Hā, hā. Sovetskajiem šodien svētki. Man gan kā parasti. Šobrīd sēžu vestibilā, skolā. Pēc 20 min jāiet pie Birzākas. Bet ne tāpēc rakstu.
Svētdien ar Eviju sēdējām uz Gaisa tilta. Mani satrauca lieta, satrauc vēl joprojām. Es atnāku uz skolu, ieeju klasē, apsēžos solā. Un kas notiek? Nekas. Notiek tas plikais "nekas". Kā Evijai teicu - klasē esmu tas personāžs, kurš, esot tajā klases bundžā, paskatās arī apkārt, aiz bundžas sienām. Klasē es esmu vienīgais tāds cilvēks. Un kas notiek, kad esmu ārpus bundžas? Mani neredz. Jo tas, kurš skatījās, jau biju tikai es. Riebjas tā sajūta. Ka esi klasē, bet vairs neesi. Uz raudienu pilnīgi velk. Bet tur neko nevar izdarīt, jo cilvēks atkal tāds ir iekodēts. Tāds, ka mega ātri pierod pie jebkādām krasām pārmaiņām. Jo rutīna taču ir lielā meiča, tai obligāti viss jāsabojā. Bet laikam jau labi, ka tā. Es redzu, kam mani vajadzēja kā daļu no kolektīva un kam nevajadzēja. Un smieklīgi tas, ka izskatās - nevienam tā arī tur nevajag mani. Divi skolotāji - Kurloviča (latviešu & literatūra) un Barkāne (soc. zin.) - gan atzina, ka viņiem vajag mani. Prieks, jo ir skolotāji, kas tomēr dara to misiju, kas dota, un nav iegājuši rutīnā tikai iezubrīt bērniem priekšmetu. Nav jēgas no iezubrīta priekšmeta, ir jēga no iemācītas dzīves. Nu ir tie cilvēki, kam vajag mani. Tie cilvēki jānovērtē. Tā arī vajag. Nevar un pat nedrīkst būt vajadzīgam visiem. Pats pazudīsi, pats izmetīsi vērtību "es" no sava vērtību trijneka un saslimsi ar vēzi, lai tev pielektu lieta.
Un, protams, satrauc vēl kas. Tā lieta no divām pusēm.
Šorīt, tīrot zobus, es sapratu, ka man ir jāpaliek vai nu bez rokām, vai nu bez kājām, lai es mainītos raksturā par labu sev. Tātad, neskrietu trakās vistas režīmā. Saslimšana ar vēzi tur ne velna nelīdz. Varbūt tas rāda par manu stingro, stipro raksturu? Nu tādu krietnu raksturu. Thanks for makin' me fighter, rakstur, nu thanks.
Otra puse. Otherside. Es pilnīgi redzami krītu uz leju. Jo sēdēšana pie Lienes un "haļavas" dzīšana ir tik spēcīga. Tam ir ļoti liels spēks, pat mans raksturs, kas likās stingrs, lūzt pie tā. Ja pirms tam galvenā lieta bija BJC, aktivitātes, viss tas, ko es darīju un nesapratu, kā citiem var būt vienalga uz to, tad tagad kas ir galvenais? Ak jēziņ, labi, ka es ārstējos un nevaru dzert. Bet nu kaut kā jau ar vienu roku turos pie tās malas, uz kuras agrāk stāvēju stalti izslejoties. Paldies tai rokai, citādāk es jau vairs nebūtu uz ceļa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru