Ko es gribu vs kas man jādara.

Kā jau zināms, man šogad jābeidz izglītības iestāde. Tātad man vajag prakses vietu, uzprogrammētu kvalifikācijas darbu un noliktu kvalifikācijas eksāmenu. Tas ir skaidrs. Bet kas tālāk?

  Jau kādu nedēļu, slimojot mājās, eksistēju ar sajūtu, kas mani nelaiž prom. Iekšā cīnās "nereāli gribu" pret "tā kā vajadzētu". Šis viss notiek, kad domāju par to, ko darīt, kad koledžu pabeigšu. Manā dzīvē nekad nav bijis posma, kurā nauda ir bijusi tā, ka nevajag par to domāt. Pilnīgi saprotami, ka tagad, kad man spīd ļoti labs un progresīvs darbs, būtu tā kā cool tur strādāt arī turpmāk dzīvē. Programmēt man sanāk, viss kārtībā, es pat varbūt to darbu neienīstu, ja ikdienā strādātu - laba alga, draudzīga darba vieta, iespējas tikt tālāk pasaulē (piemēram, Las Vegasā, kur pasaules konference notiek par programmēšanas valodu, ar kuru pamatā strādā manā var būt, ka nākamajā darba vietā)...bet man sanāk arī adīt, taču es to nedaru, jo man tas nesagādā nekādu prieku. Es neesmu passionate (no angļu val. - "aizdedzies", darīt ar degsmi) par to. Es neprogrammēju ar šo degsmi. Programmēju, jo man tas ir jādara, nevis gribu to darīt. Darīt es gribu pavisam citu ko. Mūziku es gribu. Gribu būt mūzikā, tajā pasaulē. Vistuvāk manai sirdij ir tieši producēšana. Man ir draugi, kas raksta dzeju, kas raksta tekstus ritmā un rindās. Kad redzu vai dzirdu kādu no šiem veikumiem, man uzreiz parādās vīzijas, kā varētu to uztaisīt par īstu gabalu, par īstu dziesmu. Man iekšā tas deg. Šeit ir mana degsme. Kad šādi aizdegos, acu priekšā redzu, kur, ko būtu jāieliek, jāpieliek, jānoslīpē; kur kulmināciju, kur kāpinājumus vajag, kur pastiprināt, lai šo ziņojumu, kas tekstā radīts, nodotu; kādā manierē noteiktajā posmā izdziedāt, izspēlēt melodijā, lai sajūta ir ne tikai dzirdama, bet arī jūtama... Šis viss ir manī tik daudz un tik ļoti, ka nezinu, kur to likt. Tas ir vienīgais, par ko domāju.
Kad aizdomājos jau tālēs zilajās, redzu sevi kā atzītu producentu, ka strādāju studijā kopā ar jaunajiem gurķiem, palīdzot viņiem izsisties mūzikā un izteikties dziesmā. Redzu, kā mans viedoklis tiek ļoti respektēts, like, "oj, nu ja Dan tā saka, tad čista...". Redzu, kā grib ar mani strādāt, redzu, kā no manis ņem intervijas, jautā viedokļus, kritiku, sauc sēdēt žūrijā dziedāšanas konkursos, sauc vadīt auditorijai kādu iedvesmojošu lekciju... To visu acu priekšā redzu. Taču, kad atveru acis, esmu tepat un nākas attapties pie tā, kas man ir jādara, nevis pie tā, ko tiešām ar sirdi gribu.
  Mans tēvs ir pabeidzis tikai vidusskolu. Tagad viņš strādā Līvānos metālapstrādes uzņēmumā. Viņš vienmēr pratis visu ar rokām darīt. Kā teikt, zelta rokas viņam ir. Viņš prot rasēt, prot izrēķināt visu, kas un kā vajadzīgs. Darbā viņš dažkārt nostrādā astronomiskas virsstundas, jo, kad viņš ir aizdedzies, viņam rādās vīzijas, tāpēc jāspēj viss izlikt uz materiāla. Viņš dara to ar degsmi. Viņš dara to, par ko ir passionate. Es arī tā gribu. Bet nevaru to atļauties. Mierinu sevi ar domu, kas jau pasen bija pielekusi - lai darītu to, ko grib, sākumā daudz ir jādara tas, ko negrib. Šķiet, ka tā arī ir ar mani šobrīd. Tāpēc centīšos par to mazāk domāt, lai mazāk sāp, jo sākumā jābeidz koledža.

Ja jums ir izvēle darīt to, ko gribas, un darīt to, ko vajag, izvēlieties darīt sirds darbu, izglītību vai tamlīdzīgi! Lai nesanāk mocīties kā man, jo šobrīd, šķiet, man nav baigās izvēles. Lai gan izvēle ir vienmēr, bet ne vienmēr var atļauties izvēlēties to, ko gribas. Es nevaru. Novēlu jums varēt! Dariet ar sirdi.