Kad saproti, ka esi idiņš, jeb 2 gadi "ārā no skapja"

  20.maijs, piektdiena, bija diena, kad oficiāli “izgāju no skapja”, tātad oficiāli visiem paziņoju, ka man patīk meitenes. Ir daudz noticis šo divu gadu laikā – no maza, nesaprātīga cilvēka es kļuvu par cilvēku, kas ir tik saprātīgs, ka saprot, kāds idiņš viņš ir.

  Galvenā lieta, ko sapratu, šķiet, ir attiecības + mīlestība. Sākumā šķita, ka mīlestība ir tad, kad nevaru nedomāt par manu ieredzēto objektu, jūku prātā, nevaru normāli funkcionēt u.c. ķermeņa un organisma reakcijas. Sapratu, ka man tā nav. Un pat iemīlēšanās tā nav. Man mīlestība ir miers. Mierīgums un stabilitāte, nepārtrauktas domas par cilvēku, bet nevis tādas haotiskas, tādas stabilas. Doma, ka, ja zaudēšu...pat pabeigt to palīgteikumu nevaru – tad ir mīlestība. Bet, kad zaudēju, saprotu, ka viņa bija/ir cilvēks, kas man bija/ir vajadzīgs, ja man jautātu “kāda, tavuprāt, ir tev piemērotākā meitene?” – tad ir mīlestība. Pirmo reizi mīlēju un pirmo reizi sapratu, cik es, kā cilvēks, varu būt liels idiņš. Tas būtu arī pusgada pieleciens – zaudēju cilvēku, kas bija simt procenti mans (tāpēc arī sapratu, ka šis cilvēks ir mans – jo zaudēju) Man pieleca. Pat sajutu to lielo pielekšanas sajūtu. Es to tik pārliecinoši varu teikt, jo sajutu lielo pielekšanu. Lai gan par vēlu pieleca. Nedrīkstēju viņu tā nogurdināt...

  No attiecībām arī sapratu, kāpēc cilvēki nestāsta nevienam, ja notiek strīdi. Ziniet, tā ir cilvēku darīšana. Strīdā ir tikai viņi divi, tāpēc nevienam tas nav jāzina. Cilvēki divatā sastrīdas, divatā to arī atrisina.

(pirms lasāt nākamo rindkopu, ieslēdziet šo

https://www.youtube.com/watch?v=uZbHcOR7-iU  )

  Vēl viena lielā lieta, ko sapratu, ir tas, ka esmu slikts cilvēks attiecībās. Tāds sarežģīts un nepanesams. Pirms tam negribēju tam piekrist, jo zināju sevi – varu un gribu atdot nesavtīgi cilvēkam visu, ko vien varu. Kā mēdzu teikt: “Ņem no manis visu, ko varu dot!”. Bet attiecībās es arī kļūstu par cilvēku, kas cenšas otru pāraudzināt, it kā pilnveidot, bet tajā pašā laikā pārveidot. Tas cilvēku nogurdina, sāpina, atraida. Bet tikai tagad es saprotu, ka mīlēju viņu, neskatoties uz viņas mīnusiem, mūžīgo sūkstīšanos par dzīvi vai nepārtraukto attaisnojumu meklēšanu. Šodien es viņu redzēju. Sajutu, ka tagad man viņa iepatīkas vēl vairāk nekā pirmo reizi pirms pusgada. (tikai tagad es zinu, ka nekā nebūs, vairs nebūs....) Esmu pēdējais idiņš. Pat, ja es joprojām atceros kā vakar – sēdēju virtuvē uz tā dīvāniņa, viņa rosījās pa virtuvi tik graciozi savā vienkāršībā... (šķiet, ka mani no jauna apbur viņas vienkāršums) Kā mizoju un griezu sīpolus ar viņas brillēm uz acīm, lai sīpolu skābe acīs nekož. Kad viņa bija pamaisījusi katru ēdienu, apsēdās man klēpī. Mēs runājām par visu un neko. Viņa bija cilvēks, kas mani saprata vislabāk. Visvairāk mani pieņēma. (tagad sāku ēst čipsus, lai kamols kaklā noslīd atpakaļ) Pat viņas mamma mani pieņēma un, pirms brauca prom, teica: “Sargi viņu!”. Tagad viss, ko varu viņai atbildēt: “Piedod, es nenosargāju...” 

  Esot ar viņu, es sajutu, ka dzīve ir laba. Ka viņa ir labākā. Ka bija vērts gaidīt kopš 13 gadu vecuma. Jo es gaidīju viņu. Šobrīd valdos, raudāt gribu, jo saprotu – es zaudēju tik smagi, kā vēl nekad. Ir smagi, jo viņa taču ir pati labākā – viņa ir skaista savā vienkāršībā, viņa tik virtuozi taisa ēst, viņa tik skaisti dzied... Bet es esmu sarežģīts maitasgabals, ļoti skaisti protu pārvārīt makaronus un esmu nožēlojams muzikants..

  Atcerējos, ka uzrakstīju mazus izplūdienus par to, kas notika. Pirmais ir tas, ko uzrakstīju pirms visām attiecībām

                “Iedvesmojos no South of Nowhere. Sērijā bija tēma par pirmajām reizēm seksā jeb nevainības zaudēšanu. Man tas lika aizdomāties dziļāk un plašāk. Ko es gribu no attiecībām?Vienmēr nācis prātā romantiskais, patiesais, mūžīgais scenārijs. Tā tas ir joprojām. Man gribas meiteni, kura tā mazliet no apakšas, jo īsāka par mani, skatītos manī ar tādu īpašu skatienu, kas katru reizi teiktu: "Cik labi, ka tu man esi!" Un viņas skatienam es varētu atbildēt ar to pašu. Mierīga pēc būtības, nemeklē strīdus, netaisa intrigas. Bet jautra un "norauta" jeb traka draugu lokā. Lai ar viņu var runāt par to, kā man patīk staigāt pa mājām (cik lielā bomziskā apģērbā), un par to, kā es uztveru dzīvi. Lai viņa apliktu savas rokas man ap kaklu un atkal ieskatītos manī ar šo īpašo skatienu. Lai es varētu apķert viņu no mugurpuses un dot viņai bučas uz vaiga kamēr viņa taisa sev kafiju un es sev piparmētru tēju ar medu un citronu. Doties piedzīvojumos, rokās sadodoties. Lai viņa ievērotu un saskatītu manī to, ko ikdienā neviens cits nesaskata - manu nesavtību. Lai es justu, ka mani novērtē.Maģijas piesitienu es arī gribētu. Jo mīlestība ir maģija. Kad liekas, ka esi apburts. Apburošu - tādu es viņu gribētu. Lai viņa apbur manas ikdienā pārlieku racionālās, saspringtās smadzenes. Un lai es varētu viņai palīdzēt ar dzīvi, ja kaut kas nogājis greizi, kaut kur pazudusi vai kaut kas aptumšojies. Meiteni uz viena viļņa ar mani. Soulmate.Kur viņa ir? Vai ir tādi vārdi vai darbības, kas liktu iemīlēties manī? Nedomāju. Ar varu mīļš nekļūsi, ar varu nespēsi likt mīlēt.Un tā uz apli. Bet nu tāda dzīve, 'cause I'm a lover, not a fighter.”

Un tas bija tieši tas, ko es attiecībās gribēju, jeb tas, ko es arī dabūju.

Ir vēl viens, ko uzrakstīju, kad dabūju sev šo dievu svētību viņas vārdā. Pārlasot, joprojām saprotu, ka tikai es varu būt tik idiotisks cilvēks, kāds es esmu...

“Viņa.Kad man bija 13, iedomājos scenārijus, iedomājos, kāds cilvēks es būtu attiecībās. Tagad vispār notiek tādi scenāriji, kādus pat neiedomājos. Nu galīgi neiedomājami scenāriji. Viens no scenārijiem, ko toreiz iedomājos - es, piemēram, dodos uz veikalu un Viņa man tā starp citu iedod buču kā novēlot laimīgu ceļu. Vēl viens scenārijs, ka Viņa mani negaidīti apķer, kad, piemēram, taisu maizītes. Šis viss ir brīnums, jo viņa to nezināja, bet to izdarīja. Man ir 18 (tajā laikā vēl bija), tātad daudz kas jau bijis un tas, ko es iedomājos 13 gados, kaut kā nestrādāja. Nestrādāja, līdz satiku Viņu. Vēl iedomājos sevi kā cilvēku, kas daudz izmantos teikumu "kā lēdija teiks, tā būs" un "kā teiksi",ko papildina mans firmas jūrnieku žests. Uzmanību - brīnums! - jo tas ir tas, ko visbiežāk saku un daru. Viņa saka, ka netic brīnumiem. Bet Viņa dara brīnumus. Viņa pat runāja ar mani, izklāstīja man savu iekšieni tā, ka to nebija darījusi agrāk. Vai tas nav brīnums?
Viņa liek man justies tā, kā neviena cita nebija likusi. Un šobrīd es sev nemeloju. Pirms tam bija tā, ka zināju, ka es sev nemeloju. Bet meloja man. Taču šobrīd ne, noteikti ne. Brīnums ir tajā, ka zinu un jūtu, ka Viņa nemelo man. Kad Viņa skatās manās acīs, kad pieskaras man, es to jūtu. Dievinu to, kā Viņa tā nejauši, it kā starp citu, iedod man buču vai samīļo mani. Es jūtu, ka Viņai vajag mani. Tas bija tas, ko man dzīvē vajadzēja - lai jūtu, ka mani vajag. Vienmēr bija tā, ka ar laiku mani vienkārši nevajadzēja, manis bija par daudz. Bail teikt pārāk skaļus vārdus, bet, šķiet, vēl viens brīnums tajā, ka jūtu, ka arī Viņai vajag mani.Viņa ir parasta. Viņa rāda sevi tādu, kāda viņa ir. Agrāk domāju, ka man vajag/gribas lēdiju. Viņa lamājas kā tālo ceļu jūrnieks. Viņa ēd pēc sešiem. Viņa pīpē kā skurstenis. Neizklausās pēc lēdijas, ne? Bet Viņa ir MANA lēdija. Un tas bija tas, ko man vajadzēja, tas, ko es gribēju un gaidīju - es gaidīju MANU lēdiju. Un Viņa IR mana lēdija.Vai Viņa mani gaidīja? Es nezinu. Vai es Viņu gaidīju? Gaidīju to, ko jūtu šobrīd. To, ko jūtu, kad esmu ar Viņu, kad Viņa ir manā ikdienā. Es gaidīju savu lēdiju. Saka, ka labs nāk ar gaidīšanu. Un nāk. Pat ja nākas gaidīt gadu. Es sagaidīju.”

Joprojām mīlu...

Tā arī gribas izkliegt visai pasaulei:

 “ES VIŅU MĪLU, VELNS PARĀVIS!” 

Bet tas neko nedotu.

 Es vairs nedabūšu viņu atpakaļ.

 Tas ir beidzies. 

Zaudējums ir viss, kas man ir...