Piekūstot, bet gatavībā pēdējo reizi paskaidrot.

Ir tik daudz iekšā, kad esi citādāks. Tikko man bija izlaidums, sapratu, ka iekšā sakrājies ir pārāk daudz, ka sāku vienkārši piekust no tā, ka clvēki nesaprot.
Izlaidumā es nebiju kleitā. Kad ieliku draugiem.lv bildes, komentāros paplūdēja tāda atmosfēra -  "nu šitā taču uz izlaidumu nevar iet, nevarēja normāli apģērbties?". Man uzreiz jautājums - kas tad vispār ir izlaidums? Kārtējā reize, kur vienkārši svinīgi saģērbties? Es atvainojos, tas tā nav. Izlaidums ir tāda lieta, kurai tu gatavojies ilgi un šajā reizē gribi būt īpaši īpašs. Es biju, bet es piekusu no tā, ka "pieņemts" citādāk.
Vēl tie jautājumi "a tā vispār meitene vai zēns? ak dievs..." It kā viņi ar šo jautājumu baigi labo priekšstatu par sevi radītu un, izsakot šo jautājumu, būtu paši krutākie ciema veči. Zinājāt tādu vienu mazu lietu, ka tas sāp? Katra reize, kad tiek uzdots šis jautājums, sāp. Pastāstīšu gadījumu, kas ar mani notika kādu dienu Līvānu autoostā pirms braukšanas uz Jēkabpili -

Biju es linu biksēs, kreklā ar īsām rokām un lakatiņu galvā. (bez kaut kā uz galvas es nekur neeju matu dēļ) Līvānos ir puisis, kurš ir izmēģinājis visas narkotikas. Viņš tur vazājās ar dvuļām rokās un sanāca tāda situācija, ka viņš pajautāja jautājumu par dzimumu. Es vairs neatceros, ko tieši viņš teica, bet tas bija sāpīgi pēc velna, un vēl sliktāk visu padarīja tas, ka projāmejot viņš pateica, lai noņemu to "hujņu", teikdams to par lakatu. Un tā sajūta, ko sajutu, ir pielīdzināma ļoti stipram dūrienam. Kāpēc tas lakats "sāpēja"? Jo atkal pierādījās tas, ka sabiedrība nekad nepadomā divreiz pirms kaut ko šauj ārā komentēt un aizskart - ja es pateiktu par vēzi, viņš tiktu nolikts uz lāpstiņām un izmisīgi censtos atvainoties par savu debilismu. Tāpēc, cilvēki, tiešām lūdzu jūs padomāt divreiz pirms ko teikt vai domāt par kādu, ko sastopat.

Un bērnībā tas sāpēja simtu reižu vairāk, vienkārši neizturami. Tāpēc, ja jums nāksies kādreiz dzīvē sastapties ar kādu bērnu, kam ir tāds pats "gadījums" (sevi es iesaucu par gadījumu, lai vieglāk būtu cilvēkiem izskaidrot, tālāk tas tiks darīts) kā man, NEKAD nejautājiet nekādus kompromitējošus jautājumus par dzimumu ne bērnam, ne vecākiem. Ja ir kādas neskaidrības, tad vienkārši pajautājiet vārdu - latviešu valodai ir tik jauka īpašība kā  sieviešu un vīriešu dzimtes galotnes. Jo tas tiešām sāp, un bērnam nav jācieš tādas sāpes, kādas cietu es.
Tagad es pamēģināšu izskaidrot to lietu, kāpēc ar mani ir tā.
Pirmais jautājums vienmēr ir - kāpēc tu tā ģērbies? Jo es nevaru neko citu uzģērbt uz sevis. Tās ir morālas sāpes man. Saprotiet, man tas nav tikai stils, man tās nav tikai drēbes, jo redz' forši izskatās. (man ir zināms gadījums, kam tas ir stils, bet velk viņa arī kleitas un visu pārējo, es nebūšu tas gadījums.) Jūs taču arī necentīsieties uzvilkt apavus, kurus galīgi nevarat uzvilkt, pat ja tie jums patiktu, jo tad ir jācieš sāpes, vai ne? Līdzīgi ir man, tikai emocionālajā līmenī. Un tā ir jebkuram, kuru jūs redzat sabiedrībā citādāk apģērbušos - ja viņi tā ir ģērbušies, tad tas tikai un viennozīmīgi nozīmē to, ka viņi vienkārši citādāk nevar. Jo nevienam nav jācieš 24/7 diskomforts "pieņemtā" dēļ.
Ļoti bieži vispār domāju, kāpēc esmu tas, kas esmu. Kas manā emocionālajā ķermenī ir tas citādākais, kas atšķiras, kas liek just morālas sāpes un diskomfortu? Tā ir smadzene kā orgāns vai tur ir iesaistīta zemapziņa? Man bija radies jautājums par dzimuma hromosomām. Varbūt tā ir, jo jau šūnu līmenī tur kaut kas ir bijis sajaucies? Lūk viena tēma, ko vajadzētu skolā mācīt padziļināti. Bet tad es atkal padomāju - vai šis mans gadījums vispār ir pētīts? Vai to vispār var izpētīt? Es pat piekristu sadarboties ar zinātni, lai izpētītu, kas manī ir citādāks, protams, saprāta robežās to visu.
Redziet, tas viss ir daudz sarežģītāk, sāpīgāk, dziļāk, neizprotamāk, tāpēc no otras puses es saprotu sabiedrības nosodījumu. Nosoda jau tikai tad, kad nesaprot. Bet tāpēc laikam esmu es - man jāizcieš un jāmēģina likt izprast. Jā, tā ir mana misija - likt izprast. Paldies, ja izpratāt un ja turpmāk centīsieties to darīt! Tas man daudz nozīmē.