Es izglābu dvēseli.

Tā dzīve kopmītnēs ir ļoti raiba. Pastāstīšu vēl vienu vakardienas gadījumu, kas liek pārdomāt dzīves uztveri.

  Vakar kopmītnēs bija diskotēka par godu Helovīnam. Es, kā jau ierasts, sēdēju pie datora. Askā pajautāju, kāpēc Viņa netusē. Atbildēja, ka viena garlaikojas istabā. Aizgāju ciemos. Es jau kopš tās reizes, kad izdzirdēju par Viņu tās sliktās lietas, gribēju ar Viņu to pārrunāt. Pateicu, ka man tik ļoti nepatīk, ja par normāliem cilvēkiem, plus, maniem draugiem, runā ko tādu. Un šajā situācijā vēl stulbāk ir tas, ka es tur neko nevaru darīt, jo tas viss, ko dzirdēju no citiem, bija tīrākā patiesība. Un Viņa pati to man vakar atzina. Atzina, ka ir stipri kļūdījusies savās izdarībās un caur asarām man teica, ka nožēlo. Bet pirms tam es Viņai jautāju, kāpēc viņa tās lietas darīja, ko viņa tajā laikā domāja. Teica, ka nezina ne kāpēc darīja, ne ko domāja. Es sapratu, ka tas bija tas kārdinājums, no kura smadzene "aizveras" ciet un nedomā vispār par neko. Tad Viņa teica, lai atstāju Viņu vienu, jo tad Viņa izplūda asarās pavisam. Sākumā teicu, ka es parasti neatstāju cilvēkus, kad viņi raud. Bet tad es sapratu, ka Viņai varbūt vajag vienkārši izraudāties. Atstāju tomēr Viņu vienu un aizgāju aprunāt šo situāciju ar situācijas cietējām, kuras bija cietušas no Viņas izdarībām. Īsumā meitenes bija vienisprātis par to, ka piedos Viņai, ja viņa pati nāks soli pretī, un ka uzticība uzreiz vairs nebūs tāda, kā agrāk, ka Viņai nāksies ilgi strādāt, lai atgūtu šo uzticību. Vienu brīdi situācija izvērtās tā, ka šīs meitenes ienāca pie Viņas istabā, kur arī es biju. Es šo uztvēru kā lielisku izdevību izrisināt to lietu no abām pusēm. Bet tad Viņa atkal neizturēja un izplūda asarās. Divas no meitenēm aizgāja, jo vienai nervi neizturēja, kā viņa pati pēc tam teica. Taču trešā palika. Vairs nevarēšu pateikt, kāpēc trešā meitene izvēlējās palikt, bet tas bija īsti vietā. Tad es palīdzēju saņemties Viņai. Viņa saņēmās, atvainojās. Teica, ka zina savu kļūdu, ka nožēlo un šķiet, ka arī to, ka nekad tā vairs nedarīs un strādās ar sevi. Kad Viņa bija dzirdējusi no cietušās meitenes visu, ko viņa gribēja pateikt, es Viņai pateicu, ka ceļš būs grūts. Taču es iešu Viņai blakus, ka nu mēs ar cietušo-palikušo meiteni iesim Viņai blakus, lai neļautu noiet no ceļa atkal. Tad Viņa saņēmās, un tā nu mēs gājām - es un otra meitene Viņai blakus, lai Viņa varētu aiziet pie tās, kurai nervi neizturēja, izrunāt šo lietu. Pēc brīža atkal atradāmies Viņas istabā. Tagad Viņa izrunāja arī ar šo meiteni. Viņai bija grūti ar savaldīšanos, bet Viņa to izdarīja. Sarunas laikā šī meitene pajautāja Viņai, vai Viņa būtu gribējusi un saņēmusies atvainoties, ja nebūtu palikusi pilnīgi viena savas izdarītās lietas dēļ. Es baidījos no tā, ko Viņa atbildēs, jo uzreiz sapratu, ar kādu domu šī cietusī to jautāja. Tad Viņa atbildēja, ka visdrīzāk, ka nebūtu neko sapratusi un darījusi. Bravo! Jo tieši šī atbilde pierāda, ka Viņa IR sapratusi savu kļūdu, ka atzīst to un ka strādās ar sevi, labojot to visu. Tad arī šī cietusī pateica Viņai visu, ko gribēja teikt. Tā nu šī situācijas risināšana beidzās.
  Situācija bija smaga, īsāk sakot. Bet es uzskatu, ka visam bija jānotiek tieši tā, kā tas notika. Jo tikai ar šo smagumu Viņai pieleca. Tā, kā man ar vēzi. Es uzskatu, ka ja es atkal savārīšu sev nelabas lietas, tas, no kā izveseļojos, atkal saasināsies. Taču, ja Viņa savārīs ko nelabu atkal, tad ar mani visi kontakti beigsies. Un tad Viņai tiešām viss labais būs bedzies. Viņa jau tagad domāja, ka ir par vēlu un ka nekas nav labojams. Taču kā man piekrita Viņa un visas meitenes šajā situācijā - par vēlu ir tikai tad, kad vāks ir virsū un uzmet trīs saujas smilšu.
  Es vienmēr biju gribēju paņemt plaukstās noputējušu dvēselīti, izcelt to no pelniem, notīrīt, samācīt visas lietas, kuras tai jāiemācās, un palaist lidojumā tālākajā dzīvē kā putnu, kas jau gatavs lidot. Par šo situāciju varu teikt, ka simtprocentīgi biju īstajā vietā un īstajā laikā. Es jūtu, ka lietu risināšanā pacēlos jaunā līmenī, pilnveidojos. Paldies Viņai par šo!

Es ceru, ka izlasot šo, arī visi tie, kuri šodien virtuvē mani necienīja, kad skaidroju šo situāciju, pārdomās savu uztveri dzīvē sakarā ar šo. Jo es zinu - cilvēki savā būtībā ir labi. Sliktas lietas viņi dara apkārtējās vides ietekmē. Ir jābūt spēcīgam, lai nepakļautos kam tādam. Ar Nastju šodien izrunājām, ka daudzi mūs - patiesi no sirds labos cilvēkus, kuri cenšas būt vienkārši labi - uzskata par naiviem cilvēkiem ar rozā brillēm, ka mēs nezinām, kas ir ļaunums un kas ir sāpes. Mēs zinām. Tieši tāpēc, ka zinām, mēs darām labu. Labu, vienkāršu un neuzspēlētu, ir iespējams darīt, jo kā tad citādāk mums tas sanāktu?