa saņēmās, un tā nu mēs gājām - es un otra meitene Viņai blakus, lai Viņa varētu aiziet pie tās, kurai nervi neizturēja, izrunāt šo lietu. Pēc brīža atkal atradāmies Viņas istabā. Tagad Viņa izrunāja arī ar šo meiteni. Viņai bija grūti ar savaldīšanos, bet Viņa to izdarīja. Sarunas laikā šī meitene pajautāja Viņai, vai Viņa būtu gribējusi un saņēmusies atvainoties, ja nebūtu palikusi pilnīgi viena savas izdarītās lietas dēļ. Es baidījos no tā, ko Viņa atbildēs, jo uzreiz sapratu, ar kādu domu šī cietusī to jautāja. Tad Viņa atbildēja, ka visdrīzāk, ka nebūtu neko sapratusi un darījusi. Bravo! Jo tieši šī atbilde pierāda, ka Viņa IR sapratusi savu kļūdu, ka atzīst to un ka strādās ar sevi, labojot to visu. Tad arī šī cietusī pateica Viņai visu, ko gribēja teikt. Tā nu šī situācijas risināšana beidzās.
  Situācija bija smaga, īsāk sakot. Bet es uzskatu, ka visam bija jānotiek tieši tā, kā tas notika. Jo tikai ar šo smagumu Viņai pieleca. Tā, kā man ar vēzi. Es uzskatu, ka ja es atkal savārīšu sev nelabas lietas, tas, no kā izveseļojos, atkal saasināsies. Taču, ja Viņa savārīs ko nelabu atkal, tad ar mani visi kontakti beigsies. Un tad Viņai tiešām viss labais būs bedzies. Viņa jau tagad domāja, ka ir par vēlu un ka nekas nav labojams. Taču kā man piekrita Viņa un visas meitenes šajā situācijā - par vēlu ir tikai tad, kad vāks ir virsū un uzmet trīs saujas smilšu.
  Es vienmēr biju gribēju paņemt plaukstās noputējušu dvēselīti, izcelt to no pelniem, notīrīt, samācīt visas lietas, kuras tai jāiemācās, un palaist lidojumā tālākajā dzīvē kā putnu, kas jau gatavs lidot. Par šo situāciju varu teikt, ka simtprocentīgi biju īstajā vietā un īstajā laikā. Es jūtu, ka lietu risināšanā pacēlos jaunā līmenī, pilnveidojos. Paldies Viņai par šo!

Es ceru, ka izlasot šo, arī visi tie, kuri šodien virtuvē mani necienīja, kad skaidroju šo situāciju, pārdomās savu uztveri dzīvē sakarā ar šo. Jo es zinu - cilvēki savā būtībā ir labi. Sliktas lietas viņi dara apkārtējās vides ietekmē. Ir jābūt spēcīgam, lai nepakļautos kam tādam. Ar Nastju šodien izrunājām, ka daudzi mūs - patiesi no sirds labos cilvēkus, kuri cenšas būt vienkārši labi - uzskata par naiviem cilvēkiem ar rozā brillēm, ka mēs nezinām, kas ir ļaunums un kas ir sāpes. Mēs zinām. Tieši tāpēc, ka zinām, mēs darām labu. Labu, vienkāršu un neuzspēlētu, ir iespējams darīt, jo kā tad citādāk mums tas sanāktu?