Šis būs ļoti dusmīgs raksts no manas puses. Ja esi kāds, kurš man piekrīt, paldies tev, mēs varbūt kādreiz to izcīnīsim kopā. Ja esi kāds, kurš man nepiekrīt, tad tev ĪPAŠI UZMANĪGI šis ir jāizlasa un ne vienu reizi vien. Piezīme – šeit būs necenzēti vārdi, kurus šajā gadījumā pat netaisos cenzēt.
Kas tas ir? Parasto mirstīgo vārdos es
skaidrotu, ka mentālā veselība un mentālās slimības ir lietas, kas notiek
cilvēka galvā, kuras cilvēks nevar izkontrolēt un kuru dēļ nereti cilvēks veic
destruktīvas darbības (pašnāvības mēģinājumi, graizīšanās utml.), kā arī
cilvēkam ir saasinātas reakcijas uz šķietami parastām ikdienas situācijām
(pēkšņas panikas lēkmes, piemēram). Latvija ir postpadomju valsts šī apzīmējuma vispretīgākajā nozīmē. Viena no pretīgajām lietām ir neticība mentālajai veselībai. Un te sākas manas dusmas…
Sākšu ar bēdīgāko lietu - pat
psihoneiroloģiskajās slimnīcās netiek nodrošināta pietiekama palīdzība. Īsumā
tur ir tā, ka dod zāles, it kā pēc idejas tiek nodrošinātas vizītes ar
terapeitu, bet tad, kad pacients ir ārā no slimnīcas, viņš ir tādā pašā pakaļā,
kādā viņš bija, kad tur tika. Ar to es domāju to, ka pat tādās iestādēs Latvijā
pacientam nemāca/nepalīdz atrast veidus, kā menedžēt savu slimību, lai viņam psihenē
vairs nebūtu jāatrodas, un, manuprāt, tas ir tāpēc, jo pat tur neviens netic,
ka pacientam ir īsta problēma. Tur visiem šķiet tāpat, kā šķiet Latvijas
sabiedrībā – cilvēkam vienkārši trūkst uzmanības. Labrīt! Ja cilvēks var
sagraizīt sevi no galvas līdz kājām un pēc tam uz jautājumu “Kas notika? Kas
bija tas, kas tev lika spert tik krasu soli?” atbild ar “Es neatceros…”, tad kāds
te vēl uzmanības trūkums?! Atklāšu mazu noslēpumiņu – visi tie, kuri graizās,
ļoti centīgi un uzmanīgi cenšas to noslēpt, tātad arguments, ka “viņiem trūkst
uzmanības”, ir, kā mēdzu teikt, pilnīgs invalīds.
Kad es jautāju, lai man pastāsta aptuveni, kā
tas ir, kad notiek aptumsums, kas liek darīt bēdīgas lietas, es saņēmu atbildi,
kas man lika izveidot diez gan tuvu analoģiju – tas ir tā, kad tiek spēlēta
pirmās personas (redzamas tikai rokas) datorspēle un cilvēks skatās ierakstītu
video ar to, tas ir, tu redzi to, ko dara rokas, bet nevari izkontrolēt šo roku
darbību. Uzmanības tātad viņiem trūkst, ja? Es pat iedomāties nevaru un bail to
darīt, ja padomā, ka tas varētu notikt ar mani – panika iekšās, tikko atgājis
no aptumsuma, sāpīgas un tikko sagraizītas rokas, bet blakus nav neviena un
visam pa virsu vēl neticība un nosodījums…
Man ir arī pieredze, kad lūdza palīdzību sadakterēt šīs svaigās rētas. Es
trīcēju. Rokas trīcēja, bet es zināju, ka man ir jāsaņem sevi rokās, jo šajā
brīdī šim cilvēkam nav neviena, kas viņam varētu palīdzēt. Īpaši jau tā dēļ, ka
es biju vienīgais dzīvais objekts, kas saprata to un nenosodīja ar “tev
uzmanības trūkst” argumentu priekšgalā. Pirms tam pat iedomāties nevarēju, ka
to darīt man būs emocionāli grūti.
Kādu nakti es nevarēju aizmigt. Tā kā manā
dzīvē ir cilvēki, kas cieš no mentālām problēmām, es sāku domāt par to, kas
notiktu, ja mani šie pazīstamie cilvēki uztaisītu pašnāvību. Secināju –
- uz sevi es nedusmotos, jo darīju visu, kas bija manos spēkos, lai dotu vajadzīgo atbalstu
- tā cilvēka bērēs es teiktu runu; tā runa nebūtu nekas jauks un maigs – es nodirstu visus un jebkuru, kas bija pēdējie idiņi un pohujisti, kad tam konkrētajam cilvēkam vajadzēja palīdzību. Skarbi un ļoti aizskaroši, bet tieši un patiesi, tāpēc ne grama sirdsapziņas pārmetumu manī nebūtu.
Kā es to visu zinu un kas mani pataisa par “tik
gudru” te smuki muldēt? Mana interese. Mans ne-pohujisms. Mana empātija. Jā, es
zinu, ka man nav izglītības, ka es nevaru reāli palīdzēt cilvēkiem ar to. Bet
es vismaz neesmu egoistisks āpsis, tāpēc es palīdzu tā, kā varu –
- ja uznāk pašnāvnieciskas domas, es aicinu uzrakstīt man
- ar tehnoloģiju palīdzību piedāvāju skatīties kopā filmu
- rādu interesi par to, kā tas viss ir un ka esmu palīdzošs plecs
- (šo varam darīt mēs visi, starp citu) dalos informācijā un, kā mana māsa saka, internetiski (un ne tikai) rādu savu atbalstu.
Kā arī man ir bijusi situācija, kad, raudot savai tā laika otrai pusītei klēpī 5
litrus asaru, ir sajūta, ka vienkārši ir dirsā un negribas vairs šo dzīvi
vilkt.
Nobeigumā aicinu visus ieslēgt smadzenes.
Šādi
cilvēki ir mums apkārt, tikai jāpārkāpj savas ego un jāatveras tam,
ka varbūt
arī ikdienā lietas notiek citādāk, smagāk un nesaprotamāk.
Un aicinu saprast
svarīgāko –
jā, var šķist, ka ar viņiem ir “jāauklējas”,
taču šādi cilvēki
nevar vieni
un tā nav viņu vaina.
Ielikšu jaunākos video, ko atradu sakarā ar šo
–
Internetā, precīzāk, Twitter kādreiz bija konts,
kas
piederēja vienam čalim.
Viņš tiešām arī uztaisīja pašnāvību.
Jautājums – cik vēl jauniešiem būs jāmirst,
lai Latvijā
sāktu ticēt mentālajai veselībai
un mentālajām problēmām?