S. Vensko "Vāvere. Stāsts par manu tēvu"

Labākā jaunlatviešu rakstnieces grāmata ever.
Apbrīnoju to džeku, jo 15 gados rūpēties par sevi un savu 5gadīgo brāli, ja tēvs miris autokatastrofā un māte, iespējams, nekad neatgriezīsies mājup, jo guļ uz slimības (vai ne slimības??) gultas kaut kur pasaules malā. Es padomāju, ka arī it kā varētu tā izdzīvot, bet nejau ar vēl kādu mazāku cilvēku. Labi, ka man ir tikai vecāka māsa.
Viņš tagad ir komandējumā uz nedēļu Norvēģijā. Izlasīju grāmatu un sajutos kā tajos laikos - atnāku mājās, mūžīgā ēst gribēšanas sajūta, kas katru dienu atdzīvojas, nekādu Viņu pie apvāršņa, miers un divvientulīgs + kaķis klusums 4 dienas nedēļā, piektdienu mammas superzupa vai supergulašs ar kartupeļiem, jo tad atbrauc Ginta no Jpils, mazie svētkiņi un lielie svētki trijatā (ak, šie Ziemassvētki trīsvientulībā ar kaķi...). Kāpēc gan es ilgojos pēc tiem beznaudas laikiem, ja tagad man ir droši nodrošināta dzīve? Tagad patiešām sajūtu, ka nauda nedara cilvēku laimīgu. Mana dzīve palikusi nodrošinātāka, bet taisnība jau vien ir, ka nauda maitā cilvēku. Es kļuvu par to, no kā visvairāk baidījos - par cilvēku, kurš uzskata sevi par augstāku nekā citi. Šoreiz runa ne par naudu, bet gan par emocionālo bagātību. Es zinu un redzu, ka daru aktīvas lietas, bet citas manas klasesbiedrenes ne. Evijas virtuvē es sapratu, ka kļuvu par emocionāli augstprātīgu. Man vienkārši vajag citu pieeju pie šiem datorsēdētājcilvēkiem. Kā gan Evijai tas izdodas? Ehh, Evija ir viens no maniem dzīves guru (otrs ir Nastja - par to cits stāsts...). Nākamajā klubiņa sanāksmē trešdien es ceru sagatavoties un apbruņoties ar citu pieeju. Jālabo mans stulbums, pirms viņš ir galīgi nelabojams.
________
Mamma dažreiz piedraud ar "gribat iet pie tēva dzīvot?". Bet tad es padomāju - vai tad būtu tik slikti dzīvot pie viņa? Pie viņa būtu miers, viņa dzīvoklis vienmēr licies miera pilns, kā templis. Kamēr taisīju maizītes un gaidīju, kad čainiks uzvārīsies un varēs apliet ātri pagatavojamās auzupārslas kā vecajos laikos, es apsvēru domu varbūt tiešām iet pie viņa padzīvot...? Viņam, protams, nav tik bagātīgs ledusskapis kā pie mums vienmēr, bet tomēr. Tas dzīvoklis ir kā templis. Gan jau kādreiz es nobriedīšu izvēlei iet pie tēta padzīvot.
Bet šobrīd es brīnos, ka tāda viena grāmata ar knapi pāri 100 lappusēm iedvesmos mani uzrakstīt ko šādu...