Meitene ar bruņurupučiem un ķiršiem jeb Brukna '15

Kā jau varēja saprast, nedēļu nebiju Leivonā. Jo bija nometne Bauskas rajonā onkoloģisko slimību skartajiem bērniem un viņu ģimenēm, kas uzveikuši visu, kas jāuzveic. To sauc par Sapņu dienu nometni. Es gan to vairāk sauktu par Brīnumu dienu nometni. Un ne tikai tāpēc, ka vienu dienu mistiskā kārtā, kad visu dienu lija, vakarā - pirms koncerta - debesis bija skaidras kā stikliņš un ārā bija ļoti silts. Bet tur bija arī Meitene.

(neieslīgšu detaļās par pašu muižu, jo esmu pārāk excited (no angļu val. - pozitīvi satraukts), 
lai pastāstītu par meiteni)

  Pirmajā dienā, kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju, mana reakcija bija: "O, vecenīte!" Tas bija ar tādu domu, ka mana nedēļa divu sekunžu laikā ir sākusi būt interesanta. Pat pasveicināt normāli nesanāca, tikai kaut kāds izčukstiens, jo laikam jau tajā sekundē mani mazliet apbūra. Tā kā pirmā diena bija tikai tāda sapazīšanās un čillošana, ātri vien jau bijām lielajā jumta istabā, kur gulēja visi bērni. Izrādījās, ka viņa guļ man pretī. Kā Musiqq teiktu - sekundes rit, rit - un es jau sēdēju uz dīvāna blakus viņas guļvietai un saņēmu viņas ugly selfie (pašnofočēta bilde ar sevi, uztaisot ne-glītu seju) , jo pieķēru viņu taisot tādu. Tad es teicu, lai pastāsta savu stāstu. Detaļās neieslīgšu, bet mana atbilde bija (cenzējot) : "Velns parāvis, vecenīt..." Šķiet, tad viņa pirmo reizi iesmējās par to, ka nosaucu viņu par vecenīti. Tad viņa lūdza, lai runājam par ko citu. Uzzināju vēl nezināmu lietu - tad, kad bruņurupuči piedzimst, viņi ir pārāk maziņi un nevarīgi, lai izķepurotos no smiltīm un tiktu līdz ūdenim. Tāpēc šī meitene būtu gatava piedalīties kustībā, kas palīdzētu šiem mazuļiem izdzīvot. Tas ir jaukākais un mīļākais, kas jebkad dzirdēts. "Viņa ir pārāk jauka šai pasaulei," nodomāju. Vēl uzzināju, ka viņa streamo (kā Youtube cilvēki, bet citā interneta adresē un dzīvajā, nevis nofilmē, samontē un publicē; streamot ir grūtāk - tas bija mans pirmais secinājums) Es teicu, ka rakstu blogu. Pēc sekundes viņa jau lasīja, bet es sēdēju stresojot, jo mēs visi labi zinām, kāds ir saturs jaunākajiem rakstiem šeit. Pirmo reizi vispār redzēju dzīvu reakciju cilvēkam, kas lasa manus izrakstienus. Stresaināku situāciju padarīja tas, ka viņas sejā es redzēju visu - lielu ieinteresētību, līdzi jūtošās sarauktās uzacis un smaidu, kas droši vien bija manu īpašo izteicienu dēļ. Un papildus stresa punkti nāca klāt, jo es nezināju, ko viņa teiks un kā viņa reaģēs uz manu esamību. Bet viņa neteica neko. Teicu, ka ja viņa mani neienīst un nebaidās no manis pēc šī, tad viss ir okey. Un viņa noraidīja šādu varbūtību.
  Viņas ar mammu bija atvedušas ķiršus. Tā nu mēs sēdējām mašīnas bagāžniekā ar skatu uz dārzu, ēdām ķiršus un taisījām sacensību, aizspļaujot kauliņus tālāk un tālāk. Tā kā man padodas noskaidrot cilvēku orientāciju, nejautājot viņiem to tieši, bet izveidojot skaistu teikumu, teicu viņai: "Ja tu nebūtu straight (heteroseksuāla) , es padomātu, ka šī ir ļoti intīma un koķetīga situācija." Atbilde: "Tu nekad neko nevari zināt. Saproti kā gribi." Tas mani nonesa no kājām, nolika uz pakaļas un lāpstiņām. Mana emocija rakstiski izskatītos aptuveni šādi - sdfSDVSGVDcvsdgvv KAS TĀDS? DSSVdvdvsd PAGA, KO? vcdgvERGVDv VAI VIŅA TIKKO NOKOĶETĒJA AR MANI? sdfvsdfeFSDvdxv MAN IR CERĪBAS?! nghmtjtyYUKTJRhdfb. (vēlāk viņa sevi definēja kā cilvēku, kam vienkārši patīk personības) Un tālāk kļuva aizvien interesantāk. Sākot ar to, ka atklājām, ka esam uz viena viļņa, ka esam domubiedri un ka neesam, kā viņa dēvē pelēko masu, Cosmopolitan lasītāji. Un beidzot ar to, ka viņa prot pateikt labākās pick-up lines (koķetēšanas frāzes). Divas no tām:

-"Tev nav auksti? Žēl. Saproti kā gribi."
----
-"Man sāp visas malas. Neko nevaru pakustināt, izņemot muti. Saproti kā gribi."
----

  Un visi šie interesantumi mijas ar to, ka viņa ir nereāli skaista meitene. Tas, kā gaismas un ēnas krīt uz viņas sejas, kad saule jau iet aiz meža. Apburoši. Es pirmo reizi dzīvē redzēju meiteni, kas matu lociņu vietā izmanto paštaisītus puķu vainadziņus. Viņas mati nav gari, bet tie tik skaisti stāv un krīt. Gluži kā manas emocijas - ceļos un kūstu, ceļos un kūstu... Viņas acīs varētu pazust. Un tas mazais koķetējiens, kad viņa skatās manī, saka savu kroņa frāzi "saproti kā gribi" un paceļ vienu uzaci. Tas veids, kā viņa pamet ar galvu, aicinot mani kaut kur iet. Ar viņu kaut uz elli. Mēs ar viņu esam uz viena viļņa. Mums ir savstarpējā ķīmija. Mēs kā iņ un jaņ - viens otru papildinām. Man vajag viņu savā dzīvē, lai es saprastu, ka brīnumi notiek. Viņai mani vajag, kā viņa pati teica, lai atrastu sevi, lai papildinātu sevi un lai sajuktu prātā kopā. Es jau sajuku. Sajuka gan mans prāts, gan mana sirds. Ar savu smaidu vien viņa liek man aizmirst, ka ir tāds fizikāls lielums kā attālums. Ar savu smaidu vien viņa spēj desmit reižu sajaukt man galvu un likt man krist. Un es krītu. Jo man nav bail. Viņa ir manas drosmes motivācija. (jo kā jau zināms man ir problēmas ar drosmi) Bet es nožēloju vienu lietu. Protams, ka to, ko neizdarīju. Es nenoskūpstīju viņu tajā sekundē, kad viņa tur stāvēja ziepjainu seju pie izlietnēm. Lai saņemtu drosmi, noķertu mirkli un aizietu pie viņas, man vajadzēja saņemt rokās visas savas ķermeņa šūnas. Un es to vienalga neizdarīju. Bet vai ziniet? Man šobrīd tas tik ļoti nesāp, jo zinu - mēs vēl satiksimies.

Pateicoties viņai, man bija mazais pieleciens. Tagad es saprotu, kāpēc man visu laiku liekas, ka viņa ir tepat kaut kur blakus. Jo viņa taču ir manā sirdī. Pat ja es ne katrā sekundē spēšu viņai fiziski pieskarties, lai pārliecinātos, ka viņa ir īsta, viņa būs manā sirdī katrā no šīm sekundēm. 

Glabājiet cilvēkus savā sirdī, jo tad viņi būs jums blakus vienmēr!

Jutu, ka tad, kad skatos uz viņu, 

man pirmo reizi ir sajūta, ka 

esmu ar meiču kopā

 simtu gadu, bet es joprojām 

lepojos, ka viņa ir man 

un nevienam citam un ka es esmu 

viņai un nevienai citai. Kas tas ir?

LGBT kanāls un siekalošanās

  Šodien skatījos daudz kanālu un video, kas ir LGBT tēmā. Tie visi ir amerikāņu vai kanādiešu radīti. Daļa no tiem bija Coming Out ("iznākšana no skapja" - savas orientācijas atklāšana pārējiem un neslēpšanās) stāsti. Cita daļa bija padomus klāstoša, vēl bija arī vienkārši izklaidējošie. Un tad es sapratu, ka man jau pasen ir tāda slēpta vēlme uztaisīt Latvijā ko tādu. Jo principā iepazīties ar varavīksnes pasauli man palīdzēja šādi video un kanāli. Bet tā kā mana dzimtā valoda ir latviešu un angļu valodas prasmes es šobrīd vēl kačāju, man dažkārt ir grūtības saprast specifiskus vārdus (īpaši kanādiešu). Tāpēc šāds kanāls varētu informēt arī citus, kuri atklājuši sevi. Un arī citiem ar tradicionālo orientāciju tas palīdzētu izprast lietu būtību. (varbūt tas mazinātu homofobisma līmeni(bet varbūt arī nē, neesmu nekāds augstāks spēks, ha lol)) Plus, tas būtu arī neliels ieskats manā dzīvē, jo es noteikti dalītos arī savā pieredzē un domās. Tikai ir viena problēma - man nav videokameras. Un taisīt tādus video ar webkameru būtu kauns augstākajā pakāpē. Jebkurā gadījumā, kad kārtīgi nobriedīšu tam, tad droši vien atradīšu arī iespējas.

17. un 18. jūnijā bija apmācības Jēkabpils jauniešu centrā. Apmācības bija parastās - par sevis pilnveidošanos, neformāli izglītojoties. Bet tajās apmācībās es ieguvu daudz vairāk, jo man pieleca kas ļoti smags un reāls.

  Man ir nu jau 18 gadi. Kādreiz domāju, ka vecie, 13-gadīgā baby dyke (cilvēks, kas tikko atklājis, ka ir ar citu orientāciju) niķi, kaut kādas bailes un iedomāti scenāriji, kas nekad nepiepildījās, ir prom. Tad es sapratu, ka nē. Pie velna un visiem citiem iedomu tēliem - nē. Atklāju, ka man ir reālas problēmas ar drosmi. Kad man iepatīkas meitene, kas, visdrīzāk, ir 90% nepieejama, kas mijas ar to, ka viņa 90% būtu tiešām tā vērta, man aizveras visas čakras. Mana drosme iestājas mīnusos. Esmu atkal tas stulbais, 13-gadīgais baby dyke, kas ne vārda pateikt nevar, kas neveikli mīņājas, kad tajā telpā ienāk šī meitene, un kas nolej savas bikses ar mērci, to uzreiz nemaz nepamanot. Kas tas par elles sātanismu manī? Man ir 18 gadi, pie visiem velniem! Tad es sapratu, ka šis ir tas, kas tiešām tiek saukts par raksturu. Un ka laikam tomēr nav bijis tik daudz pa šiem 5 krāsainības gadiem progresa, cik domāju. Plus, mani kaut kādi stulbi stereotipi, ka tas, kādā skolā mācās cilvēks (vai tā būtu ģimnāzija, koledža vai vienkārša vidusskola), nosaka to, kāds šis cilvēks ir raksturā. Like, tie, kas mācās ģimnāzijā, ir bagāti un augstprātīgi cilvēki, kas uz citiem skatās no augšas. Lai gan jāatzīst, ka pagaidām man neviens pretējo nav kā nākas pierādījis. Velns... Ko lai dara ar savu dzīvi? Jebkurā gadījumā, ceru, ka man būs vēl viena iespēja sevi parādīt no labākās puses. Šo iespēju es garām nepalaidīšu. Jābeidz siekaloties un jāsāk darīt.

Par loģiku, ētiku un vienlīdzību

Šodien aizgāju uz tirgu. Tā kā tieši tā izmēra riteņa kameras nebija, gāju pie tēva uz dzīvokli, jo viņš uztaisīja salātus un iedeva man atslēgu, plus, ritenis ir pie viņa. 

Tad bija zvans pie durvīm. Sieviete krieviski man jautāja, vai vecāki mājās. Atbildēju noraidoši. Tad viņa man jautāja, kādā valodā būs man ērtāk vai kaut ko tamlīdzīgu, īsti neieklausījos. Teicu, ka latviski. Tad viņa man iedeva vienu no tiem "vai tu zini, ko stāsta Bībele" bukletiem. Gandrīz sāku smieties, bet ētikas dēļ tikai pasmaidīju, paņēmu to bukletu un viņa aizgāja. Tad gāju mājās. Un ejot, manī dzima pārdomas: kam cilvēkus vajadzētu tracināt vairāk - tie, kas bāžas virsū ar savu reliģiju, vai tie, kas grib vienlīdzību? Šiem ticīgajiem pietiek drosmes un sabiedrībai ir tik tīri vienalga, ka viņi domā, ka tas ir tīri labi, bāzties citiem virsū ar reliģiju, bet tie, kas virsū nebāžas - krāsainie - nekam neder, nav neko pelnījuši, ir slimi utml. Un praids, kas būs rīt - sabiedrībai ir sagrozīts un sakropļots uzskats par to, kāpēc tāds gājiens vispār ir. Praids ir no vārda pride, kas nozīmē lepnumu. Šādos gājienos krāsainie var nebaidīties no sevis, lepoties ar sevi un nebaidīties no apkārtējiem. Citiem, piemēram, tas vispār var būt kā stimuls pieņemt sevi un dzīvot harmonijā ar sevi. Gājiens radies tāpēc, lai parādītu, ka sabiedrībā ir arī tāda cilvēku daļa un ka arī šī daļa ir pelnījusi kaut ko, kas viņiem liegts. Gājiens nav, lai dabūtu privilēģijas. Kā viens citāts vēsta, autoru neatceros - "Tiesības LGBT kopienai nav privilēģijas. Privilēģijas būtu, ja viņi kā geji varētu nemaksāt nodokļus. Kā baznīcas to dara." Nezinu, cik ļoti šis likums attiecas uz baznīcām Latvijā, bet doma ir skaidra un tīra. Gājiens ir par vienlīdzību. Krāsainie neiet pie sabiedrības uz mājām un nebāž sejā bukletus. Krāsainie vienkārši grib vienlīdzību. LGBT kopiena nekad nav bijusi kareivīgi noskaņota, gājiens nav protests. Bet sabiedrības daļa, ko dēvē par homofobiem, gan vienmēr ir kareivīgi noskaņota. Es ētiski tikai pasmaidīju, bet vai man vai kādam citam krāsainajam kāds kristietis vai homofobs ētiski ir pasmaidījis pretī? Nē. Visi tikai cenšas "iegrozīt smadzenes vietā", uzbrūkoši dēvē to par slimību un dažkārt arī lepojas ar to, ka ir homofobi (jā, arī ar to vienreiz es sastapos, tiesa un paldies visiem svētajiem, ka ne dzīvē). Un vai ētiski ir tas, ka homofobi mēdz, atvainojos, piekakāt maisiņā tikai tāpēc, lai ar to mestu krāsainajiem? Šie cilvēki, kas tik ļoti it kā uztraucas par to, ka bērnu psihe tiks sagrauta (par seksuālo mācību un masturbēšanu jau no bērna kājas gan es piekrītu, jo tas nav forši), ja viņi redzēs krāsainības, šajā ziņā ļoti brauc auzās. Vai bērnu psihe netiktu sagrozīta, ja viņu acis redz to, kā pieauguši cilvēki met kaku maisiņus uz citiem cilvēkiem? Tas, ko bērniem būtu jāmāca, ir vienkārša, parasta, elementāra ētika.

Jebkurā gadījumā, ceru, ka visi, kas šo lasa, būs iecietīgi pret rītdienas notikumiem.

Pa-seju-ar-prožektoru pieleciens.

Ir noticis daudz. Gads sācies lieliski un tā arī turpinājies. Bet visu pēc kārtas.

  Uz Līvāniem braucu reti, jo man beidzot ir iemesls palikt - Viņa. Bet šodiena bija tā diena, kad mazliet nožēloju, ka nebraucu biežāk. Jo šodien pie manis atnāca atgādinājums, ka man ir paši labākie draugi. Evija. Man viņas pietrūkst, es sapratu. Viņa ir viena no pozitīvajām gaismām manā dzīvē, kas palīdzēja man kļūt par labu cilvēku. Sagribējās šodien rakstīt, jo izlasīju viņas izplūdienu. (šeit /viņai raksturīgā runātgribēšana, bet ir vērts izlasīt līdz galam/ - https://www.draugiem.lv/o-ou/blog/?p=13045187 ) Šādās reizēs es saprotu, ka man ellīgi pietrūkst viņas istabas, tējas un mūsu divvientulības līdz pāri pusnaktij, kad runājam par visu un neko; kad nāk miegs, bet iet prom negribas. Un šādās reizēs es saprotu arī to, ka manā dzīvē ir cilvēki, ko es saucu par īstiem, patiesiem un draugiem uz mūžu. Pat ja viņi ir, kā vecais, nodrāztais teiciens vēsta, kā zvaigznes - katru dienu viņus neredzu, bet es zinu, ka viņi ir. Piezvaniet saviem Zvaigžņu Draugiem biežāk! (un viņa man iemācīja runāt pa telefonu - es vairs nejūtu diskomfortu piezvanīt kādam, lai vienkārši apjautātos kā iet)

  Viņa. Tas bija 4. janvāris. Īsumā - 4. martā svinējām 2 mēnešus. Kā Alise man vienreiz teica: "Tev velk uz tiem mirstošajiem gulbjiem". Ar to viņa bija domājusi glābjamās dvēseles. Tur es viņai piekrītu (es vispār viņai daudz kur piekrītu). /piezīme - viņa ir atpakaļ kopmītnēs; saprotu to kā zīmi, ka vajadzēs sargeņģeli; man vai Alisei - tas jau ir jautājums.../ Un Viņai arī ir savs stāsts. Vienu dienu vienkārši gulējām gultā un Viņai bija uznācis runājamais. Viņa man pastāstīja vienu no savām sliktākajām dienām mūžā. Tas skanēja aptuveni tā - 

"Kārtējā diena, kad sastrīdējos ar māsu. Emocijas neizturēja un kā parasti vilka uz āru. Izskrēju no mājas. Ieskrēju šķūnī. Tur bija sapuvuši dēļi, netīrs, putekļains. Caur asarām izvilku savu Aso draugu (viņa rakstīja dienasgrāmatu tajā laikā; papīra nazi Viņa nosauca par Aso). Pārvilku svītru. Otru, trešo, n-to. Skatījos uz roku. Domāju - "Na*uj tas viss notiek?". Spontānā ideja mani izvazāja pa neskaitāmiem laukiem un brikšņiem. Kļuva aizvien aukstāks, tumšāks. Un sāpēm rimstoties, es jutu ārējos apstākļus. Sāku salt. Vilkos uz māju pusi. Lai cik liels aukstums, nespēju piespiest sevi ieiet atpakaļ tajā mājā (teikdama to par savām mājām). Aizklīdu atpakaļ uz to šķūni. Atradu lupatu kaudzi. Ietinos. Mēģināju aizmigt. Nesanāca. Nogulēju tur līdz trijiem vai četriem. To visu, protams, pavadīja mūzika. Lai gan tur nebija mūzikas, bet gan radio šņākoņa. Tā sajūta - tu viens pats. Neērta vieta. Tumšs, auksts. Ir vientuļi. Ne atbalsta, ne pajumtes."

Un tik ļoti mani aizkustinājis nebija neviens pa saviem pilngadības gadiem. Tas mani nosita no esamības bluķa. Īsāk sakot - man tas bija āmen. Šķiet, ka tāpēc, ka Viņa man ir tuvāka par visiem citiem, no kuriem ir dzirdēti šāda veida stāsti. Jebkurā gadījumā - tas mani iespaidoja. Vai iespaidos lasītāju šobrīd, nevaru pateikt. Bet ceru, ka Viņas stāsts palīdzēs kādam, kas cieš no tāda veida problēmām, saprast, ka viss beigās būs labi. Un tiem, kurus neskar šīs problēmas - esiet iejūtīgāki! Jo jūs nevarat zināt cita stāstu, just cita emocijas.

  Tā nu es iepazinu Viņu tuvāk un turpinu to darīt arī tagad. Viņai ir vēlme progresēt dzīvē. Nesen es sapratu, ka arī Viņa man iemācīs daudz svarīga, ka arī es progresēšu. Sēdējām manā istabā, runājām par vispārējo pasaules problēmu - kāpēc cilvēki, kuri dzīvo dzīvi neloģiski un muļķīgi, negrib mainīties vai neredz, ka var mainīties uz labo pusi. Un Viņa pateica man teikumu, kas bija kā prožektors uz sen neatbildētu jautājumu (jo man vienkārši nekādi nepieleca, kāpēc cilvēkiem nav šīs vēlmes): "Es vienkārši esmu izaugusi līdz tam, ka gribu augt." Ja tā būtu filma, tad mana seja pēc šī būtu tuvplānā un fonā skanētu apgaismības skaņas un "aleluja" dziesma. Viņa - mazs cilvēks ar metrs piecdesmit četri augumu un mazu skillu dzīves rubīšanā - iespīdina man in da face (tieši sejā) mācību, kas man nepieleca visu manu esamības laiku. Āmen! Es ticu, ka Viņa man iemācīs vēl daudz.
  Mans novēlējums jums - izaudziet līdz tam, ka gribat augt! Iemācieties pateikt sev, ka kļūdījāties, ka darāt neforši! Tad viss dzīvē pagriezīsies pa labo pagriezienu.

Jo ikdiena ir izvēļu kopums.

Kā Alises lieliskā māte pateica: 

"Tev vienmēr ir izvēle."

Jums ir.