Par 4 gadu sāpēm un bailēm.

Šodien nodevu programmēšanā projektu, tāpēc visu dienu bija brīvdiena no praktiskajām mācībām. Tāpēc sanāca ar māsīcu pastaigāt pa Jēkabpili, viņa sapirkās drēbes, īsāk sakot, veiksmīga diena bija. Pēc pirmās pirkšanās tūres mēs iegājām paēst kebabu. (un šeit jau man sāk trīcēt rokas...)

  Tur uz palodzes stāvēja žurnāli. Uz viena žurnāla vāka bija Ieva Pļavniece. Vai zināt, kas ir Ieva Pļavniece? Vispār viņa ir bijusī Dailes teātra aktrise. Bet ne jau par to stāsts. Stāsts par to, ka viņai ir attiecības ar sievieti jau no laika gala. Viņa jau gadu ir precējusies ar savu dzīvesbiedri. Tajā žurnālā bija intervija ar viņu. Īsumā tur bija rakstīts tas, ka viņa mudināja „iziet no skapja” (neslēpt savu orientāciju). Un te jau man rokas sāk trīcēt spēcīgāk, arī iekšā viss trīc. Ieva bildēs izskatījās tik laimīga. Viņa teica, ka jābeidz melot sev, jāatzīst sevi, jādzīvo mierā. Bet man ir bail. Man ir līdz raudienam bail. Bet es arī gribu dzīvot laimīgi. Jo jā – man arī patīk meitenes. Patīk jau no 13 gadu vecuma. Tagad šo zīmīgo ziņu zinās visi oficiāli. Visas runas, ko cilvēki būs dzirdējuši, būs manis apstiprinātas.

  Es 4 gadus dzīvoju bailēs, sāpēs, ka nevaru sadoties rokās ar meiteni, kura man patīk tikai tāpēc, ka sabiedrība. Jo skatīsies, jo nosodīs, jo sāpēs. Uz mani skatās jau no pašas bērnības, man sāp jau no pašas bērnības tas, ka es ģērbjos tā, kā ģērbjos. Un tagad vēl šī mana atzīšanās. Man būs bail iziet no istabas. Man būs bail iet uz skolu, jo es zinu, kādu elli ir pārcietuši citi. Pieņemu, ka skolotāji no skolas arī tiks informēti kaut kādā veidā par šo. Un ko padomās audzinātājs? Viņš ir reliģiskais cilvēks. Un jūs jau visi saprotat, ko reliģija saka par ko tādu. Bet man audzinātājs ir tik ļoti svarīgs, jo viņš ir viens no maniem sargeņģeļiem. Man ir TIK ļoti bail. Man ir bail braukt mājās. Es pieņemu, ka šo uzzinās arī viss mans dzimtas koks. Bail no tā, ka uzzinās arī tētis. Un viss dzimtas koks no tēta puses. Vecmamma. Ko viņa teiks? Man ir bail ar viņu tikties. Ar jebkuru no radiniekiem no tēta puses. Mamma jau zina. Mēs ar viņu par to nerunājam. Viņa teica, ka viņai galvenais, lai man veselība būtu kārtībā. Viņu var saprast, jo viņa bija visu pusgadu blakus man 10. nodaļā, kad vajadzēja tikt galā ar vēzi. Bet man galvenais ir, lai mēs ar viņu varētu brīvi par to runāt. Bet man bail. Man gribas raudāt, bet es turos, jo meitenes istabā skatās hokeju.

  Tik ļoti sāp tas, ka es esmu vienkārši labs cilvēks, bet man ir jābaidās no sabiedrības vienkārši tāpēc, ka man patīk meitenes un ģērbjos citādāk. Es cenšos pildīt darbus skolā, cenšos uzturēt kārtību istabā. Neatsaku draugiem pilnīgi neko, ja varu palīdzēt. Man nav žēl nekā. Es neprasu atdot naudu, ja kaut ko nopērku, jo mana istabiņas politika – tas, kas nāk no manis, ir kopīgai lietošanai. Bet šis sīkums. Orientācija. Man sāp. Man ir bail. Man vajag apskāvienu...

  Es nezinu, vai es nožēlošu vai nenožēlošu to, ko tagad publicēju. Lai nu kā, 20. maijs man būs nozīmīga diena. Tā būs diena, kad es „iznācu no skapja”. Nezinu, kā tagad aiziešu uz skolu. Nezinu, kā tagad iziešu no istabas. Es nezinu, kā es tagad turpināšu dzīvot.

Šaubos, vai Ieva Pļavniece kādreiz šo ieraudzīs, 

bet es gribētu pateikt viņai lielu paldies par to, ka viņa ir. 

Viņas esamība man palīdzēja uzrakstīt šo atzīšanos.