Tā kā esmu saķēru kaut ko līdzīgu vējbakām un esmu mājās, pieņemu to kā likteņa zīmi, ka man beidzot ir jāuzraksta sasolītais ieraksts par vasaru. Vasara bija pietiekami gara, lai paspētu izdarīt visas iecerētās lietas, tāpēc, aizvadot šo vasaru, man nebija ņaudiena, ka vasara par īsu vai par garu. Rakstīšu vairākās daļās, jo teikt ir ko.Jūnijs. Jāņi. Sākumā bijām ar māti un viņas deju kolektīvu Līksnā. Tad, ceļā uz mājām, sazīmēju to, ka svinēšu Laukezera rajonā. Un svinēju arī. Nākamās dienas notikums iegrūda mani trīs dienu garā depresijā.
Tur bija vīrietis ar gaišredzības spējām. Ļoti iereibis, bet tas, ko viņš izdarīja tālāk, mūs visus pārsteidza, Viņš stāstīja daudz, bet tas, kas mūs nogāza no kājām, bija stāstītais par istabas biedrenes tēvu un ģimeni kopumā. Viņš pateica, ko istabas biedrenes māte dara ikdienā, pateica visādus sīkumus. Pat šī vīrieša radi bija šokā, jo vienmēr, kad viņš bija runājis šādas lietas, viņi domāja, ka viņš tikai pa dzērumam kaut ko nesakarīgu muld. Un tad viņš sāka runāt par mani. Sākumā mani tas nepārsteidza, bet tad viņš sāka runāt par to, ka nākotnē atradīšu sev čali un nosauca vārdu un uzvārdu. Tad es uzzināju vēl vienu faktoru, kas bija visai pārliecinošs, lai es noticētu tam. Un es sabruku. Es sāku raudāt. Bija izmisums. Piecēlos un gāju prom izmisuma (jeb asaru) pilnām acīm. No draudzenes dzirdēju, ka nekas TĀDS taču tas nav, tā ir tikai orientācija. Atcirtu, ka viņa nesaprot. Aizskrēju. Stāvēju pļavas malā. Lija. Raudāju un lija. Daži no jums droši vien padomās to pašu - ka tur taču nekā tāda nav, tā ir tikai orientācija. Bet man tas bija kā ziņa, ka izraus manu dvēseli un atstās tur tukšumu. Jo ja es saietu ar čali, es zaudētu savu būtību. Jo tā nav tikai orientācija, tā ir esamība. Mana esamība. Manis vairs nebūtu. Mani vairs neapburtu meiteņu skaistums, meiteņu smiekli, viņu neveiklums, viņu dažkārt pārlieku dīvainās idejas. Tas ir tā, ja jums ir svarīgs internets, jūs vairs nekad netiktu pie interneta; ja jums svarīga ir otrā pusīte, jūs nekad vairs nevarētu būt blakus; ja jums svarīgi vecāki, jūs nekad nevarētu tikties un parunāties ar viņiem. Un raudāju tieši par to - jo manis vairs nebūtu. Nezinu, vai mācēšu atrast pareizos vārdus tam, lai paskaidrotu, cik tas man ir nozīmīgi - mana esamība.
Pirms kāda laika diskutējām ar māti par kaut ko, īsti vairs neatceros tēmu. Es teicu, lai viņa beidz mani sargāt arī domās, lai arī domās dod man brīvību, jo viņa teica, ka vēlas mani aizsargāt no PSRS izmarinēto smadzeņu un uztveres cilvēkiem, kuri nepieņem cilvēkus, kā es. Ceru, ka šī pamudināšana bija tas liktenīgais pagrieziens prom no ceļa, ko man toreiz paredzēja. Un ikviens, kurš mani it kā sargā šādā veidā - lūdzu, ļaujiet man dzīvot! Man ļoti gribas būt prom no tajā reizē paredzētā ceļa, nogriezties pa citu pagriezienu... Paldies!
