Meitene ar bruņurupučiem un ķiršiem jeb Brukna '15

Kā jau varēja saprast, nedēļu nebiju Leivonā. Jo bija nometne Bauskas rajonā onkoloģisko slimību skartajiem bērniem un viņu ģimenēm, kas uzveikuši visu, kas jāuzveic. To sauc par Sapņu dienu nometni. Es gan to vairāk sauktu par Brīnumu dienu nometni. Un ne tikai tāpēc, ka vienu dienu mistiskā kārtā, kad visu dienu lija, vakarā - pirms koncerta - debesis bija skaidras kā stikliņš un ārā bija ļoti silts. Bet tur bija arī Meitene.

(neieslīgšu detaļās par pašu muižu, jo esmu pārāk excited (no angļu val. - pozitīvi satraukts), 
lai pastāstītu par meiteni)

  Pirmajā dienā, kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju, mana reakcija bija: "O, vecenīte!" Tas bija ar tādu domu, ka mana nedēļa divu sekunžu laikā ir sākusi būt interesanta. Pat pasveicināt normāli nesanāca, tikai kaut kāds izčukstiens, jo laikam jau tajā sekundē mani mazliet apbūra. Tā kā pirmā diena bija tikai tāda sapazīšanās un čillošana, ātri vien jau bijām lielajā jumta istabā, kur gulēja visi bērni. Izrādījās, ka viņa guļ man pretī. Kā Musiqq teiktu - sekundes rit, rit - un es jau sēdēju uz dīvāna blakus viņas guļvietai un saņēmu viņas ugly selfie (pašnofočēta bilde ar sevi, uztaisot ne-glītu seju) , jo pieķēru viņu taisot tādu. Tad es teicu, lai pastāsta savu stāstu. Detaļās neieslīgšu, bet mana atbilde bija (cenzējot) : "Velns parāvis, vecenīt..." Šķiet, tad viņa pirmo reizi iesmējās par to, ka nosaucu viņu par vecenīti. Tad viņa lūdza, lai runājam par ko citu. Uzzināju vēl nezināmu lietu - tad, kad bruņurupuči piedzimst, viņi ir pārāk maziņi un nevarīgi, lai izķepurotos no smiltīm un tiktu līdz ūdenim. Tāpēc šī meitene būtu gatava piedalīties kustībā, kas palīdzētu šiem mazuļiem izdzīvot. Tas ir jaukākais un mīļākais, kas jebkad dzirdēts. "Viņa ir pārāk jauka šai pasaulei," nodomāju. Vēl uzzināju, ka viņa streamo (kā Youtube cilvēki, bet citā interneta adresē un dzīvajā, nevis nofilmē, samontē un publicē; streamot ir grūtāk - tas bija mans pirmais secinājums) Es teicu, ka rakstu blogu. Pēc sekundes viņa jau lasīja, bet es sēdēju stresojot, jo mēs visi labi zinām, kāds ir saturs jaunākajiem rakstiem šeit. Pirmo reizi vispār redzēju dzīvu reakciju cilvēkam, kas lasa manus izrakstienus. Stresaināku situāciju padarīja tas, ka viņas sejā es redzēju visu - lielu ieinteresētību, līdzi jūtošās sarauktās uzacis un smaidu, kas droši vien bija manu īpašo izteicienu dēļ. Un papildus stresa punkti nāca klāt, jo es nezināju, ko viņa teiks un kā viņa reaģēs uz manu esamību. Bet viņa neteica neko. Teicu, ka ja viņa mani neienīst un nebaidās no manis pēc šī, tad viss ir okey. Un viņa noraidīja šādu varbūtību.
  Viņas ar mammu bija atvedušas ķiršus. Tā nu mēs sēdējām mašīnas bagāžniekā ar skatu uz dārzu, ēdām ķiršus un taisījām sacensību, aizspļaujot kauliņus tālāk un tālāk. Tā kā man padodas noskaidrot cilvēku orientāciju, nejautājot viņiem to tieši, bet izveidojot skaistu teikumu, teicu viņai: "Ja tu nebūtu straight (heteroseksuāla) , es padomātu, ka šī ir ļoti intīma un koķetīga situācija." Atbilde: "Tu nekad neko nevari zināt. Saproti kā gribi." Tas mani nonesa no kājām, nolika uz pakaļas un lāpstiņām. Mana emocija rakstiski izskatītos aptuveni šādi - sdfSDVSGVDcvsdgvv KAS TĀDS? DSSVdvdvsd PAGA, KO? vcdgvERGVDv VAI VIŅA TIKKO NOKOĶETĒJA AR MANI? sdfvsdfeFSDvdxv MAN IR CERĪBAS?! nghmtjtyYUKTJRhdfb. (vēlāk viņa sevi definēja kā cilvēku, kam vienkārši patīk personības) Un tālāk kļuva aizvien interesantāk. Sākot ar to, ka atklājām, ka esam uz viena viļņa, ka esam domubiedri un ka neesam, kā viņa dēvē pelēko masu, Cosmopolitan lasītāji. Un beidzot ar to, ka viņa prot pateikt labākās pick-up lines (koķetēšanas frāzes). Divas no tām:

-"Tev nav auksti? Žēl. Saproti kā gribi."
----
-"Man sāp visas malas. Neko nevaru pakustināt, izņemot muti. Saproti kā gribi."
----

  Un visi šie interesantumi mijas ar to, ka viņa ir nereāli skaista meitene. Tas, kā gaismas un ēnas krīt uz viņas sejas, kad saule jau iet aiz meža. Apburoši. Es pirmo reizi dzīvē redzēju meiteni, kas matu lociņu vietā izmanto paštaisītus puķu vainadziņus. Viņas mati nav gari, bet tie tik skaisti stāv un krīt. Gluži kā manas emocijas - ceļos un kūstu, ceļos un kūstu... Viņas acīs varētu pazust. Un tas mazais koķetējiens, kad viņa skatās manī, saka savu kroņa frāzi "saproti kā gribi" un paceļ vienu uzaci. Tas veids, kā viņa pamet ar galvu, aicinot mani kaut kur iet. Ar viņu kaut uz elli. Mēs ar viņu esam uz viena viļņa. Mums ir savstarpējā ķīmija. Mēs kā iņ un jaņ - viens otru papildinām. Man vajag viņu savā dzīvē, lai es saprastu, ka brīnumi notiek. Viņai mani vajag, kā viņa pati teica, lai atrastu sevi, lai papildinātu sevi un lai sajuktu prātā kopā. Es jau sajuku. Sajuka gan mans prāts, gan mana sirds. Ar savu smaidu vien viņa liek man aizmirst, ka ir tāds fizikāls lielums kā attālums. Ar savu smaidu vien viņa spēj desmit reižu sajaukt man galvu un likt man krist. Un es krītu. Jo man nav bail. Viņa ir manas drosmes motivācija. (jo kā jau zināms man ir problēmas ar drosmi) Bet es nožēloju vienu lietu. Protams, ka to, ko neizdarīju. Es nenoskūpstīju viņu tajā sekundē, kad viņa tur stāvēja ziepjainu seju pie izlietnēm. Lai saņemtu drosmi, noķertu mirkli un aizietu pie viņas, man vajadzēja saņemt rokās visas savas ķermeņa šūnas. Un es to vienalga neizdarīju. Bet vai ziniet? Man šobrīd tas tik ļoti nesāp, jo zinu - mēs vēl satiksimies.

Pateicoties viņai, man bija mazais pieleciens. Tagad es saprotu, kāpēc man visu laiku liekas, ka viņa ir tepat kaut kur blakus. Jo viņa taču ir manā sirdī. Pat ja es ne katrā sekundē spēšu viņai fiziski pieskarties, lai pārliecinātos, ka viņa ir īsta, viņa būs manā sirdī katrā no šīm sekundēm. 

Glabājiet cilvēkus savā sirdī, jo tad viņi būs jums blakus vienmēr!

Jutu, ka tad, kad skatos uz viņu, 

man pirmo reizi ir sajūta, ka 

esmu ar meiču kopā

 simtu gadu, bet es joprojām 

lepojos, ka viņa ir man 

un nevienam citam un ka es esmu 

viņai un nevienai citai. Kas tas ir?