Vispirms pastāstīšu par pieredzes apmaiņas braucienu, no kura atbraucu vakar. Pēc tam par pielecienu. Maršruts bija Pļaviņas - Rīga - augsto virvju parks "Lūzumpunkts" - nakts pie jūras - Tukums - Saldus - Aizpute. Pastāstīšu lietiņas no tēmiņas.To parku, vienkāršiem vārdiem izskaidrojot, var raksturot kā ļodzīgas lietas lielā augstumā. Lietas tur ir jādara divatā vai kopā ar visu komandu. Pirms visiem uzdevumiem bija iepazīšanās uzdevums, kurā tika noskaidrots, kā katrs no mūsu komandas biedriem ir jāuzmundrina, ja kādā no uzdevumiem vajadzēs atbalstu no malas. Personīgi mani var uzmundrināt atgādinot man visas labās lietas, ko es es izdarīju, un izceļot visas manas labās īpašības, kā arī sakot lietas, kas manī tiešām ievieš prieku.
Pirmais uzdevums, kuru es veicu kopā ar Nastju - divi horizontāli un paralēli novietoti, gaisā pakarināti baļķi, kas jo tālāk iet, jo platāku atstatumu veido. Uzdevums bija stāvot viens otram pretī un saāķējoties, noiet pa baļķiem. Tā arī darījām - manas rokas uz Nastjas pleciem, viņas rokas uz maniem. Un šeit bija maģiskais pilnmēness stāvokļa moments - pilnīgs, simtprocentīgs dvēseles uzticības skatiens man acīs. Es pirmo reizi sajutu ko tādu. Es pirmo reizi tik sulīgi sajutu uzticību. Tā nu mēs soli pa solim nogājām pa tiem baļķiem 13 metru augstumā.
Otrais uzdevums, kas bija veicams pa vienam un kuru es arī (gandrīz) veicu - stabs ar kāpšanas sienas kāpslīšiem, kurš, jo augstāk tu kāp, jo vairāk sāk ļodzīties. Staba galā ir jāapstājas stāvus un tad drīkst lekt nost. Līdz augšai es netiku, nepietika muskuļu un gribas spēka. Bet vēl viens maģiskais moments gan notika - manas enerģijas rezerves bija tuvu nullei, bet tad Nastja pateica šo vienkāršo vārdu: "Saulīte!" Un es biju spēju uzkāpt vēl par kāpslīti augstāk. Es nekad nedomātu, ka šis vārds, lai gan mums ar Nastju un Artu tas ir pa īpašai tēmai, man tik redzami iedos spēku. Pieņemu, ka tad, ja Nastja būtu pateikusi arī "tematiskā filma" un "rokas", es būtu uzkāptu līdz galam. Bet es paslīdēju un nokritu, un pa otram lāgam nekāpu.
Tad mēs braucām uz jūru, kur bija plānots nakšņot. Ceļā uz turieni man uznāka gruzončiks, ka tā arī netiku staba galā, bet pie jūras bija pārāk lieliska sajūta un gruzis pazuda. Es tur stāvēju pie ugunskura, skatījos debesīs, pūta silts jūras vējš, kā parasti skanēja mūzika un man bija fīlings - man pusgadu neļāva dzert pienu, gadu neļāva pa īstam sajutusi zemi ar basām kājām un gadu nebija dota iespēja skatīties ugunskurā, tāpēc tad es sapratu, ka es mīlu dzīvi. Un man prieks, ka šajā pielecienā man bija lemts dalīties ar Nastju un Artu.
Un tad mums notika pāris minūšu dziesmu maratons, pateicoties Rudzātei. Tas notika tā, kā to arī var iedomāties - ugunskurs, pilnmēness gaisma un foršākās dziesmas gan latgaliski, gan latviski. Noslēgumā, kad Rudzāte sāka apdziedāmās dziesmas latgaliski, atklājās, ka daži no mums pie Rīgas mūra bez biksēm mālus mēza vai ka dažiem no mums "zvaneņš ciča galeņā" un tad bija īpaši smieklīgi. Pēc tam Paulai un Artai notika nakts pelde un pusčetros es jau gulēju zem klajas debess jūras smiltīs. Jo būtu grēks tik lieliskā naktī gulēt teltī. No rīta es pamodos 6:00. Un jutos lieliski. Aiznesu atkritumus uz miskasti, 7:00 jau cēlu visus pārējos, biju saulīte un liku smaidīt pat grumpy at morning Artai. Šādās reizēs es saprotu, kas ir jādara, lai viss dzīvē ietu super - ir jāguļ labāk (ne vienmēr tas nozīmē vairāk) un vairāk jāpriecājas par cilvēkiem. (par tiem noteiktajiem cilvēkiem, par kuriem es priecājos, es priecāšos mūžīgi). Novēlējums Nr.1 - atrodiet cilvēkus, par kuriem priecāties, un viss ritēs lieliski!
Un tagad pastāstīšu otru lietu jeb pielecienu, kas tapis babensijas (normālā vārdā - vecmāmiņas) režīmā. (skaidroju - visu daru lēnām un knapi kustos, jo man joprojām sāp visas maliņas no Lūzumpunkta)Atvēru e-pastu un ieraudzīju pieteikuma aicinājumu apmācībām "Mērķē augstāk!" Palasīju un sapratu, ka tiešām man noderīgas apmācības - kā izvirzīt mērķus un tiešām tos sasniegt. Bet maza problēmiņa - dalība no 17 gadiem. Uzrakstīju Evijai, ka bēdājos. Viņa atbildēja, ka tas nozīmē tikai to, ka man ir kur augt. Tad es sapratu, ka jā, viņai taisnība. Turklāt, tas nozīmē to, ka man tajos datumos būs jābūt kur citur. Man galvā atkal parādījās bildīte, ko ielikt mācību vācelītē - Evija man parādīja atgādinājuma plakāta stūrīti. Tad es atcerējos par tādu plakātu, izvilku, izlasīju un atcerējos Dabas likumu, kuru es jau zināju - ja es nevaru atrasties tur, kur man gribas, tad tas tikai nozīmē to, ka man ir jāatrodas kur citur tieši tajā momentā. Tāpēc novēlējums Nr.2 - lai katram no jums īstajā laikā un mirklī atrodas kāds, kurš parāda jums atgādinājuma plākātu ar mācībiņu, kuru jūs esat piemirsuši! Un neaizmirstiet priecāties par cilvēkiem! (:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru