Vajag rakstīt tad, kad pielec.

"Vajag rakstīt tad, kad pielec, jo, ja rakstīs pārāk bieži, tad nekas vairs nepieleks." - es parasti tā saku tiem, kas ir kādreiz rakstījuši, bet pārtraukuši ar aizbildinājumu, ka slinki. Un es rakstu šobrīd, jo man arī pieleca.

Šodien bija lieliska diena, superīgi laikapstākļi, arī garīgais man bija labs. Tāpēc izdomāju aizsoļot līdz stadionam, tāpat, vienkārši pagulēt zālē. Tā nu es tur guļu - aizvērtām acīm, kailu galvu un pēdām, zāle smaržo apkārt, ar kailo galvu sajūtu zāli, un saprotu, ka neesmu slimnīcā un nebūšu vēl 2 lieliskas nedēļas. Man jau no domas vien par slimnīcu deguna priekšā ataust slimnīcas gaiss. Un šajā momentā man pielec tas, ka es beidzot iemācījos novērtēt dzīvi. Aleluja!
Vēl man pieleca tas, ka manam veselajam saprātam klāt nācis ir arī skaidrums. Tagad lepni varu sev atzīt, ka man ir skaidrs  veselais saprāts. Tagad esmu cits kas. Bet nevis uz slikto pusi. Esmu ar tīru dvēseli, es to pilnīgi jūtu. Un viss tas tāpēc, ka beidzot pateicu to, kas sen bija sakrājies. Un arī izraudāju visu, kas sakrājies. Jā, es atzīšos - dienu pēc manas lielās izrakstīšanās, man vajadzēja iet uz krievu skolas 9. klases izlaidumu. Un es nezinu kāpēc, bet man sākās panika, ka man būs jāsatiek cilvēki, kuriem vienalga, ko viņi saka un ka viņu teiktais varētu sāpēt citiem, ka uz mani skatīsies un domās nosodīs pēc pilnas programmas. Es sāku trīcēt, un tad asaras vienkārši tecēja kā trakas, es tiešām nobijos, tā bija panika. Ne no viena nekad tā nebaidījos. Un tad es nomierinājos. Man palika tik viegli un labi, jo es vienkārši izraudājos. Es izskaloju dvēseli. Nekad nedomāju, ka visi tie murdziņi par to, ka izraudāšanās palīdz, ir tik patiesi un ar tādu efektu. Pieleca. Un es pat nebrīnītos, ja tagad brīnumainā kārtā no mana vēža maz kas tur ir palicis.
Jūtu, ka kopš tās izrakstīšanās un izraudāšanās man turpmāk viss būs tikai labi. Es pat nevaru līdz galam atrast vārdus, lai aprakstītu to, cik viegli un cik labi man tagad ir un cik ļoti man ir pārliecība, ka būs. Jo, lai viss cilvēkam būtu labi, vajag, lai labi ir iekšā, tad viss būs labi arī ārpusē. Vajag, lai iekšā ir kārtība. Kā mana latviešu valodas skolotāja man pateica, kad atzinu, ka man pat rokraksts ir palicis glītāks pēc pusotra slimnīcu mēneša: "Tevī iekšā kaut kas sakārtojās." (no bloga ieraksta "Domraksts saucas "Manas vērtības""). Tā ir - ja tev ir pārliecība, ka tava dzīve sūkā un tajā nekas nav kārtībā, tad man ir pārliecība, ka tevī iekšā ir pilnīgs bardaks. Un savu dzīvošanu tu varēsi uzlabot tikai sakārtojot savu iekšu. Manī viss ir sakārtots, tagad es gaidīšu un skatīšos, vai arī man apkārt viss būs labi un noteikti ziņošu par saviem novērojumiem.
Jau pirmais novērojums - es šodienu iesāku ar drēbju sakārtošanu un pohmeļainās māsas apkalpošanu. Bet iepriekšējais mans "es" vienkārši atstātu tās drēbes pa visu dzīvokli izmētātas un māsa būtu tikusi pasūtīta dirst. Ja būsi kārtībā ar sevi, būsi kārtībā ar pasauli. (jo sakārtotām dvēselēm neprasās izsvaidītas drēbes un dirst pasūtītas māsas)