LGBT kanāls un siekalošanās

  Šodien skatījos daudz kanālu un video, kas ir LGBT tēmā. Tie visi ir amerikāņu vai kanādiešu radīti. Daļa no tiem bija Coming Out ("iznākšana no skapja" - savas orientācijas atklāšana pārējiem un neslēpšanās) stāsti. Cita daļa bija padomus klāstoša, vēl bija arī vienkārši izklaidējošie. Un tad es sapratu, ka man jau pasen ir tāda slēpta vēlme uztaisīt Latvijā ko tādu. Jo principā iepazīties ar varavīksnes pasauli man palīdzēja šādi video un kanāli. Bet tā kā mana dzimtā valoda ir latviešu un angļu valodas prasmes es šobrīd vēl kačāju, man dažkārt ir grūtības saprast specifiskus vārdus (īpaši kanādiešu). Tāpēc šāds kanāls varētu informēt arī citus, kuri atklājuši sevi. Un arī citiem ar tradicionālo orientāciju tas palīdzētu izprast lietu būtību. (varbūt tas mazinātu homofobisma līmeni(bet varbūt arī nē, neesmu nekāds augstāks spēks, ha lol)) Plus, tas būtu arī neliels ieskats manā dzīvē, jo es noteikti dalītos arī savā pieredzē un domās. Tikai ir viena problēma - man nav videokameras. Un taisīt tādus video ar webkameru būtu kauns augstākajā pakāpē. Jebkurā gadījumā, kad kārtīgi nobriedīšu tam, tad droši vien atradīšu arī iespējas.

17. un 18. jūnijā bija apmācības Jēkabpils jauniešu centrā. Apmācības bija parastās - par sevis pilnveidošanos, neformāli izglītojoties. Bet tajās apmācībās es ieguvu daudz vairāk, jo man pieleca kas ļoti smags un reāls.

  Man ir nu jau 18 gadi. Kādreiz domāju, ka vecie, 13-gadīgā baby dyke (cilvēks, kas tikko atklājis, ka ir ar citu orientāciju) niķi, kaut kādas bailes un iedomāti scenāriji, kas nekad nepiepildījās, ir prom. Tad es sapratu, ka nē. Pie velna un visiem citiem iedomu tēliem - nē. Atklāju, ka man ir reālas problēmas ar drosmi. Kad man iepatīkas meitene, kas, visdrīzāk, ir 90% nepieejama, kas mijas ar to, ka viņa 90% būtu tiešām tā vērta, man aizveras visas čakras. Mana drosme iestājas mīnusos. Esmu atkal tas stulbais, 13-gadīgais baby dyke, kas ne vārda pateikt nevar, kas neveikli mīņājas, kad tajā telpā ienāk šī meitene, un kas nolej savas bikses ar mērci, to uzreiz nemaz nepamanot. Kas tas par elles sātanismu manī? Man ir 18 gadi, pie visiem velniem! Tad es sapratu, ka šis ir tas, kas tiešām tiek saukts par raksturu. Un ka laikam tomēr nav bijis tik daudz pa šiem 5 krāsainības gadiem progresa, cik domāju. Plus, mani kaut kādi stulbi stereotipi, ka tas, kādā skolā mācās cilvēks (vai tā būtu ģimnāzija, koledža vai vienkārša vidusskola), nosaka to, kāds šis cilvēks ir raksturā. Like, tie, kas mācās ģimnāzijā, ir bagāti un augstprātīgi cilvēki, kas uz citiem skatās no augšas. Lai gan jāatzīst, ka pagaidām man neviens pretējo nav kā nākas pierādījis. Velns... Ko lai dara ar savu dzīvi? Jebkurā gadījumā, ceru, ka man būs vēl viena iespēja sevi parādīt no labākās puses. Šo iespēju es garām nepalaidīšu. Jābeidz siekaloties un jāsāk darīt.

Par loģiku, ētiku un vienlīdzību

Šodien aizgāju uz tirgu. Tā kā tieši tā izmēra riteņa kameras nebija, gāju pie tēva uz dzīvokli, jo viņš uztaisīja salātus un iedeva man atslēgu, plus, ritenis ir pie viņa. 

Tad bija zvans pie durvīm. Sieviete krieviski man jautāja, vai vecāki mājās. Atbildēju noraidoši. Tad viņa man jautāja, kādā valodā būs man ērtāk vai kaut ko tamlīdzīgu, īsti neieklausījos. Teicu, ka latviski. Tad viņa man iedeva vienu no tiem "vai tu zini, ko stāsta Bībele" bukletiem. Gandrīz sāku smieties, bet ētikas dēļ tikai pasmaidīju, paņēmu to bukletu un viņa aizgāja. Tad gāju mājās. Un ejot, manī dzima pārdomas: kam cilvēkus vajadzētu tracināt vairāk - tie, kas bāžas virsū ar savu reliģiju, vai tie, kas grib vienlīdzību? Šiem ticīgajiem pietiek drosmes un sabiedrībai ir tik tīri vienalga, ka viņi domā, ka tas ir tīri labi, bāzties citiem virsū ar reliģiju, bet tie, kas virsū nebāžas - krāsainie - nekam neder, nav neko pelnījuši, ir slimi utml. Un praids, kas būs rīt - sabiedrībai ir sagrozīts un sakropļots uzskats par to, kāpēc tāds gājiens vispār ir. Praids ir no vārda pride, kas nozīmē lepnumu. Šādos gājienos krāsainie var nebaidīties no sevis, lepoties ar sevi un nebaidīties no apkārtējiem. Citiem, piemēram, tas vispār var būt kā stimuls pieņemt sevi un dzīvot harmonijā ar sevi. Gājiens radies tāpēc, lai parādītu, ka sabiedrībā ir arī tāda cilvēku daļa un ka arī šī daļa ir pelnījusi kaut ko, kas viņiem liegts. Gājiens nav, lai dabūtu privilēģijas. Kā viens citāts vēsta, autoru neatceros - "Tiesības LGBT kopienai nav privilēģijas. Privilēģijas būtu, ja viņi kā geji varētu nemaksāt nodokļus. Kā baznīcas to dara." Nezinu, cik ļoti šis likums attiecas uz baznīcām Latvijā, bet doma ir skaidra un tīra. Gājiens ir par vienlīdzību. Krāsainie neiet pie sabiedrības uz mājām un nebāž sejā bukletus. Krāsainie vienkārši grib vienlīdzību. LGBT kopiena nekad nav bijusi kareivīgi noskaņota, gājiens nav protests. Bet sabiedrības daļa, ko dēvē par homofobiem, gan vienmēr ir kareivīgi noskaņota. Es ētiski tikai pasmaidīju, bet vai man vai kādam citam krāsainajam kāds kristietis vai homofobs ētiski ir pasmaidījis pretī? Nē. Visi tikai cenšas "iegrozīt smadzenes vietā", uzbrūkoši dēvē to par slimību un dažkārt arī lepojas ar to, ka ir homofobi (jā, arī ar to vienreiz es sastapos, tiesa un paldies visiem svētajiem, ka ne dzīvē). Un vai ētiski ir tas, ka homofobi mēdz, atvainojos, piekakāt maisiņā tikai tāpēc, lai ar to mestu krāsainajiem? Šie cilvēki, kas tik ļoti it kā uztraucas par to, ka bērnu psihe tiks sagrauta (par seksuālo mācību un masturbēšanu jau no bērna kājas gan es piekrītu, jo tas nav forši), ja viņi redzēs krāsainības, šajā ziņā ļoti brauc auzās. Vai bērnu psihe netiktu sagrozīta, ja viņu acis redz to, kā pieauguši cilvēki met kaku maisiņus uz citiem cilvēkiem? Tas, ko bērniem būtu jāmāca, ir vienkārša, parasta, elementāra ētika.

Jebkurā gadījumā, ceru, ka visi, kas šo lasa, būs iecietīgi pret rītdienas notikumiem.