Sen te nekas nav publicēts. Sen nekas nebija sakāpis, jāatzīst, tāpēc tāds it kā nekonkrēts, bet tajā pašā laikā ļoti konkrēts un tēmēts izrakstiens. Šajā rakstā jūtu, ka vajag aizslēgt komentārus. Bez anonimitātes tomēr jūs neatstāšu - šeit ir mans ask.fm links, kur varēsiet padalīties ar kādu viedokli https://ask.fm/dan_avangard . Ja jūtaties pietiekami drosmīgi, mani var atrast arī Facebook kā Dan Avangard.
Ir tāda laba loģika, kas man simpatizē - ja lietu var izmainīt, par to nav jāuztraucas; ja lietu nevar izmainīt, par to vienkārši nav jēgas uztraukties. Man ir 20 gadu, un es vairs negruzos. Ir bēdīgi, jāatzīst, bet negruzos. Mana sirds ir bijusi lauzta pietiekami daudz, lai spētu šādu uztveri piekopt.
Mani pavasarī pameta. Sabrukums nu bija nenormāls. Zvanīju draudzenei un kā tāds siekalains āpsis asarās pa pusei tikai spēju parunāt. Tad man bija tāds - vot ko lai es daru ar to visu, kas iekšā tik smags, bet tukšs? Tāds tukšs smagums bija. Ģitāra. Es vienkārši pakapāšu ģitāru, kaut kādas melodijas netā uzrakšu un pakapāšu. Kad vairs nav nekā, tad vienmēr būs mūzika. Jebkādā veidā un formā.
Ja love is infinite victory, tad es pa dzīvi esmu pakāsējtips?
Kādreiz es pīpēju tinamo tabaku. Jā, zinu, ar manu medicīnisko vēsturi tas jau nu būtu pēdējais, ko darīt. Kad ir emocionāli slikti un iekšā atkal uzrodas tukšais smagums, es pīpēju, jo man tad paliek fiziski nepatīkami. Es pīpēju, lai man fiziski paliktu sliktāk, nekā ir emocionāli. Draudzene teica, ka ar šo es burtiski izskaidroju graizīšanos. Pamest mani neviens nav pametis šobrīd, bet dažkārt notiek kritumi, kad nav tik gludi, cik gribētos. Tad vot uzpīpēju točkinieku, kas katru reizi ir ar citu pretīguma sajūtu.
Mani tiešām ir tik grūti mīlēt? Cenšos būt atvērts, saprotošs, pieņemošs, lai attiecības ar mani būtu ne tikai romantiskas un fiziskas, bet arī draudzīgas. Es mīlu daudz, laikam tā mēdz būt problēma. Krč, tad jau redzēs.
Vēl man besī, ka neesmu Spānijā. "Tu zini valodas, tev viss izdosies," viņi teica. Par maz ar to. Intensīvi rakājos pa sludinājumiem, jo vienīgā problēma šobrīd ir dzīvesvietas neesamība. Lai nu kā, es nepadošos. Dzīve laikam aizmirsa, ka ar mani tik viegli krastā neiet.
Nākotne mani gaida, bet vai viņa joprojām gaida?
